Pagājušā gada 9. novembrī 94 gadu vecumā mūžībā devās māksliniece Džemma Skulme (1925–2019), kuras dzīve aptvēra gandrīz gadsimtu. Gan ar savu glezniecību, gan sociāli aktīvo darbību Džemma Skulme kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām Latvijas modernās kultūras personībām un 2019. gada sākumā saņēma Purvīša speciālbalvu par mūža ieguldījumu Latvijas mākslā.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un Mākslas stacijā Dubulti ir aplūkojamas izstādes Džemma Skulme. Viņas glezniecība un Džemma Skulme. Saruna ar laiku – abas mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes kūrētās ekspozīcijas ir veltītas mākslinieces nesenajai aiziešanai, pieminot un aktualizējot viņas radošo darbību gan retrospektīvā mērogā, gan pēdējos gados. Inga Šteimane veidojusi arī citas Džemmas Skulmes pēdējo gadu izstādes, tāpēc abas paralēlās ekspozīcijas šķiet likumsakarīgs turpinājums (negribas lietot vārdu "nobeigums") abu ilgstošajai sadarbībai. Džemma Skulme arī mūža nogalē turpināja aktīvi strādāt, un tikpat aktīva allaž bijusi sabiedrības interese par viņu.
Pieskāriena enerģija
Bieži vien pārlieka pietāte pret kultūras autoritātēm viņu profesionālajai darbībai liek izskatīties nedzīvai; ja pret mākslas artefaktiem sākam izturēties kā pret neapšaubāmām patiesībām, tie sāk līdzināties sastingušiem kapakmeņiem un riskē kļūt par nedzīvām butaforijām. Abām Džemmai Skulmei veltītajām izstādēm, par laimi, piemīt zināms vieglums, dzīvi apliecinošas, nevis sērpilnas intonācijas, un arī mākslinieces personības vēsturiskais nozīmīgums neaizēno viņu kā radīt un par radošo procesu domāt gribošu personu.
Izstādēs liela nozīme ir tekstam, vārdam, domu pierakstam, kas papildina glezniecību gan dokumentu, gan citātu izdruku, gan videointerviju veidā. Džemmas Skulmes pieraksti, gluži kā viņas glezniecībai bieži raksturīgie kolāžas un pārklājumu motīvi, izstādē kārtojas cits caur citu dažādos fragmentos. Te ir gan viņas pašas rokraksti, gan, piemēram, viņas vectēva Andreja Liepiņa runas Mālpils labdarības pasākumos XIX gadsimta beigās, kopumā šie materiāli cenšas atsegt to ideju plūdumu, kas veidoja Džemmas Skulmes mākslas un pasaules redzējumu gan konceptuālā, gan intuitīvā līmenī.
Vienlaikus tas ir arī mēģinājums radīt personiskākas, intīmākas klātbūtnes iespaidu, un tas šķiet psiholoģiski veiksmīgs veids, kā izvairīties no pārlieku svinīga sastinguma, ko varētu gaidīt no piemiņas izstādes, vienlaikus nepadarot to pārāk frivolu. Ordeņu vietā skatītājiem ir iespēja vērot mākslinieces rakstītos vārdus, pasvītrojumus, izgriezumus. Izstādē Mākslas stacijā Dubulti atsevišķi izdrukātas arī audeklu "aizmugures" piezīmes. Gleznošanas impulsu vārdiskošana kā domu materializācija kļūst par svarīgu izstāžu vizuālo elementu un savdabīgu atsauci uz abstraktā ekspresionisma tradīcijām, kuras ietekmējušas Džemmas Skulmes mākslu un kurās liela nozīme ir ķermeniskiem impulsiem, kustībai, procesam. Rokrakstu klātbūtne tādējādi ietver ne vien domas materializēšanu, bet arī pašas rokas un pieskāriena enerģiju kā estētisku vērtību, bez jebkādiem ezoteriskiem zemtekstiem.
Mijiedarbība ar popkultūru
LNMM izstāde lielā mērā ir atskatīšanās uz plašo mākslinieces radošā mantojuma amplitūdu telpu iespēju robežās, savukārt ekspozīcija Dubultu stacijā ataino Džemmas Skulmes pēdējo gadu intereses, piemēram, 3D glezniecību un sadarbību ar grupu Instrumenti, kaut kur pavīd arī Renāra Kaupera vārds. Ekspozīcija uzsver Džemmas Skulmes aktīvo iesaisti arī pavisam nesenos kultūras procesos, viņas saikni ar laikmetīgo un populāro un apliecina mākslinieces spēju sekot laikmeta tendencēm un tajās dabiski iekļauties – to uzsver arī nosaukums Saruna ar laiku.
To, cik auglīga bijusi popkultūras un glezniecības mijiedarbība, droši vien vēl tikai rādīs laiks, taču izstādes uzsvars uz šo darbības sfēru mazliet atgādina performanču mākslinieces Marinas Abramovičas sadarbību ar popzvaigznēm. Tiesa, Abramovičas gadījumā tas ir kārtējais superzvaigznes PR izgājiens bez viņas agrīno darbu jēgas un vēriena, savukārt Džemmas Skulmes sadarbība ar popmūziku, šķiet, viņas glezniecības jaudu nav mazinājusi, un grupas Instrumenti intensīvā klātbūtne izstādē nenovirza skatītāja domas no galvenā – "krās-būtnēm", kā kompozīciju tēlus nodēvējusi Inga Šteimane.
Abas izstādes ir cieņpilnas atvadas no mākslinieces. Jautājums – ko ar viņas mantojumu darīt tālāk, ko vispār lai profesionālā līmenī iesāk ar mākslu, kas jau saņēmusi visus iespējamos cieņas un atzinības apliecinājumus? Kā to nepārvērst par sastingušu memoriālu kolekciju, ko uzlūkojam kā aizgājuša laikmeta liecību? Protams, šie jautājumi nav tiešā veidā saistīti ar tiem nolūkiem, kādos tapušas abas izstādes, taču mums kā mākslas dzīves veidotājiem vai skatītājiem piemīt zināma atbildība, saistības nodrošināt mākslas nākotni, domāt par to.
Padomju periodā Džemma Skulme bija aktīvi saistīta ar LPSR Mākslinieku savienību un tās nama celtniecību, savukārt pēdējā desmitgadē aktīvi līdzdarbojās fonda Mākslai vajag telpu centienos pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgās mākslas muzeja neesamībai. Ar mākslinieces mūžu aptverošā laika perioda mākslas mantojuma pieejamību mums arvien ir sarežģījumi, un arī tik ievērojama līmeņa autores darbi riskē pazust no publiskās telpas, ja tam netiks meklēti ilgtermiņa risinājumi.
Izstādes
Džemma Skulme. Viņas glezniecība LNMM līdz 5.IV
Džemma Skulme. Saruna ar laiku Mākslas stacijā Dubulti līdz 17.V