Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Četrreiz ieraudzīta Rīga. Fotomeistaru tikšanās 60. gadu pilsētas ugunīs, kafejnīcās un skatlogos

Kur tas ir? Kur atradās kinoteātris Aina? Un kinoteātris Pionieris? Tur tikko kaut ko atvēra, jāaiziet! Mans paps gāja uz to restorānu – apmēram šādi sarunu fragmenti sasniedz ausis izstādes Sešdesmitie. Skats uz pilsētu atklāšanā no sanākušo jauniešu gala. Skatītāja, kuras dzimšanas brīdi no eksponētajiem fotoattēliem šķir apmēram 20 gadu, saka: tas esot pats interesantākais – mēģināt atšifrēt, kur šodienas Rīgas realitātē atrodas fotogrāfijās redzamie skati. Savukārt nu jau sirmie 60. gadu jaunieši, kurus izstādē satieku citu dienu, ar aizrautību atceras un salīdzina savas atmiņas.

"Izstāde bija iecerēta jau diezgan sen, bet nekādi neizdevās to sarīkot, jo nebija kuratora, kas to dara. Mums ir izcilas arhitektūras fotogrāfijas. Mani ļoti valdzina doma, ka modernismu var paust ne tikai caur pašu arhitektūru, bet arī caur fotogrāfijas uzņemšanas veidu. Runājot par brīnišķīgajiem XX gadsimta 60. gadiem – mēs muzejā esam rīkojuši diezgan daudzas izstādes, kas veltītas pašai arhitektūrai, bet nekad nebija izdevies sarīkot izstādi, kas būtu veltīta fotogrāfijai. Daudzkārt šo tēmu esmu rosinājusi Mākslas akadēmijas studentiem kā diplomdarbu. Visiem ļoti patika, bet baidījās ķerties klāt, jo mēs fotogrāfijas teorijā neesam tik spēcīgi," saka Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Atbildot uz fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka komentāru, ka viņa izstādē redzamās krāsainās fotogrāfijas ir jau no 70. gadiem, Ilze Martinsone precizē izstādes konceptu: "Sešdesmitie gadi nav jāsaprot burtiski un mehāniski. Eksponēts arī diezgan daudz bilžu no 70. gadu sākuma. Runa ir par stilistiku." Tāpēc lai nemulsina fakts, ka izstādē ienāk arī Pierīga – Jūrmala, Salaspils un nu jau bēdīgi slavenais restorāns Sēnīte, uz kuru esot gājis apmeklētājas paps.

Kuratore Jekatarina Vikuļina uzsver, ka šī nav tīri fotogrāfijas vai arhitektūras izstāde. "Izvēlējos ne tikai veiksmīgās un skaistās fotogrāfijas, bet arī fotogrāfijas ar kultūrvēsturisku nozīmi, kas parāda nozīmīgus arhitektūras objektus." Izstādei ir trīs daļas: Modernisma poēzija, kurā redzam mikrorajonu celtniecību un jaunos pilsētas objektus, otrā daļa Vecā un jaunā sadursme rāda jaunas ēkas vēsturiskajā centrā un rekonstrukcijas, trešā, impresionistiskā daļa atklāj pilsētas ikdienu – kafejnīcas, skatlogus, veikalus, cilvēkus utt.

Izstādē eksponēts vairāk nekā 100 fotogrāfiju, kas pieder fotogrāfijas meistaru Māras Brašmanes, Gunāra Bindes, Laimoņa Stīpnieka un Vladimira Gaiļa fotoacij.

Fotogrāfijas ir izstādītas mistroti. Māra Brašmane vērš uzmanību uz konceptuālu brīdi izstādē, kur ievainoto Pēterbaznīcas smailes konusu pirms rekonstrukcijas neatkarīgi cits no cita ir fiksējuši visi četri fotogrāfi. Katrs no sava rakursa.

"Tas ir brīnums, ka mēs šeit esam visi kopā. Tādu brīnumu ir maz," izstādes unikalitāti akcentē fotogrāfs Gunārs Binde. "Izveidot Rīgas vissenākajā dzīvojamā mājā, kura ir 600 gadu veca, mūsdienīgu izstādi – stāstu par 60. gadu modernismu – ir neprātīgi grūti," mākslinieka Egila Medņa darbu uzteic Ilze Martinsone.

 

Boss Gailis

"Vladimirs Gailis pilnīgi nepelnīti ir ļoti maz zināms. Profesionāļi viņu droši vien atceras, bet plašāka sabiedrība viņu nepazīst. Viņa fotogrāfijas ir eksponētas pirmoreiz, un tā ir Gaiļa lielākā benefice, kāda līdz šim ir bijusi. Viņa vairs nav šajā saulē," stāsta Ilze Martinsone.

