Mākslas jūra nav izžuvusi. Latviešu mākslinieces – par aktuālo situāciju kultūrā

Itāļu fiziķa un rakstnieka Paolo Džordāno esejā Sērgas laikā (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2020. gads) lasāms šāds fragments: "Sastingumam, kurā esam nonākuši, būs neizmērojami plašas sekas – zaudēts darbs, uz visiem laikiem slēgtas veikalu un kafejnīcu durvis, sastrēgumi itin visās jomās, un katrs jau tagad cīnās ar savām bažām un sarežģījumiem. Mūsu civilizācija var atļauties visu, tikai ne piebremzēt savu straujo skrējienu. Tomēr tas, kas notiks pēc visa šī, manam prātam ir pārlieku sarežģīta doma, es nejaudāju to aptvert, es padodos. Pievērsīšos jaunumiem, kad tie pienāks, – pa vienam."

Tam, ka Covid-19 pandēmija ir radījusi pārmaiņas ikdienas dzīvē visos līmeņos, varētu piekrist. Tomēr – vienam sabiedrības slānim šis laiks ir restartēšanās un kontemplācijas augstākais punkts, savukārt citiem priekšā vēl gari dīkstāves mēneši un bezalgas atvaļinājumi. Šis laiks īpaši smagi ietekmē kultūras nozari un tās darbiniekus, izgaismo gadiem ieilgušās nozares problēmas un vissmagāk skar pašus māksliniekus.

Kultūras ministrija kopā ar nozaru padomēm gatavo atbalsta mehānismus, kas palīdzētu gan nozares skartajām organizācijām, gan radošajām personām. Kamēr vēl risinājumi tiek meklēti, šķiet svarīgi izvaicāt pašus māksliniekus, lai noskaidrotu, kā pašizolācijas laiks ietekmē radošās personas, kā ir transformējušies iepriekš paredzētie projekti un kā mākslinieki vērtē valsts iesaisti kultūras procesu stabilizēšanā.

KDi sazinājās ar māksliniecēm Ievu Krauli-Kūnu, Amandu Ziemeli, Ingu Melderi un Helēnu Heinrihsoni un uzdeva viņām piecus jautājumus.

1. Pastāstiet par projektiem, kurus jūs šajā pašizolācijas laikā veidojat, un kādi teksti šajā laikā jums ir bijuši būtiski?

2. Kā šis laiks ir ietekmējis jūsu radošo darbību – praktiski un kontekstuāli?

3. Kā jūs vērtējat mākslas izstādīšanu visdažādākajās digitālajās platformās un variantos? Vai tas var aizstāt satikšanos ar mākslu klātienē?

4. Vai nākotnē izstāžu formāti tiks pārskatīti?

5. Kā jūs vērtējat valsts iesaisti kultūras procesa stabilizēšanā? Kādi, jūsuprāt, varētu būt atbalsta mehānismi, kas nodrošinātu iespējami mērķtiecīgāku un ilglaicīgāku palīdzību radošo jomu pārstāvjiem?

Ieva Kraule-Kūna

1. Pašlaik strādāju ar jau iepriekš ieplānotiem projektiem, kuru realizāciju, cerams, pandēmija neskars. Nedrošā ekonomiskā situācija likusi arī vairāk koncentrēties uz citiem, ne mākslas darbiem, rūpējoties par to, lai gadījumā, ja situācija pasliktināsies, tomēr būtu kāds drošības spilvens.

Par tekstiem runājot – tas varbūt sagraus apgarotā mākslinieka tēlu, bet man neizdodas izcili saplānot savu dienu ar gadu veco meitu un darbu, tāpēc jau sen neesmu izlasījusi neko nopietnu vai apjomīgu. Ja ir jāizvēlas – iztīrīt zobus vai palasīt grāmatu –, izvēlos pirmo. Ik pa laikam gan gadās kādu grāmatu iegādāties. Tās nu krājas kaudzītē grāmatu plauktā, lai katru vakaru pirms miega ar ilgām nolūkotos uz to krāsainajiem vākiem, bet tūlīt arī saprastu, ka nogurums ņem virsroku pār intelektuālām alkām. Es lieku lielas cerības uz Endrū Skala grāmatu Madness in Civilization – tajā varētu meklēt šim laikam noderīgas atziņas.

