Rakstīt par tāda mēroga kultūras personību kā Andrejs Grants nav vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka par viņa fotogrāfijām jau ir pateikts viss, kas ir svarīgs, un pārējais būtu tikai klaja liekvārdība. Turklāt arī pats mākslinieks spēj par saviem darbiem reflektēt precīzi un aizrautīgi, labi apzinoties, ko un kāpēc dara. Andreja Granta darbi pārstāv to mākslas areālu, kas grūti pakļaujas verbālajiem komunikācijas mehānismiem. Protams, tas ir attiecināms uz lielu daļu vizuāli orientētas mākslas, taču Andreja Granta sērijās attiecības starp fotogrāfiskiem kompozīcijas elementiem un nosacīto sižetu ir sevišķi dinamiskas un nepakļaujas viens otram, tāpēc to pārstāstīšana nevizuālā formā atņem attēlu būtiskākos elementus.
Paturot prātā, ka virknei vizuālu mākslas darbu verbāla apcerēšana piešķir papildu nozīmes vai papildina burtiski acīmredzamo, jāsecina, ka Andreja Granta darbiem piemīt savdabīga vizuālā pašpietiekamība. Viņa daudzu gadu garumā radītās sērijas ir izteikti fotogrāfiskas, un to kompozīcijas nav iespējams pārnest citu vizuālo mediju valodā – tās izzina fotoattēla māksliniecisko potenciālu analogo tehniku un lielākoties melnbaltu kompozīciju robežās, netiecoties pēc radikāliem estētiskajiem eksperimentiem, kas mūsdienās nesātīgi pieblīvē laikmetīgās fotogrāfijas nozari.
Šī konsekventā pieeja vairāku desmitu gadu garumā apliecina Andreja Granta klasiķa statusu Latvijas mākslā, tāpat kā fakts, ka pavasarī apgāda Neputns izdotais mākslinieka fotoalbums nebūt nav pirmais retrospektīvais notikums mākslinieka radošajā biogrāfijā. Droši vien nebūtu pārspīlēti teikt, ka Andreja Granta klusā, niansētā fotovaloda daudzu skatījumā iemieso fotogrāfijas kā mākslas būtību.
Tēlu ilglaicīgums
Fotoalbumā reproducētie attēli sadalīti piecās tematiskajās nodaļās, aptverot sērijas, kuras mākslinieks turpina veidot daudzu gadu garumā, – Pa Latviju, Kolēģi, draugi, paziņas, Dubultportreti, Ceļojumu piezīmes un Iespaidi. Kad tās aplūko, rodas iespaids, ka Andreja Granta fotogrāfijām piemīt tāda mēroga pievilcības jauda un harisma, kas var savaldzināt ikvienu skatītāju, viņa iztēlē apstādinot laiku un visu apkārt notiekošo.
Atskatoties uz fotogrāfijas vēsturi ļoti plašā laika nogrieznī, apstādināto mirkļu tēmu varētu pasludināt par tās klasiskāko žanru, kas joprojām nav zaudējis aktualitāti. Gluži otrādi – pateicoties fototehnoloģiju pieejamībai un sociālo tīklu radošo izpausmju popularitātei, ikdienas zīmīguma meklējumi piedzīvo arvien jaunas transformācijas. Tiesa, šī visuresamība ir sarežģījusi arī attēla attiecības ar patiesīgumu un realitāti, lielai daļai dokumentālās fotogrāfijas klasikai caur mūsdienu vizuālās informācijas lietotāja prizmu liekot izskatīties naivi.
Tradicionālā un mazliet vienkāršoti definējamā izpratnē laba dokumentālā fotogrāfija piešķir mirklim svarīgumu un statiskam attēlam – laika dimensiju. Andreja Granta radošā darbība lielā mērā atbilst Anrī Kartjē-Bresona savulaik definētajai "izšķirošā mirkļa" tveršanas pieejai, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz fotogrāfu domāšanu (un arī skatītāju izpratni par labu fotogrāfiju) vairākās paaudzēs. Paņēmiena vienkāršā formula slēpj risku pārvērsties viegli lietojamā klišejā – it kā nejaušs kadrējums, kāda zīmīga, simboliski daudznozīmīga detaļa un subjektīvā dokumentālisma paraugfoto ir gatavs.
