Ekspozīcija Latvija – 20. gadsimta kūlenis nu jau piemirstajā izstāžu zālē Latvija (1990. gads, ieceres autors Pēteris Bankovskis, kuratore Helēna Demakova) izcēlās ar monumentālu instalāciju parādi. Dēvēta par robežšķirtni starp 80. un 90. gadiem, šī skate, kurai akurāt šogad aprit "pusapaļa" jubileja, ir minēta kā vērienīgākais notikums pēc 1984. gada izstādes Daba. Vide. Cilvēks. Solvita Krese to raksturojusi kā "jau nobriedušu un pārliecinošu jaunas formveides un konceptuālās domas mijiedarbību. Izstādes tapšana norisinājās uz Latvijas neatkarības atgūšanas notikumu fona. Tas bija mēģinājums konceptuāli iezīmēt vēsturisko attīstības kūleni, kas Latvijai bija jāpārmet pēc ilgstošā izolācijas perioda, mēģinot iekļauties pasaules kultūras apritē" (Izstāde "Latvija – 20. gs. kūlenis. 1940–1990", Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla, sast. I. Astahovska, Rīga: LMC, 2005 (CD)).
Starp jaunās formveides demonstrējumiem bija gan Andra Brežes Vēja ligzda – krāsns, kas ierastā siltuma vietā ģenerē vēju, gan Kristapa Ģelža Veļas diena – žāvēšanai izkārti svina krekli, gan Aijas Zariņas Eiropas nolaupīšana – glezniecībā risinātas klasiskās tēmas pārnesums monumentālā dēļu konstrukcijā, gan Jura Boiko Sālspūtējs – sāls kaudze ar mākoņainu debesu projekciju, gan vēl daudz kas cits.
Sociālisma lielie mērogi
Kūlenī bija izstādīts arī darbs, kurš dokumentos sausi aprakstīts kā sastāvošs no lidmašīnas dzinēja, mēslu kaudzes, mēslu dakšas, gleznojumiem un video, – Oļega Tillberga Pievienošanās Visumam.
Oļegs Tillbergs (1956), Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Vides mākslas katedras asociētais profesors, mācījies vispirms arodskolā par daiļamatnieku, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera un dizaina nodaļā. Jau 80. gadu beigās Tillbergs kopā ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu iesaistījās ielu performancēs, kam padomju ēras norieta fāzē vēl bija zināma riska pieskaņa (Būri, 1987; Staburaga bērni, 1988). Taču kopumā Tillbergs pieskaitāms pie tā dēvēto metaforisko vai poētisko instalāciju veidotāju plejādes, kura uznāca uz latviešu mākslas skatuves 90. gados un demonstrēja dažādu industriālu un dabisku materiālu salikumus, kas raisa asociācijas galvenokārt ar Fluxus un Arte Povera tendenču lokālajiem variantiem. Neiztrūkstoši elementi te bija arī praktiski orientēta izglītības bāze un sava veida amatniecisks azarts, saplūdinot dišānisko redīmeidu atrašanas tradīciju ar turpmāko apstrādi un pārveidošanu.
Lai cik neiederīgs instalāciju sakarā šķistu individuāla radošā rokraksta jēdziens, tomēr katram māksliniekam ir nosakāmi savi iecienītie objekti, materiāli un tēmas. Tillbergam tie noteikti ir lidaparāti un to detaļas (padomju iznīcinātāja transformēšana bišu stropā – Kukainis, 1995; personālizstādes Skaties man acīs, 1995; Formula X, 2000). Potenciāli bīstamie tehnokrātiskās civilizācijas atribūti, kas iemieso mūžseno sapni par lidošanu, vienlaikus vedina apcerēt mākslas funkciju kā pacelšanos pāri ikdienišķajai realitātei.