2. Praktiski šis laiks manu personīgo radošo darbību nav būtiski ietekmējis, bet būtiski ir ietekmēta mana administratīvā darbība: mums ar kolēģēm Elīnu Vītolu un Amandu Ziemeli nācās pilnībā pārplānot šī gada galerijas Low programmu, kuras centrā bija izvirzīta sadarbība, publiski izglītojoši un izklaidējoši pasākumi. Lai izvairītos no tukšas telpas uzturēšanas, vienojāmies līdz gada beigām atteikties no tradicionālā izstāžu formāta un publiskiem notikumiem – piedāvāsim māksliniekiem izmantot galerijas telpas kā darbnīcu un noslēgumā organizēt miniizstādi, ja tajā situācijā tas būs pieļaujams.

Darbnīcu pieejamība ir īpaši svarīga laikā, kad izstāžu norise ir ierobežota, – tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt māksliniecisko procesu nepārtrauktību. Šo projektu esam nosaukušas par Ģildi. Lekciju un pasākumu vietā piedāvāsim podkāstu ciklu Lowkāsts, kurā pie klausītājiem nonāks Aināra Kamoliņa un Venta Vīnberga lekciju cikli, kā arī satīrisku izdevumu Krīzes vēstnesis, kurā pieaicināti autori dalīsies savā stratēģijā, saduroties gan ar kolektīvām, gan privātām ikdienas krīzēm.

Pašreizējā situācija ir interesants materiāls mākslinieciskajai darbībai, bet, manuprāt, esot tajā visā iekšā un nezinot, kā tas atrisināsies, ir neiespējami pilnvērtīgi reflektēt par notiekošo, drīzāk vērtīgi šķiet izmantot radošo enerģiju, meklējot alternatīvas darbības un pašizpausmes formas.

3. Man liekas, ka mākslas darbu apskatīšana digitālajās platformās jau sen nav nekas jauns – lielākā daļa mākslas profesionāļu ap 90 procentiem mākslas darbu redz vien dokumentācijās. Tāpēc vizuālās mākslas kontekstā grūti runāt par šo situāciju kā par kaut ko jaunu – globalizācijas laikmetā mēs it kā varam attālināti būt klātesoši visur, bet tajā pašā laikā, iespējams, nekur. Laikmetīgā māksla jau sen ir piemērojusies šim formātam – patiesi veiksmīgie darbi ir kļuvuši ļoti fotogēniski, tāpat kā jaunas meitenes un puiši savos Instagram profilos.

4. Varbūt es kļūdos, bet pieļauju, ka šī pandēmija neietekmēs mākslas vidi tik būtiski, kā šobrīd varētu šķist. Varbūt vienīgi pārvietošanās ierobežojumi atgriezīs fokusu uz vietējiem mākslas tirgiem. Man tiešām šķiet, ka citas mūsu dzīves jomas un sabiedrība kopumā mainīsies daudz būtiskāk. Attiecīgi izmaiņas varētu būt vairāk saturiskas, ne tik ļoti organizatoriskas.

5. Pagaidām, šķiet, vēl nekādi īpašie pasākumi nav veikti. Vismaz es neesmu tos izjutusi uz savas ādas. Mērķtiecīgi un ilglaicīgi būtu nodrošināt gan darbu, gan samaksu par to. Nedomāju, ka vienreizējie pabalsti ir ilgtermiņa risinājums. Drīzāk palīdzība saglabāt esošās mākslas institūcijas, kas nodrošinātu kultūras procesa nepārtrauktību un darbu māksliniekiem. Ļoti labs atbalsta mehānisms māksliniekiem ir Valsts kultūrkapitāla fonds, kas gan nez kāpēc daudziem šķiet pārāk pašsaprotams, pārāk viegli kritizējams.

