Aizejošā gada svarīgākā vēsts nāca no ārpuses – tai it kā nebija nekāda sakara ar vizuālajām mākslām. Tomēr sekas būs jūtamas ilgi – valsts nespēja saņemties Rīgas akustiskās koncertzāles celtniecībai atbalsosies visā kultūras vidē. To jutīs paaudzes, un princips "ne mana cūka, ne mana druva" šoreiz nebūs vietā. Jo vēsts ir, ka izdaudzinātajam nācijas gara spēkam kā kopus labumam naudas nekad nepietiek atšķirībā no kara spēka, kura apzinīgā vairošana nopelnīja tasi tējas valsts galvam no paša Donalda Trampa.
Laikmetīgās mākslas muzejs kā ideja vienmēr ir stāvējis rindā aiz koncertzāles, tāpēc domāt, ka "netika viņiem – tiks kādam citam", ir vientiesīgi. Tiks, visticamāk, vēl kādam simtam vecu bruņumašīnu un jaunām kopmītnēm ārvalstu zaldātiem. Arhitekta Anda Sīļa projektētās koncertzāles pretinieki svinēja Pirra uzvaru, jo valsts lēmums pastumt kultūras jomu vēl dziļāk privātā biznesa labvēlības apkampienos nesola neko ne ātrāku, ne lētāku, ne labāku. Vizuālā māksla, jāatzīmē, jau ilgstoši ir kritiski atkarīga no mecenātu laipnības. Viss, kas notiek ar laikmetīgās mākslas muzeja projektu, tikai apliecina, cik neveiksmīga ir tāda valsts kultūrpolitika, ko īsuma labad varētu formulēt vienā vārdā kā atkratīšanos.
Uzplaukums mākslā ir atlikts tālākai nākotnei, tomēr daži pozitīvi mājieni ir saskatāmi. Nākamais gads sola mazliet vairāk līdzekļu muzejniekiem, jaunrades stipendijas veseliem septiņiem māksliniekiem vidējās algas apmērā – sīkumi, salīdzinot ar ierēdņu un amatpersonu algu lēcieniem citās nozarēs, bet patīkami. Jaunuzceltais muzeju krātuvju komplekss Pulka ielā ļaus pamazām atbrīvot izstāžu zāles Arsenāls noliktavu telpas un paredzamā nākotnē paplašināt ekspozīciju. Tiešas ietekmes uz pašlaik strādājošās mākslinieku paaudzes iespējām realizēt savas ieceres tam var arī nebūt, jo vieta ir nepieciešama pirmkārt jau krātuvēs apslēptajiem XX gadsimta dārgumiem. Dzird runājam vēl par kādu vecu māju pielāgošanu izstāžu funkcijām – nav slikti, bet tās noteikti nebūs tāds laikmetīgās mākslas muzejs, par kādiem jūsmojam citās valstīs.
Mākslinieki pa to laiku, protams, nesnauž. Sīkstums un izturība tradicionāli tiek uzskatītas par sievišķīgām īpašībām, un, lai piedod mākslinieki vīrieši, gads aizritējis ar jūtamu sieviešu spēka patosu. Atcerējāmies Lidiju Auzu un Aleksandru Beļcovu, pavadījām Džemmu Skulmi, nosvinējām Birutas Delles un Maijas Tabakas jubileju. Venēcijas biennālē Latviju pārstāvēja Francijā dzīvojošā Daiga Grantiņa – ļoti labi, kaut kuratoru solījums, ka ievērojamās tautietes sniegums pievērsīšot uzmanību Latvijas mākslai, vēl prasa izvērtējumu. Lietuvietes tikām aizēnoja visus un visas!
Godalgu Latvijai atnesa cita, šaurāk orientēta starptautiska skate – Prāgas kvadriennāle, kurā apbalvota Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācija, ko mājās, kā vēlāk izrādījās, īsti nav kur likt. Zalcburgas festivālā un Rūras triennālē spīdēja Monika Pormale. Katrīna Neiburga (kopā ar Andri Eglīti) īstenoja grandiozu vides projektu Berlīnē. Latvijas izstāžu dzīvē augstu klasi rādīja Inga Meldere, Vika Eksta, Līga Spunde un Amanda Ziemele. Gada beigās spoži atgriezās Aija Zariņa – protams, ar atgādinājumu par gara spēku. Vai atradīsies dzirdīgas ausis un redzīgas acis?