Tillbergs izmantojis arī dažādus citus mehānismus, dzīvnieku un putnu skeletus un izbāzņus, gleznojis ar smēreļļu uz zīdpapīra, savācis vienuviet gleznaini sarūsējušu spaiņu krājumu (Pali, 1994) vai veidojis brīvdabas instalācijas ar plīvojošiem palagiem (Snaudošie karogi, 1993; Baltie spārni, 1997). Zināma loma šo monumentālo instalāciju tapšanā bija arī padomju sistēmas kontekstam. Mākslinieks stāsta: "Mūsu paaudze, mēs izaugām uz lētiem sociālisma materiāliem, mēs nosvilpāmies un paņēmām tik, cik var pacelt un aizstiept. Tagad viss ir jāpērk. Tas nozīmē, ka tagad mākslinieki savu ideju ietrenē nevis caur to, cik var pacelt, bet gan caur to, cik jāmaksā. Bet mana paaudze vēl domāja – nu, galvenais, pacelšu un tad jau arī samaksāšu. Mēs vēl sociālismā balansējām, mums vēl tie mērogi ir lieli" (Helēna Demakova, Iedvesmas pieturvietas, Oļegs Tillbergs. Konjunktur = Konjunktūra = Suhdanne = Conjuncture, Kiel & Helsinki: Ars Fennica, 1994, 27. lpp.). Taču šīs sociālisma "priekšrocības" nekādi nekavēja Tillbergu radīt arī gana sociāli kritiskus darbus, kā padomju armijas zābaku krāvumu ar tobrīd vēl neoficiālo Latvijas karogu (1989) vai instalāciju Gaidot Berlīnes vilcienu ar padomju dzelzceļa staciju automātiem (1994).
Tillbergs savulaik regulāri piedalījās Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga gadskārtējās izstādēs, kā arī virknē nozīmīgu starptautisku izstāžu: Rīga – latviešu avangards Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē (1988–1989), Nezināmā Eiropa Krakovā (1991), Attēlu atmiņa – Baltijas fotomāksla šodien Ķīlē, Rostokā un Rīgā (1993), Sanpaulu biennālē (1994), Personīgais laiks. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksla 1945–1996 Varšavā (1996) u. c. Viņš arī saņēmis prestižo Ars Fennica balvu (1994), kas ļāva sarīkot personālizstādes Vācijā un Somijā. Darbs Pievienošanās Visumam demonstrēts zviedru skatītājiem (fragmentārā veidā) izstādē Pieci mākslinieki no Rīgas Malmē (1990) un Vācijā izstādē Akmeņotā gaisma Rostokā (1992); savukārt pavisam nesen tas bija iekļauts izstādē Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (2012).
Dabas un tehnikas sadursme
Instalācija nenoliedzami tika pamanīta jau pirms 25 gadiem, raisot kritiķu prātos noteiktu asociāciju tīklojumus. Piemēram: "Motora metāliskā masa un kūtsmēslu lipīgā kaudze… Oļegs Tillbergs šai pretstatījumā pamatoti ir saskatījis kādu nozīmīgumu", jo kosmiskas aparatūras un mēslu kaudzes apvienojums vienā kompleksā parādot "to distanci, kas mūsu sabiedrībā ir starp iespējām un realitāti" (Herberts Dubins, Intensīvi brīži "Latvijā", Latvijas Jaunatne, 1990, 15. febr., 4. lpp.). Tātad kaudze ir realitāte, bet lidojums – nesasniegtās iespējas? Skatoties šādi, arī šodien varētu spekulēt par divu ātrumu Eiropu un Latviju, plaisu starp lauku atpalicību un urbāno progresu. Taču tas noteikti nav vienīgais pārdomu atzars.
Var arī uzskatīt, ka drūmām refleksijām par distanci starp iespējām un realitāti nav īpaša pamata, drīzāk darbs ir par tādu kā negrozāmo pasaules kārtību, par kuru vērts vienkārši pameditēt, nevis sacelties pret to: "Oļegs Tilbergs šajā izstādē uzstājas optimistiskāk, nekā pierasts. Instalācijas Pievienošanās Visumam centrālais akcents ir videofiksācijā vērojamā cilvēka dzimšana – asiņaina, vīrieša vājajiem nerviem pat pārāk šokējoša. Bet mākslinieks ievieš absolūti stabilizējošus elementus. Mēslu kaudze savā omulīgajā kārtīgumā nav nekas cits kā atgādinājums: "No zemes tu esi nācis…", kas aizvien liek uz šīspasaules norisēm paskatīties mierīgāk. Savukārt telpas centrā novietotais turboreaktīvais lidmašīnas dzinējs ir gluži vienkārši skaista mantiņa, vīriešu pasaules rotaļlieta, absurdi stulba blakus sievietes misijas un misionārisma atgādinājumam" (Pēteris Bankovskis, No pirmatnējo cilšu dzīves, Literatūra un Māksla, 1990, 17. febr., 8. lpp.).
Kaut kādā ziņā tomēr dabas un tehnikas pretišķības izvirzījušās kā svarīgs darba interpretācijas aspekts: "Industriālās vides jaudas un faktūras sadursme ar dabas objektu pašpietiekamību vērojama Tillberga darbā Pievienošanās Visumam izstādē Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940–1990 (1990)" (Solvita Krese. Oļegs Tillbergs, Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla, CD). Savukārt jau daudz tuvāk mūsdienām Tillbergs ieskaitīts "tēlaino provokatoru" kompānijā, "kas izmanto atļautos mākslas paņēmienus, piemēram, alegorijas un simbolus, taču saturiskais vēstījums un darbu radīšanas konteksts tos padara izaicinošus – Andris Breže, Andrejs Kalnačs, Normunds Lācis, grupa NSRD, Jānis Mitrēvics, Juris un Vilnis Putrāmi, Māris Subačs, Oļegs Tillbergs un Andris Vītoliņš" (Izstāde "Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji" [katalogs], sast. Sniedze Sofija Kāle, Rīga: Mākslas arsenāla pētījumu fonds, 2012, 7. lpp.). Izaicinājuma lādiņš gan droši vien ir zaudējis daļu spēka kopš instalācijas pirmās eksponēšanas, jo skatītājs – vismaz ieinteresētais – varētu būt paguvis apskatīt arī daudz provokatīvākas lietas.
Komponentu saspēle
Kādā veidā Pievienošanās Visumam būtu ierakstāma plašākā mākslas vēstures fenomenu kartē? Franču reālisma gleznotāja Gistava Kurbē savulaik šokējošais "pornogrāfiskais" akts ar nosaukumu L'Origine du monde (1866) jeb Pasaules sākums var tikt uzskatīts par zināmu atskaites punktu, kam Tillbergs savā ziņā piedāvā turpinājumu videoversijā, – galu galā katra cilvēka dzimšana ir jaunas pasaules sākums un arī pievienošanās Visumam. Proti, kaut kam, kas eksistē (lai arī zinātnieku vidū vairs nav vienprātības, vai tā bijusi vienreizīga "dzimšana" Lielajā sprādzienā vai varbūt periodiski atkārtota sadursme starp diviem paralēliem visumiem).
Mēslu kaudzes formālos analogus nav grūti saskatīt, piemēram, Arte Povera pārstāvja Mario Merca no dažādiem materiāliem veidotajās jurtās un citos krāvumos no māla, zariem, akmeņiem un tamlīdzīgām substancēm, savukārt lidmašīnas dzinēja izmantošana sasaucas ar tā dēvēto junk sculpture jeb drazu tēlniecības strāvojumu, piemēram, amerikāņu tēlnieku Džona Čemberlena un Ričarda Stankeviča veidojumiem – Čemberlena auto vrakiem un Stankeviča dīvainajām tehniskajām konstrukcijām (vienu no tām sauc Ieniršana okeāna dziļumā (1958), kas tematiski arī nav pārāk tālu no Pievienošanās Visumam). Tomēr visas šīs atsauces neatspoguļo konkrēto saspēli starp visiem komponentiem, kas dota skatītāja jutekliskajā pieredzē. Kā secināts jau iepriekš citētajā katalogā, "Tillbergs ar mēnessērdzīgā drošības izjūtu pārvietojas cauri sabiedriskajām un kultūras sfērām, kuras tik labprāt atrodas atsevišķi katra par sevi. Viņš neveido programmu. Taču viņš mēģina saviem darbiem veidot konjunktūru: laimīgu sastapšanos īstajā laikā un īstajā vietā" (Knuts Nīferss, Konjunktūra un mīts, Oļegs Tillbergs. Konjunktur, 17. lpp.). To var saprast gan kā mākslinieka un skatītāja, gan arī kā atsevišķu darba sastāvdaļu sastapšanos. Šī dzīvības, organiskās dabas un tehnoloģiskā progresa koeksistence nedod galīgas atbildes, vedinot katram pašam skaidrot attiecības starp šiem elementiem, vai tās var būt "laimīgas" vai tomēr ne. Mākslas darbs paliek tikai ierosinājuma statusā, kas laikmetīguma ziņā nebūt nav maz.
*Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pieturas punkti. Kopā ar ABLV Charitable Foundation