Manuprāt, palielinot VKKF finansējumu, būtu iespējams sniegt kritiski izvērtētu atbalstu praktizējošiem māksliniekiem un mākslas institūcijām, kas arī nodrošinātu jaunus projektus, pie kā māksliniekiem nākotnē strādāt un saņemt atalgojumu.

Kultūras darbiniekiem reizēm kaut kā grūti aptvert, ka valstī, kurā lielākā daļa pensionāru dzīvo uz un zem nabadzības sliekšņa, ir tiešām apbrīnojami, ka valsts domā par kultūras nozari kā par pilnvērtīgas mūsdienu sabiedrības stūrakmeni un ka šāds atbalsts māksliniekiem tiek nodrošināts – ka ir iespēja nodarboties arī ar nekomerciālu mākslu, ka vispār iespējams praktizēt mākslu, arī ja neesi piedzimis ar sudraba karoti mutē, ka iespējams uzturēt nekomerciālas galerijas, nepārdodot dvēseli bagātajiem patroniem.

Amanda Ziemele

1. Dažus projektus iesaldēju, citus nav iespējams vairs atkausēt. Pāris no tiem joprojām turpina iegūt savu formu, domās pārveidojoties no analogā formāta uz digitālo un atpakaļ, tā arī nespējot rast mieru šajā starpstāvoklī. Turpinu attīstīt idejas un īstenot ieceres darbnīcā neatkarīgi no tā, vai izstādes tiek plānotas vai pārceltas, jo tas jau nav vienīgais dzinulis, lai kaut ko darītu (arī lietas labā).

Šajā laikā esmu iepazinusies ar tekstiem, ko rakstījuši izstāžu ciklā Rīgas cirka ziloņu zālēs iesaistītie mākslinieki; tie veido daļu no noslēdzošās ziloņu zālē paredzētās, taču pārceltās Haneles Zanes Putniņas izstādes (Katalogs). Laikam atbilstoša šķiet Bojanas Kunstas grāmata Artist at Work, Proximity of Art and Capitalism. Tāpat iepriecināja gleznotājas Eimijas Silmenas veidotais zīns The Shape of Shape, kas izdots muzeja MoMA izstādes Artist’s Choice kontekstā, kamēr pati izstāde bija skatītājiem nepieejama.

2. Joprojām esam šajā laikā, mainot skatpunktus, vērojot notiekošo un cenšoties pielāgoties. Radošās darbības jūra noteikti nav izžuvusi, tai ir negaidīti izveidojies jauns sēklis – to var izmantot kā drošu saliņu iespēju paplašinājumiem vai uztvert kā lielformāta traucēkli.

3. Mākslinieku pozīciju raksturo interese par darbu procesā un tā nepārtrauktība. Kopā ar Elīnu Vītolu nolēmām turpināt iesākto darbu galerijā 427, neatstājot to karājamies gaisā kopā ar citām pusiesāktām iecerēm. Laika gaitā izrādījās, ka izstāde Sol LeWitt’s WD #719 būs skatāma tikai caur galerijas logu. Lēmums par izstādes tapšanu drīzāk skatāms no mākslinieču pozīcijas, nevis lūkojoties uz to ar institūcijas acīm. Īstenot šo darbu tobrīd šķita būtiski, arī kā iespēja radīt jau tobrīd izteikti trūkstošo kopīgo klātbūtnes pieredzes un procesa iespējamību, gan mums pavadot laiku divatā ar Sola Levita atstāto instrukciju, krāsu bundžām un zīmuļiem rokās, gan vēlāk skatītājiem dodot iespēju domu gaitai izsekot.