Gunārs Binde ļoti labi atceras Gaili "no laikiem, kad viņš 1945. gadā kā Sarkanās armijas kareivis atmaršēja ar automātu uz krūtīm". Lai gan milža auguma vīram paticis Bindi reizēm panerrot, bijuši pat draugos. "Tā kā viņš Maskavā bija mācījies kinoskolā, viņam bija mākslinieciska gaume un kompozīcijas zināšanas – viņš prata uzkomponēt kadru. Ar to viņš izcēlās – Gailim raksturīgas tīras, foršas bildes," stāsta Gunārs Binde.

Vladimirs Gailis strādājis Rīgas Dokumentālo filmu studijā (no 1946. gada), vēlāk – Rīgas kinostudijā. Viņš ir operators vairāk nekā 1400 kinožurnāliem. Savus pēdējos sižetus kinožurnāliem Padomju Latvija Gailis uzņēmis 67 gadu vecumā 1984. gadā.

Īpaši izceļama viņa dokumentālā filma Mana Rīga (1960), kuru Māra Brašmane raksturo kā "dzidru". Daudzu gadu garumā Vladimirs Gailis sadarbojies ar režisoriem Aloizu Brenču, Laimoni Gaigalu, Vadimu Masu, Irinu Masu, Aleksandru Gribermani u. c. Kino cilvēki viņu dēvējuši par Bosu Gaili. Viņa audzēkņi no viņa mācījušies ieraudzīt kino tēlus dzīves ikdienišķajās norisēs. Fotografējis no bērnības līdz 90 gadu vecumam. Piedalījies vietēja un starptautiska mēroga fotoizstādēs.

2013. gadā Rīgas Kino muzejs no Gaiļa atraitnes Irēnas Gailes saņēma vērtīgu operatora un fotogrāfa mantojuma dāvinājumu.

"Es viņam pat pārdevu vienu fotoaparātu. Viņš bija dūšīgs vīrs, liela auguma. Brašmane atkal ir no cita laika paaudzes, kas sēdēja Kazā, Putnu dārzā, dzēra kafiju un noņēmās ar "putniņiem"," izstādes "kaimiņus» raksturo Gunārs Binde.

 

Nav ko spriedelēt

Fotogrāfs Gunārs Binde ir tiešs. Ne par kādu Rīgas poēziju viņš negrasās dzejot, jo dzīvo Langstiņos un Rīgā nemaz nepatīkot uzturēties.

Fotogrāfs uzsver, ka šī nebūtu jāuztver kā izstāde par arhitektūru, bet par Rīgu. Ar akcentu uz izziņas momentu. Tikai ar šādiem nosacījumiem viņš ziedojis izstādei savas laikmeta liecības. Šeit arī atbilde, kāpēc Gunāra Bindes arhitektūras darbus zinām mazāk. "Tāpēc, ka stingri nolēmu – savā mūžā strādāšu tikai ar vienu fotogrāfijas lauku – mākslu. Fotogrāfijā apmēram tikai viens procents ir māksla. Pārējie 99 ir pielietojamā fotogrāfija jeb vienkārši līdzeklis, ar ko var fiksēt attēlu. Arī fotogrāfija, līdzīgi kā glezna, ir mākslas darbs. Protams, arī citi var izmantot fotogrāfiju kā tehnisku līdzekli – ārsti fotografē kuņģi, dokumentētāji fiksē faktu, ka ceļ kādu namu, kosmonauti fotografē, ka brauc kosmosā. Katrs kaut ko fotografē un savā lietā ir liels un cienījams vīrs. Bet ir jāprot atšķirt lietas, nevar putrot, citādi surogāts vien iznāk." Izstādē ir eksponētas vairākas meistara fotogrāfijas, kuras sākotnēji nekam neesot bijušas domātas. Skatāma arī filma Hallo, Maskava!. Tajā nav neviena kustīga kadra, visa filma sastāv tikai no fotogrāfiju montāžas.

 

Gribēju sakrāt sev Rīgu

Fotogrāfija Agrs rīts Ernesta Birznieka-Upīša ielā. 1973. gads.

