Izstāde ir arī rosinājums dziedināt ievainoto kolektīvo atmiņu.
"Pirms vairākiem gadiem es uzgāju fotogrāfiju, kuru mana vecāsmātes mamma bija sūtījusi no Sibīrijas," stāsta māksliniece. Šis atradums veicinājis interesi par šo tēmu, kurai viņa pievērsusies jau savā Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura diplomdarbā. Pēc tam Laura Veļa strādājusi vēsturnieces Vitas Zelčes komandā par grāmatu maketētāju, un tas ir pastiprinājis interesi par kolektīvo atmiņu un licis uzdot jautājumu: kāpēc sabiedrībā lietas notiek tā, kā tās notiek. Šai tēmai māksliniece pievērsusies arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras diplomdarbā, kas rezultējies izstādē Ievainotā atmiņa. Šī projekta pamattēma ir saruna par kultūrtraumas mantošanu no paaudzes paaudzē gan ģenētiski, gan caur audzināšanu ģimenē un sociālo telpu. Tās izpausmes var būt ļoti dažādas.
"Savas paaudzes kontekstā es gribētu salīdzināt šo kultūrtraumu nevis ar milzu akmeni, kas jāveļ ik dienas, bet ar mazu akmentiņu kurpē, kas ietekmē tavu dzīvi," norāda Laura Veļa, kura uzskata, ka ir svarīgi pārtraukt klusēšanu un neiestigt upura vai izdzīvotāja lomā, pārlieku identificējoties ar ciešanām un pagātni, kas neļauj virzīties uz priekšu. Tādēļ ir nepieciešams izprast, atzīt, atcerēties un pārtraukt traumas nodošanu tālāk. Šo uzdevumu māksliniece risina glezniecībā, skulptūrā, instalācijā un video. "Ideja rodas kopā ar formu, kurā to būtu visprecīzāk izteikt, pat ja tā būtu izaicinājums man kā māksliniecei. Šie darbi nav viegli ne mentālajā, ne arī fiziskajā ziņā. Es nedaudz jūtos kā svarcēlājs," raksturo Laura Veļa.
Lai arī šī izstāde nav par deportācijām, bet par to izraisītajām sekām, viņa ir daudz domājusi par vēsturi: cik dažādi cilvēki ir uztvēruši to, kas ar viņiem ir noticis, cik bieži ir vainojuši kaimiņus par nodevību bez jelkāda pamatojuma un cik atšķirīgi cilvēki izturas pret šīs tēmas aktualizēšanu mūsdienās: "mēs neko neesam aizmirsuši, mēs joprojām ienīstam" un "atkal šī sērošana"... "Mums pietrūkst viduča arī atceres pasākumu izteikumos. Kad es lasīju stāstus, tajos bija apbrīnojama labestība un cilvēcība citam pret citu, piemēram, kā kāda nabadzīga sieviete nokāvusi savu vienīgo dējējvistu un atdevusi to aizvestajiem. Man šķiet, ka šādi stāsti ir būtiski," uzsver māksliniece.