Vēlāk ar Martu Trekteri un Kasparu Groševu jokojām – ja ārkārtējās situācijas dēļ galerijai uz nenoteiktu laiku nāktos pamest telpas Stabu ielā 70, Rīgā būtu iespējams izīrēt telpu ar Sola Levita sienas zīmējumu. Priecājos, ka šis scenārijs nematerializējās un izstādi iespējams aplūkot klātienē līdz maija beigām.

4. Ieradumi, kas ir saistīti ar izstāžu formātiem, skatoties mākslas vēstures un laikmetīgās mākslas kontekstā, tāpat nepārtraukti tiek izjautāti un pārskatīti. Iemesli gan mēdz būt dažādi. Skaidrs arī, ka mākslas notikumu pieejamības jautājums ir būtisks, paplašinot nereti tā šauro klātesošo loku. Arī kolektīvās bažas par analogo formātu klātbūtnes pieredzes straujo samazināšanos nav nekas neparasts, tās vairākkārtīgi sajustas jau iepriekš, katrreiz gan atgādinot, ka tā ir neatsverama mākslas procesu sabiedrotā un ka tās pašsaprotamais tuvums ir tikai šķietams. Tāds Vanitas motīvs, kas mijas ar vēlmi svinēt dzīvus procesus, apzinoties, ka arī pašsaprotamais nereti mēdz būt pārejošs.

5. Skaidrs ir tas, ka nozarē ilgtermiņā radušās plaisas ir izpletušās un robi kļuvuši pietiekami nepanesami, radot mulsinošu apjukumu, ko individuālā līmenī var censties ietekmēt, taču tas neatceļ nepieciešamību pēc plašākiem kultūrpolitiskiem lēmumiem. Skatot procesus kā vienotu kopumu un kultūru kā dzīvu organismu, tam visdrīzāk būtu nepieciešama zināma drošības sajūta un piederība plašākām norisēm, tāpat arī plānveidīgs atbalsts ilgtermiņā. Lai līdzsvara izjūtu būtu iespējams attīstīt, nereti nepieciešams sadarboties.

Helēna Heinrihsone

1. Lauku apstākļos atkal pievēršos akvarelim, tehniski meklējot lielāku plastiskumu, vieglumu. Vēlos apvienot vienā kompozīcijā cilvēku, ainavu un dabas fragmentus. Mazpilsētu grāmatnīcās iegādājos vairākus mūsdienu latviešu prozaiķu darbus. Vīlos, līdzīgi kā latviešu kino, vājais punkts – scenārijs. Romānos ir neskaidra, izjūkoša struktūra. Šķiet, ka dzeja Latvijā joprojām ir daudz pārāka par prozu.

2. Būtībā es neapzinos, vai šis laiks ietekmē manu darbību. Pasaules drošumu es nevaru nosargāt.

3. Izstāžu formāts tikai iegūst no daudzveidības. Tomēr mākslu klātienē nekas nevar aizstāt – atceros galvu reibinošo sajūtu, stāvot metra attālumā no Rotko darba muzejā MoMA Ņujorkā 1989. gadā. Enerģijas lādiņam, ko ikreiz saņemu no Madrides muzeja Prado apmeklējuma, piemīt fizisks iespaids.

4. Protams, formāti tiks pārskatīti, kaut arī domāju, ka šiem formātiem nav jāmainās, bet gan vienam otrs jāpapildina.

5. Valsts iesaisti kultūras procesu stabilizēšanā vērtēju negatīvi. Kā vienmēr – pasīvi un vienaldzīgi. Protams, svarīgi ir materiāli atbalstīt ne tikai galerijas Latvijā, bet arī sekmēt to dalību aktivitātēs starptautiskā mērogā. Īpaši pašreizējos apstākļos, kad mākslas tirgus pie mums mājās ir sastindzis. Ļoti pietrūkst sadarbības ar LIAA.

