Ceturtdien, 4. aprīlī, plkst. 17 Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva izstāžu zālē tiks atklāta viņa izstāde Bezdarbības māktie ziloņi no cikla, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. Tā būs atvērta līdz 21. septembrim.
Nemitīgā kustībā
Izpētes procesā Krišs Salmanis ir ticies ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem – un runājis ar viņiem par šīm informācijas sistēmām. "Šeit strādā aizrautīgi cilvēki, kuri nesavtīgi veltīja man laiku. Es priecājos, ka man līdzi gāja izstādes kuratore Anda Boluža, kura prata uzdot pareizos jautājumus," norāda mākslinieks. Viņa radīto bibliotēkas informācijas sistēmu veido spoguļu labirints, kas vērš uzmanību uz to, ka bibliotēka ir nemitīgā kustībā, tā mainās līdzi pasaulei.
Bibliotēkas reģistros ienāk jauni priekšmeti, kādas grāmatas tiek norakstītas, kartīšu katalogi izzūd, jo rodas jaunas sistēmas, kā meklēt un atrast nepieciešamo, akcentē izstādes kuratore. Tieši iepriekšējā dienā pirms mūsu intervijas ar Krišu Salmani meistari bija atveduši un samontējuši šo spoguļu labirintu. "Kad tiek rauta nost aizsargplēve no spoguļiem, rodas statiskā elektrība un sprakšķis. Es šajā procesā nepiedalījos, bet Anda Boluža gan. Viņa teica: dzīvē viss vismaz vienreiz ir jāizmēģina, rāva nost un iekliedzās. Visiem bija priecīgi," atminas Krišs Salmanis.
Savu bibliotēkas informācijas sistēmu mākslinieks raksturo kā haotisku un nesistemātisku. Viņš to salīdzina ar telefona skrollēšanu mūsdienās vai enciklopēdiju un žurnālu šķirstīšanu bērnībā, kad gājis cauri tekstiem un attēliem un ik pa laikam uzdūries kādai lietai, kas piesaistījusi viņa uzmanību. Līdz ar to spoguļu labirints ir ne tikai patstāvīgs mākslas darbs, bet arī kalpo kā ekspozīcijas iekārtojums, kura līkločos var iepazīties ar dažādiem atradumiem un stāstiem no sarunām ar bibliotēkas cilvēkiem.
Motocikla lidojums
Izstādes nosaukumā ir atsauce uz UDK jeb universālajā decimālās klasifikācijas ciparu valodā izteiktu piemēru. "Man bija saruna ar UDK eksperti Ritu Legzdaini, kura atklāja, ka vada kursus par šo sistēmu un to noslēgumā dod atšifrēt UDK indeksu, kurā ir iekodēts, ka šī filma ir hindi valodā par XXI gadsimtā bezdarbības nomāktiem ziloņiem. Tas ir apbrīnojami, ka ciparu valodā var izpausties tik tēlaini," saka mākslinieks un zina stāstīt, ka bibliotēkas cilvēki mēdzot sūtīt cits citam apsveikuma kartītes uz svētkiem ar UDK indeksiem.
Izstādes ievadā apmeklētāji varēs izlasīt informāciju par grāmatas nonākšanu bibliotēkā, kura saņem septiņus obligātos jebkuras Latvijā izdotās grāmatas eksemplārus. Tie tiek aprakstīti un nokļūst konkrētā plauktā. "Izstādē būs stāsts par to, ka Ziedoņa Motocikls kādu laiku esot stāvējis pie tehnikas. Man šķita, ja dzeju var meklēt pie tehnikas, tad arī tehniku var meklēt pie dzejas," teic Krišs Salmanis, kura spoguļu labirintā ir ietriecies rotaļu sporta motocikls. Varbūt tas būs pazaudējis kādu riteni vai kaut ko citu – mākslinieks jauc šo rotaļu sporta motociklu pa detaļām, no kurām vienu pieliek pie spoguļa: "Izskatās pēc taureņa." "Aizlidoja taurenis, aizlidoja motocikls, priecīgi sākās pavasaris. Ziedēja krokusi kalnos, ziedēja pienenes ielejās, viss sākās priecīgi. Kas tev notika?" rakstīja Imants Ziedonis.
Māksliniekam ir bijusi vēlme radīt darbu, ko nevar vai ko būtu grūti aprakstīt un ielikt konkrētā plauktā, un izrādījies, ka tādu ir bijis diezgan daudz. Paši bibliotēkas cilvēki ir piesaukuši nesen iznākušo Preiļu konceptuālista Eināra Pelša kopoto rakstu sējumu ķieģeli Janka. "Es varu iztēloties, kā izdevējs Valters Dakša stiepa šī izdevuma septiņus obligātos eksemplārus uz bibliotēku," smejas Krišs Salmanis. Viņa paša darbs, ko nevar vai ko būtu grūti aprakstīt, reflektē par nākotnes izdevumiem. Tas ir prototips grāmatai, kura būtu aprīkota ar dažādiem sensoriem, kas noteiktu lasītāja konkrētā brīža noskaņojumu, un kura savienojumā ar viņa iepriekšējām interesēm piedāvātu īpaši šim cilvēkam radītu tekstu: "Lasīšanas gaitā tā koriģētu šo tekstu, vai sižets izvēršas asāks vai romantiskāks, vai tā ir novele, kam tūlīt ir jābeidzas, vai arī romāns, kas liek gaidīt."
