Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izjauktā kārtība muzejā. Frančeskas Kirkes izstādes trauslums/fragile recenzija

Projektā trauslums/fragile gleznotāja Frančeska Kirke nevis vienkārši apspēlē muzejiskas vērtības, bet iejaucas Rīgas biržas ekspozīcijā, īstos eksponātus aizstājot ar jauniem, it kā līdzīgiem objektiem, kuros ir parādījušās satraucošas izmaiņas.

Gleznotājas Frančeskas Kirkes attiecībām ar muzeju, vecmeistaru mākslu, klasiskām vērtībām un citiem līdzīgiem jēdzieniem ir pamatīga vēsture, kas liecina par vietējā kontekstā izceļamu postmodernisma adaptāciju. Piemēram, 2002. gadā Nacionālajā mākslas muzejā (toreiz Valsts mākslas muzejs) notika Frančeskas Kirkes personālizstāde ar nosaukumu Muzejs – refleksijas par pagātnes mākslas saglabāšanas, atjaunošanas un neizbēgamās transformācijas tēmu. Māksliniece dažādi manipulēja ar Eiropas glezniecības klasiķu darbiem, tajos parādījās plaisas, pārkrāsoti laukumi un nejauši traipi, kā arī citu gleznu un tekstu fragmenti.

Arī citas izstādes aplūkojušas mākslas darbu kā trauslu vērtību, tiražējamu un iesaiņojamu fragmentu avotu (izstādes Izzūdošais un Lietišķā māksla, 2003), antīkās mitoloģijas motīvus senu kinofilmu un fotogrāfiju vizuālajā valodā (Privātā mitoloģija, 2006) u. tml. Frančeska Kirke pievērsusies arī migrācijas tēmai ne tikai motīvu un citātu, bet arī laikmeta aktualitāšu izpratnē (Somebody, 2017–2018) un sensuālām eksotikas un karnevāla noskaņām (La Fiesta, 2017).

Taču šoreiz projektā trauslums/fragile autore nevis vienkārši izstādās muzejā vai apspēlē muzejiskas vērtības, bet iejaucas konkrētā ekspozīcijā, īstos eksponātus aizstājot ar jauniem, it kā līdzīgiem objektiem, kuros ir parādījušās satraucošas izmaiņas. Arī mākslas muzejam Rīgas birža šī nav pirmā reize, kad pastāvīgās ekspozīcijas telpas apdzīvo cita veida un laikmeta māksla, kā rāda Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais starpdisciplinārais projekts Kopīgā vēsture (2018).

 

Destruktīvie procesi

Frančeskas Kirkes jaunrade, kurai vienmēr bijis svarīgs glezniecības tehniskais un praktiskais aspekts, iejaucas ekspozīcijā it kā mazāk radikāli, tomēr gana skaidri pamanāmi. Gleznas un citi veidojumi (māksliniece izmanto arī instalācijas un tēlniecības kontekstā skatāmus trīsdimensiju objektus, kā arī skaņas celiņu) ir papildināti ar skaidrojošiem komentāriem, kas izgaismo autori interesējošo aspektu. Viņa saka: "Es skatos uz muzeja darbiem ar 20./21. gs. dzīvojoša indivīda acīm, ar manas paaudzes atmiņu, pieredzi, traumām. (..) Muzeja svinīgā lietu kārtība uz brīdi tiek izjaukta" (no izstādes anotācijas).

Pirmais, ko skatītājs nevar nepamanīt, ir ieviestie senlaicīgo, zeltīto rāmju bojājumi – izkritušas daļas, "izgrauzti" robi, kas demonstrē objekta pakļautību laika zobam un citiem destruktīviem procesiem, kas atspoguļojas arī tēlojumā. Tā mierpilnā ainavā ar ganāmpulku iegleznots sprādziens (Pastorālā ainava, pēc Ālberta Jansa Klompa gleznas), radot darbu, kas ir "pastorāle un batālija vienā kompozīcijā". Ekoloģiska nots, minot Holandes kanālus, kas vairs neaizsalst, parādās gleznā Ziemas ainava (pēc Klāsa Molenāra darba), bet paša cilvēka radītais uzdzīves haoss apspēlēts žanra ainiņā Jenever, atsaucoties uz holandiešu džina iedarbības spēku. 

Sākotnēji mulsina "novecinātais" Johana Kristiāna Fīdlera Sievietes portrets, kura seja "aizlienēta" no cita darba – Baltazara Dennera Vecas sievietes portreta, komentārā tiek apcerēti mūžīgās jaunības eliksīra meklējumi un mūsdienu jaunības kults. Varbūt tēmas ilustrācijai drīzāk būtu bijis "jāatjaunina" kāds vecāka modeļa portrets? Bet veids, kā uz to paskatīties, protams, ir arī no maldu un ilūziju kultivēšanas aspekta, ieraugot novecošanu kā ignorētu realitāti. Proti, jaunības eliksīrs tomēr nav iedarbojies, lai kā arī attēlotā būtne censtos būt jauna.