Inga Meldere

1. Veidoju darbu pirmajai Helsinku biennālei, kura, tāpat kā daudzi citi projekti, jau ar zināmu norises laiku ir pārcelta uz nākamo gadu. Vēl strādāju pie sava studiju nobeiguma darba Helsinku Mākslas akadēmijā, kur gala skate no agra pavasara pārcelta uz rudeni. Tāpat cenšos būt laba mamma un mēģinu visu iepriekšminēto savienot ar sava mājās esošā pirmsskolas vecuma mazuļa ikdienas vajadzībām. Ja dienas beigās vēl ir pietiekami enerģijas un mundruma uztverei, lasu tekstus, kas ir saistīti ar manu profesionālo darbību un ne tikai to.

Kā klausītāja piedalos Helsinkos bāzētās komūnas StopHatredNow organizētajā tiešsaistes lekciju, sarunu un diskusiju programmā. Tās veidotāji uzsver, ka šis laiks ir ļoti labvēlīgs pārmaiņām, laiks, kurā, iespējams, tiks sadzirdēta dažādība visās tās izpausmēs. Runa ir par atšķirīgā, citādā līderību laikmetīgajā mākslā un ar to saistītajos procesos (diversity in leadership).

2. Galvenokārt nodarbojos ar izpēti, strādāju ar savu arhīvu, atlasu, lasu, izvērtēju, klausos. Mana darbnīca pašlaik ir slēgta, tas nozīmē, ka praktisks radošais process tajā nenotiek. Pēc iepriekšējo gadu intensīvās darbu gaitas un lietu, notikumu virpuļa apjukuma man šis posms ir kā zināma dziedināšana, bet noteikti ne dīkstāve. Mans mikrokosmoss saglabā šķietamu mieru, taču ir skumji noskatīties uz to, kas notiek apkārt, tāpēc mēģinu pēc iespējas pabalstīt.

3. Patiesi izbaudu iespēju būt klāt dažādu lekciju, sarunu, lasījumu, teksta un domas plūdumam. Vizuālās mākslas baudīšana digitālajā platformā nav saistoša, novērtēju klātbūtnes efektu, kaut arī ļoti bieži tas sagādā vilšanos. Mīlu arī tos brīžus.

4. Izstāžu formāti noteikti tiks pārvērtēti. Domāju, ka nākotnē atkritīs daudz projektu, kuri tiek radīti tikai pēc būtības. Digitāls izstāžu formāts ļauj ielūkoties vietās, kurās varbūt realitātē nekad nenokļūtu. Perifērija jebkādā tās kontekstā ikvienā mirklī ļauj kļūt par centru, kas, manuprāt, ir lieliski.

5. Somijā, kur es dzīvoju, valsts un privātie fondi ir radījuši iespējas pieteikties Covid-19 stipendijām, kas galvenokārt daļēji sedz nenotikušo, slēgto izstāžu un kultūras pasākumu izdevumus 2000–5000 eiro apmērā. Visiem gribētājiem, protams, šādas garantijas nepastāv. Pēc pirmā valsts fonda konkursa noslēgšanās valdīja liela neapmierinātība no to cilvēku puses, kuri šīs stipendijas nesaņēma. Pašreiz ir atvērta otrā pieteikšanās kārta. Valsts minētajam posmam ir piešķīrusi papildu trīs miljonus eiro. Ja esi pašnodarbināta persona vai zaudējis darbu, sociālās garantijas nodrošina bezdarbnieku pabalstu. Pandēmijas apstākļos ir nodrošināti līdzekļi, piemēram, lai segtu iedzīvotāju īres maksājumus dīkstāves, darba zaudējuma gadījumā, ko izraisījusi Covid-19 krīze. Katrs šāds iesniegums tiek izskatīts un iespēju robežās atbalstīts. Jāatzīst gan, ka muzejos un daudzās citās kultūras iestādēs daudzi darbinieki pašlaik ir bezalgas atvaļinājumā.