ASNI divu gadu jubilejas izstāde pēta mīlīguma spēku un izcelsmi - tā pievilcības, agresijas un atgrūšanas sajaukumu. No Japānas Edo perioda saknēm līdz kawaii kultūrai un globālajai rozā globalizācijai mīlīgums ir attīstījies par maigo varu un patērētāju kultūras instrumentu. Tās vēsturiskās saknes meklējamas Japānas Edo periodā (1603–1868), kad jau iespiedgrafikās un glezniecībā parādījās mīlīguma tēli. Savukārt 1970. gadu Japāna no jauna popularizēja šo estētiku kawaii formā - jēdzienā, kas nozīmē jauks un mīlīgs, taču ietver arī ievainojamības un empātijas slāni. Mūsdienu Japānā jaukuma vai mīlīguma estētika tiek izmantota arī kā maigās varas instruments. Rietumos šī estētika plaukst, pateicoties popkultūras ikonām, bērnības nostalģijai un tiešsaistes vizuālajai kultūrai. Kā norāda amerikāņu kultūras teorētiķe Sianne Ngai savā grāmatā Our Aesthetic Categories: Zany, Cute, Interesting (2012), šī estētika atspoguļo plašu jūtu spektru, ko mēs izjūtam pret pakļautiem un nedraudīgiem produktiem – pozitīvu un negatīvu emociju maisījumu. Pētniece uzsver, ka estētisko kategoriju jauks ietekmē arī dzimums, seksualitāte un sociālā piederība.
Izstāde pievēršas citādībai un monstrozitātei, izmantojot šo vizuālo un simbolisko valodu, paplašinot neparastā robežas un hibridizējot cilvēcisko ar necilvēcisko. Izstādes autori interpretē Rietumu mīlīguma estētikas stereotipus, kas bieži savijas ar bērnišķīgumu, nevainību un ievainojamību. Izstāde uzdod jautājumu - vai šī estētika ir tikai vēlīnā kapitālisma simptoms, vai arī tajā slēpjas dziļākas baudas formas un jaunas izteiksmes iespējas?
Izstādes kuratore Elīna Drāke.