Tukša iela. Migla. Zirdziņš velk ratus ar pienu – metāla režģu kastēs stikla piena pudeles ar krāsainiem alumīnija vāciņiem, no kuriem padomju laika meitenes taisīja savus pirmos gredzentiņus. "Toreiz strādāju pie ģeodēzistiem, biju strādnieks ar latiņu. Šajā rītā bijām norunājuši doties uz kādu objektu. Man aparāts vienmēr bija līdzi," atceras fotogrāfe. Šādu kadru īpaši nav gaidījusi. "Biju ieradusies agrāk, un vienkārši te notika šādi notikumi," – Mārai Brašmanei nekas nav pompozi vai eksaltēti. Fotogrāfe, skatoties uz fotogrāfiju, atceras, kā ar brāli vēl ar kanniņām gājuši pēc piena. Viņai pašai labi patīk arī blakus redzamā fotogrāfija – pagalms ar šķībiem šķūnīšiem, motocikls ar blakusvāģi un uz veļas auklas izžauta plēve, kas vējā izlocījusies efektīgā telpiskā veidojumā. Šķūnīšu skats fotogrāfi aizved atmiņās uz laiku, kad viņa strādāja Rundāles pilī un pilnīgi normāli bijis, ka arī viņa saskalda malku.

Kad saku – vai nav tā, ka caur viņas hrestomātiskajām Rīgas ainiņām – draugiem, kas dejo uz jumtiem, smiedamies iet pa ielu vai sēž Putnu dārzā, – mēs pārējie, cita laika cilvēki, ieraugām 60. gadu Rīgu, līdzīgi kā pavasaris iestājas precīzi pēc Purvīša priekšrakstiem, nevis otrādi, – Māra Brašmane pasmaida.

"Es vienkārši biju tāda romantiska jaunuvīte." Viņai gribējies sakrāt sev to romantisko Rīgu, kura piederēja viņas jaunībai un draugiem, kuri "dzīvoja, lasīja un izdarīja savus secinājumus", nevis to Rīgu, kurā iespējams brīdis, kad ej pār tiltu un mirkļa iedvesmā ķeries pie fotoaparāta slēdža, bet garāmejošais milicis aizrāda: "Ņeļzja!" (nedrīkst – no krievu. val.). "Nu kāds "ņeļzja"!" – fotogrāfe vēl tagad noskurinās nepatikā.

 

Švarcvaldes iela

"Ļoti īpašas fotogrāfijas ir Laimonim Stīpniekam, jo viņš pēc savas pamatizglītības ir arhitekts un ilgus gadus arī strādājis arhitektūrā par projektētāju. Tas veidojis viņa fotogrāfa skatu uz dzīvi un arhitektūru," izceļ Ilze Martinsone.

"Vienā no manām senākajām fotogrāfijām ir redzamas Āgenskalna priedes, kad vēl neviena māja tur nebija sākta būvēt. Skolas laikā tur bija jākārto visādas normas. Vēl no Latvijas laikiem bija saglabājies kaut kas līdzīgs rodeļu trasei, kā tagad Siguldā brauc pasaules līmenī, bet tā bija domāta jauniem cilvēkiem. Man vēl ir atmiņā, ka to ielu sauca par Švarcvaldes ielu, tulkojumā – Melnsila iela," stāsta Laimonis Stīpnieks.

Datorā savācot un sakārtojot ļoti senus negatīvus, fotogrāfs ir atradis vienu no saviem pirmajiem publiskajiem uzņēmumiem. Ar precīzu gadu – 1948. Uzņēmumā redzams iesvētību rīts Skujenes baznīcā. "Iesvētību ceremonija – iznākusi uz saulainas taciņas pie baznīcas. Saskare ar arhitektūru tur ir tikai tik daudz, ka aizkadrā ir Skujenes baznīca. Kāpēc tik precīzi var zināt gadu? Tāpēc, ka gadu vēlāk – 1949. gadā – iesvētību meitenes koka vagonos traucās austrumu virzienā…" pašam nezinot, Laimonis Stīpnieks toreiz nofotografējis vēsturi.

"1948. gada pavasarī, no lauku skolas pārnācis uz Rīgu, kur man kā lauku zēnam bija grūti iejusties, pabeidzu piekto klasi un kā dāvanu saņēmu mūžā pirmo fotoaparātu Ļubiteļ. Ar tēvu Zvirgzdu salas krāmu tirgū, ko tautā sauca par uteni, tika nopirkta pirmā Agfa 6 x 6 spolīšu filma. Tie, protams, ir novecojuši termini," stāsta Laimonis Stīpnieks. Šoreiz viņa daudz fotografēto teātra mākslinieku vietā – Vecrīgas jumtu dakstiņu un citu arhitektonisku detaļu "portreti".

 

Fotoizstāde

Sešdesmitie gadi. Skats uz pilsētu

Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 20.III

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

No Paula Bankovska atvadoties(2)

Mūžības ceļos 12. jūlijā pāragri aizsaukts rakstnieks Pauls Bankovskis (10.03.1973–12.07.2020). Šī ziņa Paula tuviniekiem un draugiem šķiet kliedzoši netaisna brīdī, kad vasaras pilnbriedā grāmat...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja