Balvu pasniegšanas sprints vizuālo mākslu nozarē, ko nupat skaļi ievadīja Purvīša balvas ceremonija, šonedēļ turpinās ar intrigu – kurš mākslinieks saņems Laikmetīgās mākslas centra kim? sarūpēto iespēju trīs mēnešus pavadīt rezidencē Londonā. Purvīša balvā saņemto naudas prēmiju mākslinieks var izmantot pēc saviem ieskatiem, turpretim kim? Rezidences balva paredz striktu programmu, kas māksliniekam jāīsteno pēc balvas saņemšanas. Šīs iniciatīvas atslēgas vārdi ir jaunība, radošums, mobilitāte, komunikācija un tīklošanās – tie paši nepieciešamie priekšnoteikumi, kas māksliniekiem jau kļuvuši obligāti, lai pretendētu uz turpmākajiem panākumiem. Kuri mākslinieki izvirzīti balvai un kāpēc, stāsta kim? programmas direktore Zane Onckule. Izvirzīšana balvai var derēt arī kā droša rekomendācija, kuru mākslinieku darbībai ir vērts sekot, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Projekts kim? Rezidences balva savulaik sākās ar nosaukumu 21. gadsimta māksla. Mākslinieks kustībā. To atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds. Tagad projekts ir kļuvis par ikgadēju mehānismu, kas vienam no Latvijas māksliniekiem ļauj uz ierobežotu laiku mainīt vidi – doties uz kādu no joprojām funkcionējošajiem mākslas centriem. Mēs kolektīvi šajā braucienā projicējam romantiskas cerības, ko kārtējais rezidents paveiks: iedvesmosies, satiksies un sadarbosies, radīs, tematizēs un izstādīs radītos darbus, uzklausīs viedokļus un diskutēs, atgriezīsies vai varbūt izvēlēsies palikt.
Šogad pavasara galamērķis uz trim mēnešiem ir Gasworks izstāžu, darbnīcu un rezidenču programma Londonā, kurai kandidātus izvirzījusi vietējā atlases komisija un starptautiskā žūrija – nomināciju.
Balvas laureāta paziņošana notiks svinīgā ceremonijā 1. martā kim?, tajā piedalīsies Gasworks kurators Roberts Lekijs. Vizītes laikā viņš tiksies ar nominantiem un apmeklēs viņu darbnīcas, lai izvēlētos balvas ieguvēju, kā arī uzstātos ar publisku lasījumu par rezidenču centra darbību Londonas mākslas vidē (2. martā plkst. 18).
Ieva Kraule
Māksliniece darbojas kā "brikolators (no bricolage) – tāds kā attēlu procesors, kurš iepazīst jau zināmo, lai to no jauna pārformulētu" (Anna Katsa). Viņa rada objektus, tos tālāk kārtojot darbu grupās un izstāžu ekspozīcijās, kuras mēdz papildināt ar īsstāstiem – absurdu, reizē fiktīvu vai semiautobiogrāfisku tēlu piedzīvojumiem brīvi interpretētu (vēstures) faktu robežās. Ieva Kraule darbā ar materiālu izmanto pieredzi, kas gūta Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības un Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī rokas raksta smalkumu un vieglumu, kas iemantots Sandberga Mākslas institūtā Amsterdamā. Viņas izvēlētās vizuālās atsauces atrodas kaut kur pa vidu starp plašajai Padomju Savienībai reiz piemitušajiem estētiskajiem kodiem, nacionālās amatniecības skolas kanonu, populāro kultūru un šodienas aizraušanos – fetišu un seju kultu.
Kad poētikas un metaforām pilnie darbu nosaukumi (Suffocate me, petrify me, Same Face of I, Dance white puppy, dance, dance now!) tiek salikti kopā ar izkoptu stilistiku apliecinošiem materiāliem (latekss, sintētiskie mati, āda, marmors, miesas toņu sārtās nokrāsas, LED sveces), darbi ieņem tādu kā vidus stāvokli starp ķermenisko un valodisko, tajos apvienojas gan kaut kā esamība, gan noliegums, tāpēc nav jābrīnās, ka tie "runā, runā" un pēkšņi, šķiet, pavērtu muti zaudējuši valodu.
Ieva Kraule reizēm rada situācijas, kurās viņas sacerētā stāstījuma novadīšana tiek uzticēta kādam citam, piemēram, neidentificētam namatēvam un reizē viesmīlim, kas apkalpoja viesus izstādē – vakariņās (performance Nobody Dances Like That Anymore, galerija 427, 2014). Ieva veido izstādes un notikumus ciešā dialogā ar citiem māksliniekiem, piemēram, vairākkārt izstādes rīkotas kopā ar mākslinieku Kasparu Groševu (Dancing Water, Futura, Prāgā, 2016; Qu’est-ce que ça peut faire tout ça, Shanaynay, Parīzē, 2015), neaizmirstot par viņu sadarbības, iespējams, būtiskāko momentu – 2014. gadā dibināto galeriju 427, kas joprojām ir vienīgā mākslinieku telpa Rīgā.
Darbu Arkādija apdzīvoja tēls, vārdā Leva, bet gaidāmās personālizstādes Rīgā (kim?, 24. marts–6. maijs) centrā būs jauns tēls – Sofija. Tā ir stāstu mašīna, kas radīta, lai stāstītu, ko nozīmē būt mašīnai un kā caur to atklājas cilvēka daba.
Uz jautājumu, kā rīkosies, ja būs jālido uz Londonu (Ievai nepatīk lidot), autore atbild: "Ja es nebūšu viena no trim brīvajām turku pupām (kas vispār ir turku pupas? Turku zirņi? Vai arī tas ir Brexit pareģojums un vēsta par nākotnes imigrācijas problēmām?) un man Anglija nebūs aizslēgta, es brokastīs dzeršu šeriju, pēcpusdienās – tēju ar karalieni un gleznošu viņas korgijus, līdz mani iecels par oficiālo galma mākslinieci."
Maija Kurševa
Maija Kurševa ir Rīgā labi ieredzēta māksliniece, kuras atpazīstamais rokraksts ir kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu citādi atšķirīgos dažādu institūciju un kuratoru projektos. Viņa tajos piedalās ar "absurda naratīva" (Vasilijs Voronovs) ietekmētām darbu sērijām. Kaut kas ir virmojis, "vazājies", elektrizējis vai nokaitējis gaisu un ielu, līdz notverts un iemiesots materiālā.
Maija Kurševa ir ieinteresēta mākslā kā brīvības manifestācijas vistiešākajā izpausmē. Tā ir tiktāl atbrīvota, ka ieņem pēc iespējas visus medijus. Zīmējums, komikss, sietspiede, videoanimācija, objekts, instalācija Maijai Kurševai noder, lai apvaldītu savas reizēm ilustratīvās, reizēm mežonīgās, bet ierasti atraktīvās un daudzpusīgās idejas. Ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas un Berlīnes Mākslu universitātes izglītības pieredzi, Maija Kurševa ir ilustrācijas un sietspiedes pasniedzēja Mākslas akadēmijas KAS (Kustība. Attēls. Skaņa) apakšnozares studentiem, kopš 2012. gada viņa pilda arī cita veida izglītojošo funkciju, būdama daļa no izdevniecības Popper Publishing. Tas ir neatkarīgs izstāžu un pasākumu organizatoru kolektīvs, kas fokusējas uz zīmējumiem un ilustrācijām. No marta aktivitāšu sarakstam pievienosies jauna loma un funkcija – kopā ar domubiedriem iecerēts atklāt mākslinieku vadītu galeriju LOW. Tā būs izstāžu funkcijai piemērota studijas telpa Ģertrūdes ielā.
Dziļi ieinteresēta dažādu kopienu un iniciatīvu izpausmēs un no tām iedvesmojoties, Maija Kurševa "rekonstruē darbības, stāstus un atmiņas, parādot saikni starp šķietamu darbības trūkumu un radošo procesu", kā to trāpīgi uztvēruši Gasworks kuratori. Viņas jaunākie izstādes projekti un atsevišķi darbi, arī Purvīša balvai nominētais darbs – kinētiskā instalācija Dzīvesprieks –, tiešā veidā turpina autores vizuālās refleksijas par aktīvas rosīšanās ģenerētu produktivitāti, kas tiek skatīta reizē ar pretējo – studijas apstākļos veiktiem epizodiskiem bezdarbības novērojumiem.
Noskaņojoties domām par iespējamo Londonas rezidenci, Maija Kurševa tur grasās "izbrīvēt laiku vientulībai, lai meklētu atbildes uz pašas uzdotajiem jautājumiem, kā arī rast laiku labu ideju ģenerēšanai un Londonas mākslas dzīves iedrošinošajai un reizē nomierinošajai pieredzei".
Krišs Salmanis
Tikko kā noskaidroto Purvīša balvas laureātu (kopā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu) Londona vilina kļūt par "negausi, kam jāizbrauc visas metro stacijas, jāredz visas izstādes un jāizošņā visi rajoni. Un tad – lai pilsētas trakais sastāvdaļu piedāvājums rūgst un pasper katla vāciņu drusciņ gaisā!". Neliela formāta, maldinoši vienkāršu, izmantotajos materiālos pieticīgu, bet smalku joku meistaram Krišam Salmanim māksla nav profesija, bet pastāvīgi vingrināms stāvoklis, kurā atrodoties balansēt starp reālo un iluzoro, uzdodot jautājumus par lietu noteiktību.
Viņa izstādes ir kā atjautības uzdevumi, prāta spēles pieaugušajiem, kurās uzlasīt dažādu lietu kolāžas (no modes žurnālu izgriezumiem sakārtota analoga animācija, vienā punktā klātu krāsas triepienu glezniņa, slīpētas grīdas putekļu skulptūra), atkārtojuma cilpā notverti žesti – performances (tik un tik reižu noskūpstīta fotogrāfija, ilgāk, nekā pierasts, neskūta bārda, simt pilnmēnešus fiksējusi videokolāža) vai vienreizējas prāta atjautību apliecinošas darbības (ķermeņa mākslu citējošs iegriezums paša ķermenī, sevis "izdzēšana" dušā, Latvijas pīlādža ceļojums no Vidzemes līdz Venēcijai).
Iespējams, plašsaziņas līdzekļu informācijas patērēšana un acs radināšana kritiskai analīzei, kā arī studijas LMA Vizuālās komunikācijas apakšnozarē un Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē ietekmējušas to, ka Krišs Salmanis ir lielisks savu un citu mākslas komentētājs. Viņa darbu un vārdu centrā ir "teju neredzamas darbības un skaņas, pēdas, ko atstājuši gan dabiski, gan cilvēku radīti spēki, kas kā liegi žesti var izjaukt mūsu iepriekšveidotos priekšstatus par lietām un attiecīgi arī par cilvēkiem un vietām" (Kari Konte).
Kriša Salmaņa jaunākais darbs Skilando (2016) ir meditatīvs video par briesmonīša – nekaitīga un nebriesmīga – klejojumu cauri puspamestai viesnīcai kādā Japānas provincē. Tas radies rezidences apstākļos gūtas atklāsmes iespaidā. Krišs ļāvies impulsam, ka mākslinieks var būt jebkas – zinātnieks, filozofs, zemnieks, noteikti arī kinorežisors.
Evita Vasiļjeva
No savas dzīvesvietas Amsterdamā Evita Vasiļjeva raksta: "2016. gada augustu es pavadīju Londonā. Jau tad es nodomāju, kā būtu raudzīties uz Londonu no stalažām, agros rītos braukt mašīnā ar poļu strādniekiem un dusmoties par dzīvi kopā ar svešiem cilvēkiem, kā arī būt labā fiziskajā formā, lai nepazustu Londonas vientulībā." Viņa ir kādreizējā LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas studente, Gerita Rītvelda akadēmijas Tēlotājmākslas programmas un mākslinieku rezidences De Ateliers absolvente.
Viņas jaunākajā personālizstādē kim? Rīgā (2016. gada oktobris) un tagad mākslas centrā P////AKT Amsterdamā (līdz 26. februārim) ir skulptūras, kas radītas vairāku nedēļu darbā studijas apstākļos pēc klasiskās tēlniecības principiem, studējot formas uzbūvi, anatomiju, masu, līniju, krāsu, gaismēnas un materiālus – ģipsi un cementu. Tomēr tās ir arī robusti objekti konteineri, secīgs Evitas Vasiļjevas darbības turpinājums, veidojot tādas "materialitātes, kas pastāv it kā starpstāvoklī, liekot aizdomāties par formām, kas varētu vai nu tuvoties pabeigtībai, vai, gluži pretēji, atrasties sairšanas un sabrukšanas procesā" (Anna Bārlova).
Evitas Vasiļjevas prakse ir attīstījusies no vispārējiem jautājumiem, kas ir skulptūra, kā tā rodas, līdz tam, ka pats "darbs" kā fiziski pavadīts laiks ir kļuvis klātesošs. Viņa metina un loka metālu, jauc betonu kā "riktīgs melnstrādnieks", lai nonāktu pie izvēles "caur pirkstiem", nevis apzināti, ar mērķtiecīgu domāšanu. Mākslinieces biogrāfija mudina domāt līdzībās, ka galvenais akcents ir nevis nianses un daudzu nozīmju spēles, bet tieša un taustāma uztveršana un saprašana.
Evita ir teikusi, ka no darbības vārdiem viņai patīk izveidot lietvārdus. Kas ir bijis darbība, kļūst par lietu, savukārt skatītājam, nonākot pie darbiem, kuri reizēm atgādina mēbeles, maketus, sadzīviskus objektus vai arhitektūru, reizēm tukšas vitrīnas, ledusskapjus, printerus vai nav identificējami ne ar ko, rodas satraukums un vēlēšanās brīdi uzgaidīt – varbūt kaut kas uzpūtīsies, varbūt iekrāsosies? Lielākoties gan nekas nenotiek, šo būvlaukumu, kas reizēm ir futūristisks, reizēm atgādina arheoloģiskus izrakumus, papildina tikai tehnisko iekārtu ģenerētā dūkšana.
TrollisJT