 

Plīstošums un īslaicība

Grūti iedomāties labāku fonu trausluma apcerei par porcelāna ekspozīciju. Austrumu mākslas galerijā skatāmā Protesta vāze iegūst jēgu kā atsauce pat uz divām vāžu plēšanas performancēm – ķīniešu mākslinieka Aja Veiveja īstenoto Haņu dinastijas vāzes saplēšanu (1995), kam sekoja jau cita mākslinieka īstenota paša Aja Veiveja vāzes plēšana (2014). Savukārt Rietumeiropas mākslas galerijā pie slavenā Meisenes porcelāna var klausīties audioierakstu, kurā vācu dzejas un mūzikas harmoniskās skaņas pārtrauc plīstošu trauku trokšņi kā norāde uz Kristāla nakti – ebreju veikalu demolēšanu pirms Otrā pasaules kara. Pārdomas par Vācijas kā augstas kultūras zemes neizskaidrojamo ieslīgšanu nacisma vājprātā, protams, nav nekas pārāk oriģināls, bet atgādināt par trauslo virskārtu, zem kuras slēpjas visai atbaidošas dzīles, nekad nenāk par ļaunu, un šodien jo īpaši.

Plīst ne tikai trauki, bet arī ekonomikas burbuļi, kā demonstrē mazas tulpju glezniņas, kārtotas pamīšus ar apzeltītiem sīpoliem (Mazie holandieši) – Holandes XVII gadsimta "tulpju mānijas" simboliem. Savukārt savādais ažūrais veidojums no celtniecības putām, ģipša un plastmasas (Atradums) netālu no antikizētajām marmora skulptūrām apliecina gan mākslas evolūciju īslaicīgu, neizturīgu materiālu virzienā, gan specifiski tēlniecības atteikšanos no solīdiem apjomiem, ietverot sevī tukšumu un telpu. Visvairāk tas tomēr atgādina laimes liešanas rezultātu, kas īsti neizskatās ne pēc kā, bet vienlaikus katrs var saskatīt kaut ko citu.

Mazliet līdzīgs amorfas struktūras lietojums redzams darbā Slikts scenārijs, tomēr šeit melni iekrāsotās putas, kas izplūst no zeltītā rāmja, ir zaudējušas savu rotaļīgo noslēpumainību un šķiet daudz draudīgākas.

Austrumu mākslas galerijā Frančeska Kirke arī izmantojusi draudošo briesmu motīvu, interpretējot japāņu gravīru, kas saplūdināta ar vulkāna izvirduma seismogrāfisko līkni. Rietumu un Austrumu kultūras tikšanās, ko orientālisma teorijas garā ierasts traktēt kā nevienlīdzīgu, kombinējot Rietumu pārākuma izjūtu un civilizatoru misiju ar eksotikas pielūgsmi, vērojama gleznā Dubultekspozīcija. Tomasa Geinsboro portrets Dāma zilā/Hercogiene de Boforta apveltīts ar indonēziešu masku, savukārt krustnagliņu maisiņi norāda uz metropolē pieprasīto Indonēzijas garšvielu importu.

Saistāma ar pasaules problēmu raisīto nemieru un diskomfortu, kas lielā mērā atvasināms no mediju ziņu dāvātās ikdienišķās "barības", Frančeskas Kirkes intervence muzejā īpaši nepretendē uz institucionālu kritiku. Tāda lielākoties būtu vērsta pret šīm iestādēm piedēvēto konservatīvismu, patriarhālismu un līdzīgiem ļaunumiem, taču šeit skatītājam drīzāk tiek atgādināts par muzejos glabāto kultūras vērtību trauslumu un pārejošo dabu. Tādējādi tiek apšaubīts labi zināmais antīkais sauklis – ars longa, vita brevis (māksla ir mūžīga, dzīve īsa), paralēli apcerot gan neizbēgamo jeb dabisko, gan novēršamo, nelietīgas rīcības raisīto postažu. Katrā ziņā līdzsvarotie Frančeskas Kirkes pazīstamā rokraksta un novatorisku meklējumu elementi noderēs gan viņas stila pazinējiem, gan jaunākas paaudzes interesentiem.

 

Frančeska Kirke

Izstāde trauslums/fragile

Mākslas muzejā Rīgas birža līdz 16.II

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja