Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs ir atvērta poļu fotogrāfes, Sputnik Photos kolektīva līdzdibinātājas Agņeškas Raisas izstāde Pēdējā saruna ar akadēmiķi Saharovu. "Šī izstāde bija paredzēta nākamajā gadā, bet apstākļu sakritības dēļ tā ir skatāma agrāk – tieši šajā laikā, kad visa pasaule ir sākusi runāt par Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu," sarunā ar laikrakstu Diena stāsta muzeja vadītāja Maira Dudareva. Šī gada maijā uz mazajiem ekrāniem iznākušais vēsturiskās drāmas žanra miniseriāls Černobiļa par 1986. gadā notikušo eksploziju ir aktualizējis jautājumus par pašu notikumu un no tā izrietošās tēmas.
Vēl pirms šīs hiperintereses aizsākuma poļu fotogrāfe ir izpētījusi Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligonu Kazahstānā, kas darbojās no 1949. līdz pat 1989. gadam. Šajā laikā tika veikts vairāk nekā četrsimt piecdesmit detonāciju. Teritorijas ziemeļu malā tika uzbūvēta mazpilsēta Semipalatinska 21, lai pārvaldītu šos "eksperimentu laukus". Mūsdienās tā ir pazīstama kā Kurčatova – par godu padomju atombumbas projekta vadītājam Igoram Kurčatovam. Joprojām daudzi šī reģiona iedzīvotāji cieš no radioaktīvā piesārņojuma, kas konstatēts augsnē, pārtikā un ūdenī.
Izstādes nosaukums ir saistīts ar 1989. gadā publicētu rakstu avīzē, kurā kāds amerikāņu žurnālists apraksta tikšanos ar Andreju Saharovu neilgi pirms viņa nāves. Viņš bija viens no padomju kodoltermiskās jeb ūdeņraža bumbas izstrādātājiem, kurš vēlāk kļuva par ļoti izteiktu ieroču izmantošanas pretinieku, disidentu, cilvēktiesību aizstāvi un Nobela Miera prēmijas ieguvēju 1975. gadā. (Kā tas notika? Atbildi uz šo jautājumu pirms trīspadsmit gadiem meklēja latviešu režisore Ināra Kolmane savā dokumentālajā filmā Mans vīrs Andrejs Saharovs (2006), kuras galvenā varone bija viņa dzīvesbiedre Jeļena Bonnere.) Šo izstādi var uztvert kā Agņeškas Raisas dialogu ar akadēmiķi, kurā tiek apspriestas atmiņas par šo postošo periodu. Viņa jautā, kā totalitārā valsts, kas veica šos "eksperimentus", ir izvairījusies no atbildības par šīs rīcības sekām.
Varšavā dzīvojošās poļu fotogrāfes darba joma ir dokumentālā fotogrāfija. Viņu interesē Centrālās un Austrumeiropas postpadomju mantojums un tēmas, kas ir saistītas ar tā mītiem, vēsturi un atkārtotu tās interpretāciju. Pēdējos gados Agņeška Raisa ir pievērsusies arī ainavām un ekoloģijai. Viņas darbi ir bijuši publicēti žurnālos Newsweek, The Guardian un citos. Izstāde Pēdējā saruna ar akadēmiķi Saharovu būs aplūkojama līdz 11. augustam. Vairāk informācijas var lasīt www.fotomuzejs.lv.