Tas, kas Andreja Granta darbus atšķir no daudziem līdzīgiem fotodokumentiem, pirmkārt, ir vizuālais perfekcionisms. Rūpīgas gaismēnu attiecības, rakursu, dziļuma proporcijas un tamlīdzīgi elementi, nevis salkani izskaistinātas, redzi kairinošas formas. Otrkārt, tas ir fiksēto parādību un tēlu ilglaicīgums, kas veido līdz galam neatminamus sižetus. Tās nav plakanas, dažos vārdos atšifrējamas pseidofilosofiskas pārdomas.
Un vēl viens sīkums, kas acīmredzami izriet no manis iepriekš rakstītā, – par Andreja Granta fotogrāfijām vieglāk ir pateikt vai vismaz uzskaitīt, kādas tās nav, nevis aprakstīt, kādas tās ir.
Maldinoša konkrētība
Fotogrāfija pēc savas būtības ir saistīta ar laiku un atmiņām, attēliem kalpojot par to vizuālo ietvaru. Savām fotogrāfijām Andrejs Grants rūpīgi pierakstījis foto tapšanas laiku un vietu, padarot tās par konkrētu laikmetu liecībām. Vienlaikus šī konkrētība ir maldinoša, jo uzminēt aptuvenās desmitgades (es spēlēju šo spēli, šķirstot albumu) ir diezgan grūti: autora rokraksts nav piedzīvojis īpašas pārmaiņas, un arī pašu fotoattēlu centrā ir pārlaicīgas noskaņas, nevis sociāli vēsturiski nospiedumi realitātes detaļās.
Ļoti iespējams, ka laikabiedriem šī gadskaitļu minēšana padodas daudz veiklāk un jaunāku paaudžu skatītāji kompozīcijas līdz ar to uztver daudz abstraktākā līmenī. Vēsturiski Andreja Granta fotovaloda saistīta ar tā dēvētās A grupas darbību 80. gados, kuras pārstāvji konsekventi pievērsās dokumentālajai fotogrāfijai un ar ekspresīvu metaforu palīdzību pretstatīja sevi tolaik valdošajai fotoklubu samākslotajai estētikai. Tās pamatsastāvu veidoja Andrejs Grants, Gvido Kajons, Valts Kleins, Inta Ruka un Mārtiņš Zelmenis.
Par savu skolotāju Andrejs Grants sauc fotogrāfu Egonu Spuri (1931–1990), kurš 1975. gadā kļuva par Ogres fotokluba māksliniecisko vadītāju un ietekmēja nākamās fotogrāfu paaudzes ar tā laika fotogrāfijai netipiski nospriegotu reālismu, kurā eksistenciālas noskaņas savijās ar gandrīz sirreāliem kompozicionāliem risinājumiem. Egona Spura skolotāja lomu ir pārņēmis arī Andrejs Grants – ne tikai kā profesionālu ikdienas nodarbošanos, bet ietekmējot lielu daļu nākamās fotogrāfu paaudzes.
Kopš 1979. gada Andrejs Grants vada jauniešu fotostudiju Rīgas Tehniskās jaunrades namā Annas 2, kas joprojām ir būtisks atskaites punkts Latvijas fotogrāfijas izglītībā. Uz šīs skolas izšķirošo nozīmi savā mākslinieciskajā domāšanā joprojām atsaucas gan nozīmīgākie mūsdienu fotogrāfijas pārstāvji, gan mākslinieki, kuri turpmāk pievērsušies citiem vizuālās mākslas medijiem. Arī pavisam jaunākā fotogrāfu paaudze, kas vēl tikai pamazām piesaka sevi foto nozarē, ar sajūsmu un cieņu atsaucas uz Andreju Grantu, tādējādi stiprinot viņa autoritāti.
