Strādājot ar analogajām fotokamerām, mākslinieki tiecas būt vērotāji, kas fiksē notikumus atsevišķu indivīdu dzīves telpā, cenšoties izprast notiekošo ārpus kolektīvās apziņas lauka.
Par izstādes ierosmi un tajā aplūkotajām tēmām fotogrāfi stāsta: “Es piedzimu 20. gadsimta 60. gados. Uzaugu valsts iekārtā, kur pilsonim dzīvi noteica plāna ekonomika, individuālā izpausme tika neredzami reglamentēta ar cenzūru. Deklaratīvi pilsoņa uzvedība pakļāvās kolektīvai domāšanai un darīšanai. Multfilmās tika proponēta bišu stropa apziņa. Pienāca laiks, un strops pārstāja darboties.
Sofija piedzima Jaunā stropa laikmetā. Kultūrā vairs nedominē viens galvenais naratīvs, zinātne un reliģija tiek dekonstruēta un apšaubīta, veidojot daudzas, dažreiz pretrunīgas teorijas un viedokļus. Šis Jaunais strops ir nenoteikts, un tas cenšas atkāpties no sarežģītības, vienlaikus netīši radot lielāku nekārtību. Lai gan varētu likties, ka pastāv lielāka indivīda autonomija un brīvība, tomēr vēl joprojām sabiedrības priekšstati un cerības visaptveroši valda pār cilvēku dzīvēm, tostarp vērtībām un nozīmēm, kas tiek piešķirtas notikumiem.
Lielos stropos viegli pakļauties pūlim un sekot tā galamērķim. Tomēr katrai bišveidīgo kukaiņu grupai ir savs antenu skaits, un individuāli katram savs īpatnējais dzelonis.
Pēdējo divu gadu laikā mans un Sofijas mērķis ir bijis fiksēt notikumus jeb nomales, kurās parādās indivīdu dzīves telpa. Mēs mēģinām izzināt, kas ir ārpus stropa apziņas, atspoguļojot redzēto caur analogo kameru uzņemtajām bildēm.”
Izstādē eksponētās fotogrāfijas uzņemtas ar analogām kamerām, kuras ražotas laikā no 1927. līdz 1968. gadam.