Atkāpšanās ceļš
Viens no eksponātiem šajā spoguļu labirintā būs grāmata par Ziemeļamerikas indiāņiem, kas pašam māksliniekam ir bijusi vissvarīgākā viņa bērnības un pusaudžu gados un veidojusi viņa tā laika pasaules izjūtu. "Es aizkrāsoju tekstu ar akrila flomāsteru kā cenzējot, turklāt šajā procesā es apgriezu grāmatu kājām gaisā, lai nevarētu to izlasīt, jo no pieauguša cilvēka skatpunkta man šī grāmata varētu nepatikt valodas vai banalitātes dēļ. Es negribu vilties. Vilties citās lietās nav slikti, bet šajā vēl īsti negribas," uzsver Krišs Salmanis un piemetina, ja viņš nožēlos šo soli, tad viņa māsai ir vēl viens šīs grāmatas eksemplārs. Atkāpšanās ceļš ir nodrošināts.
Ar šiem pašiem akrila flomāsteriem mākslinieks ir radījis gleznu Glezniecības nāve. "Jau kopš fotogrāfijas pirmsākumiem tiek runāts par glezniecības nāvi, kas tā arī nav notikusi, bet kura tieši bibliotēkā ir bijusi vistuvāk. Mēs runājām ar Mākslas lasītavas vadītāju Katrīnu Teivāni, kura izstāstīja, ka viņa ir likvidējusi plaukta atzīmi "glezniecība", tāpēc ka cilvēki, kad nāk meklēt glezniecību, viņi prasa mākslu. Glezniecība ir it kā mirusi, bet īstenībā uzvarējusi visu pārējo," norāda Krišs Salmanis.
Savā izstādē viņš stāsta stāstu arī par unikālo mākslinieka Aleksandra Seržanta izdoto literāro žurnālu Trešā Modernizācija, kura katrs numurs ir bijis roku darbs un vairāki no tiem ir bibliotēkas krājumā. Savukārt pēdējam jeb četrpadsmitajam numuram žurnāla redaktors akmeņlauztuvēs bija izvēlējies četrpadsmit akmeņus, kuros iekalti teikuma fragmenti. Tie ir tikuši izvietoti dažādās Rīgas vietās. "Es neatradu nevienu, tāpēc es attēloju koordinātes, kur tie varētu būt, – varbūt kāds būs acīgāks par mani," mudina Krišs Salmanis, kurš stāsta stāstus arī par atradumiem, kas ir atrasti pašās grāmatās, – pastkartēm, mīlestības vēstulēm, herbārijiem, grāmatzīmēm un... zobu.
Lasīšanas āķis
"Es nedomāju, ka šī izstāde darbosies kā makšķere, lai uzķertu kādu uz lasīšanas āķa, jo, manuprāt, tie, kas apmeklē mākslas izstādes, tie jau ir mūsējie. Šī izstāde ir kā sludināšana tiem, kuri jau ir pievērsti lasīšanai. Es neticu, ka māksla var glābt pasauli, bet tie, kas par to interesējas, jau ir glābti," uzskata mākslinieks. Viņš pats par aktīvu bibliotēku apmeklētāju ir kļuvis tieši pēc bērnu piedzimšanas. "Sākumā mēs pirkām bērnu grāmatas, bet ātri vien sapratām, ka mums tieši pāri ielai atrodas filiālbibliotēka un ka mums nav tik daudz plauktu un naudas, lai varētu iegādāties visu, ko vēlamies izlasīt," atklāj Krišs Salmanis un piebilst, ka novērtē ne tikai bērnu grāmatu saturu, bet arī izskatu.
Pusaudžu gados viņš ir vēlējies kļūt par grāmatu mākslinieku. Līdz šim viņš savā daiļradē ir ilustrējis trīs grāmatas – Andželas Naneti stāstu Mans vectēvs bija ķiršu koks, Ingas Žoludes debijas darbu bērnu literatūrā Pirmo reizi uz Zemes un dzejnieka Ojāra Vācieša dzejoli Kas notiek? latviešu bērnu dzejoļu izlasē Bikibuks. "Tajā darbojās robots un indiānis. Es veidoju ilustrācijas tādas, kādas pats būtu gribējis redzēt savā bērnībā, jo toreiz viss bija melnbalts vai brūnbalts kā tajā pašā stāstā par Ziemeļamerikas indiāņiem," skaidro Krišs Salmanis un pieļauj, ka arī nākotnē varētu ilustrēt kādu grāmatu, kuras septiņi obligātie eksemplāri, kā zināms, nonāks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Vairāk informācijas var lasīt interneta vietnē lnb.lv.