Jāuzsver, ka Andrejs Grants nav izaudzinājis sava stila turpinātāju vai atdarinātāju grupu, viņa ietekme vairāk ir saistīta ar smalkas un vērīgas fotogrāfiskās domāšanas attīstīšanu. Tas ir kārtējais acīmredzamais apliecinājums viņa nozīmīgajai lomai Latvijas mākslā. Tā dēvētās Andreja Granta skolas pārstāvji darbojas estētiski dažādos virzienos, taču tiešo ietekmju aktualizēšanai nupat bija pievērsusies Rīgas Fotogrāfijas biennāle, organizējot triju Andreja Granta kādreizējo skolnieču Andas Magones, Lailas Halilovas un Rūtas Kalmukas kopīgo izstādi Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Tajā tika reprezentēta gan mākslinieču individuālā darbība, gan tie impulsi, kas ir kopīgi ar Andreja Granta stilu.
Ideju pārklāšanās zona
Pēctecības un ietekmju tēmai Neputna izdotajā fotoalbumā pievēršas arī filosofs Kārlis Vērpe, kurš savā esejā neslēpj, ka Andrejam Grantam ir bijusi liela loma arī viņa paša interesē par fotogrāfiju, un nodēvē viņa darbus par savu personīgo fotomākslas arhetipisko paraugu. Kārlis Vērpe koncentrēti iezīmē vēsturiskos apstākļus, kuru ietekmē radās un attīstījās Andreja Granta fotovaloda, lielāko daļu teksta veltot attēlu teorijai, māksliniekam raksturīgās tēlainības un vēstījuma mehānismiem.
Iespējams, personiskās autoritātes statuss mazliet traucējis Kārlim Vērpem šajā tekstā atbrīvoties un tāpēc piebremzējis nedaudz brīvākas interpretācijas, taču, par spīti tam, eseja eleganti paver Andreja Granta pasaules priekškaru un ļauj tās tēliem pietuvoties ar intelektuāli dziļāku izpratni.
Saskarsmes punktus ar literatūras un filosofijas vēsturi Andreja Granta darbos apcer filosofs un dzejnieks Artis Ostups, pārvēršot ceļojumu Andreja Granta pasaulē par laikā un telpā neierobežotu ideju pārklāšanās zonu, kurā negaidītos veidos krustojas ļoti dažādas intelektuālas un poētiskas atsauces. Viņš meklē fotogrāfa radīto attēlu nozīmes skatiena, telpas un iztēles simboliskajā laukā, tieši ar detaļām pietuvojoties īpašajai Andreja Granta poētikai, – Arta Ostupa metode lielā mērā atbilst arī Andreja Granta attēlu loģikai, kurā dominē nejaušības un daudznozīmīgi sīkumi, ko fotogrāfa vērīgums pārvērš pavisam citas pakāpes jēgā.
Abu filosofu teksti ir lielisks pienesums, kā iespējams domāt par fotogrāfiju. Tie sniedz erudītu ieguldījumu Andreja Granta mākslas izvērtēšanā, taču, par laimi, neuzliek nekādus ierobežojošus rāmjus vai pareizos virzienus, kādos jāpieredz Andreja Granta vizuālā pasaule.
Pret pārlieku konkrētību skeptiski ir noskaņots arī pats mākslinieks un kādā pasenā žurnāla Studija intervijā Ingai Šteimanei norādījis: "Bet man ļoti nepatīk darbi, kas ir izskaidrojami līdz galam; ja vienam, otram, trešajam par maniem darbiem rastos priekšstats, ka tie ir izskaidrojami, tad man tas liktos dīvaini, tad vajadzētu sākt nodarboties ar kulināriju." (www.studija.lv.)
Kārļa Vērpes esejas nosaukums ir Pieticīgais burvis un viņa laiks – burvja metafora šajā gadījumā man nolasās kā pretstats pavāram, kura darba rezultāta veiksmi nosaka iepriekšparedzams sastāvdaļu daudzums un pareizas to savstarpējās attiecības.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
