Filmas Viņa/Her (2013) preses konferencē režisors Spaiks Džonzs pateicās amerikāņu arhitektei Lizai Dillerei par izpratnes radīšanu, kādai ir jābūt viņa filmas videi. Filma vēsta par simpātiskā, mazliet neveiklā vientuļnieka attiecībām ar mākslīgā intelekta datoroperētājsistēmas ģenerētu sievietes balsi. Darbība noris Losandželosā kaut kad tuvā nākotnē. Tā ir stiklotu debesskrāpju vide ar asfaltētiem laukumiem, panorāmas liftiem un dzīvokļiem, pa kuru logiem paveras pilsētas ainava ar citiem tādiem pašiem debesskrāpjiem. Līdz pludmalei var aizbraukt ar vilcienu, un cilvēki slīd cits citam garām.
Kad Spaiks Džonzs stāstījis par filmas ieceri, Liza Dillere jautājusi, vai viņa iedomātā pasaule būs utopiski optimistiska vai antiutopiski drūma. Režisors nav nostājies nevienā pusē. Arhitekte uzskata, ka sajūta, kas rodas filmas skatītājiem, kad šķiet, ka vietas ir pazīstamas, bet nav iespējams atcerēties, kur tās ir, ļoti labi raksturo nākotnes arhitektūru – monokulturālu, globālu vidi, kurā visas ēkas izskatās kaut kur redzētas un gandrīz vienādas. Līdzīgā vidē – Manhetenas rietumos privāta attīstītāja izveidotā multifunkcionālā kompleksā Hudson Yards – atrodas viens no arhitektes jaunākajiem darbiem – skatuves un vizuālās mākslas centrs The Shed.
70. gadu Ņujorka
Liza Dillere ir viena no spilgtākajām mūsdienu arhitektēm, kura nemaz nav vēlējusies kļūt par arhitekti. Žurnāls Time pēdējos gados viņu vairākkārt ir ierindojis 100 pasaulē ietekmīgāko cilvēku sarakstā. Arhitekti šajā sarakstā nokļūst reti, un vēl retāk viens un tas pats vārds vairākus gadus pēc kārtas. Liza Dillere ir saņēmusi arī daudzus citus apbalvojumus un tiek ļoti respektēta profesionāļu vidē.
Liza (īstajā vārdā – Elizabete) Dillere ir dzimusi 1954. gadā Polijā ebreju ģimenē. Sešu gadu vecumā viņa kopā ar vecākiem emigrēja uz Ameriku un sevi sauc par īstu ņujorkieti. Jaunībā Lizu Dilleri interesēja māksla un kinorežija. Viņa iestājās Cooper Union. Skolas arhitektūras nodaļā viņa nokļuva nejauši. Prieka pēc Liza Dillere izvēlējās kursu Arhitektonika, nenojaušot, ko šis termins nozīmē. Tolaik arhitektūras nodaļas vadītājs bija harismātiskais Džons Hejduks. Liza Dillere atceras, ka 70. gados Cooper Union par pragmatisku ēku būvniecību neviens nerunāja, taču atšķirībā no mākslas nodaļām arhitektūras skolā idejas lika realizēt taustāmos objektos. Tieši tas arhitekti aizrāvis – gluži kā izvirzīt kādas idejas hipotēzi un tad soli pa solim censties to īstenot, dažreiz atkāpjoties un piekāpjoties. Lizas Dilleres kursabiedrs bijis mūziķis Stīva Reiha orķestrī, kurš sadarbojies arī ar Filipu Glāsu. Tā arhitekte iepazinusi 70. gadu Ņujorkas mūzikas un mākslas scēnu. Viņa atzīst, ka mūsdienās šis laiks tiek pārāk idealizēts. Tolaik dzīve Ņujorkas bēniņos bijusi ne tikai skaista, bet arī skarba.
Kopīga gulta un darbistaba
Viens no arhitektūras studiju pasniedzējiem bija Rikardo Skofidio. Pēc Cooper Union absolvēšanas 70. un 80. gadu mijā Liza Dillere ar savu 20 gadu vecāko pasniedzēju kļuva par partneriem gan dzīvē, gan darbā, kā arhitekte saka – ar kopīgu bankas kontu, kopīgu gultu un vienu darbistabu. Viņi nodibināja arhitektu biroju, bet tā pirmajās desmitgadēs neuzcēla nevienu ēku. Arhitekti sadarbojās ar muzejiem un citām kultūras institūcijām, kopā ar māksliniekiem un mūziķiem, piemēram, Stīvu Reihu un Gordonu Matu-Klārku, radīja instalācijas, performances un citus starpžanru mākslas darbus.
Pret konvencionālajām kultūras iestādēm arhitekti izturējās kritiski un savus uzskatus par to darbību vai iekārtojumu pauda skaļi. Tāpēc jo paradoksālāk šķiet, ka tagad birojs Diller Scofidio + Renfro ir kļuvis par pasaulē prestižāko kultūras institūciju ēku autoru. Liza Dillere atzīst, ka nav viegli pieņemt, ka viņi, arhitekti, no kultūras jomas elites kritiķiem paši kļuvuši par tās sastāvdaļu. Arhitekte apgalvo: "Mēs joprojām esam dumpinieki! Mākslas pasaulē nokļuvām pa sētas durvīm, bet tagad ejam pa parādes ieeju." Jāpiebilst – bieži vien pa pašu projektētām parādes durvīm.
Parks tikai atpūtai
Arhitektu birojs Diller Scofidio + Renfro pasaules slavu ieguva ar Ņujorkas parka High Line projektu. Tas sākās kā Manhetenas rietumu iedzīvotāju kustība pret kādreizējā preču vilciena ceļa iznīcināšanu, tai pievienojās arī Liza Dillere un holandiešu ainavu arhitekts Pīts Audolfs. Kad ideja par parku tika īstenota, neviens nedomāja, ka High Line kļūs par pilsētas parku ikonu un tiks atdarināts daudzās pilsētās dažādās pasaules malās. High Line autori plānoja, ka parku gadā varētu apmeklēt 300 000 cilvēku, taču jau pirmajā gadā šis skaitlis pārsniedza vairākus miljonus.
Liza Dillere uzskata, ka High Line popularitātes iemesls ir tas, ka tur nedrīkst darīt neko citu kā tikai staigāt, vērot un atpūsties. Mēs esam pieraduši arī brīvajā laikā darīt kaut ko noderīgu, bet High Line nedrīkst ne spēlēt bumbu, ne braukt ar riteni, ne ņemt līdzi suni. Taču šādi ļoti veiksmīgi projekti rada arī kādu problēmu – ģentrifikāciju. Īres maksa un nekustamā īpašuma cenas parka tuvumā kļūst arvien augstākas un izspiež no apkārtnes vietējos iedzīvotājus. Te netālu atrodas arī Diller Scofidio + Renfro birojs. Arhitekti sāji joko, ka drīz pašu radītais izspiedīs arī viņus un birojam, kurā strādā apmēram 100 cilvēku, būs jāmeklē telpas citur. Liza Dillere uzsver: "Jebkurš arhitekts vēlas, lai viņa projekti būtu veiksmīgi, bet tas līdzi nes spekulāciju un ģentrifikāciju, tomēr tik un tā High Line gadījumā es neko nebūtu darījusi citādi."
Kāpnes uz nekurieni
High Line parka ziemeļu gals piekļaujas vienam no pēdējiem neapbūvētajiem lielajiem gruntsgabaliem Manhetenā. Tā lielāko daļu aizņem dzelzceļa sliedes, pa kurām joprojām pārvietojas vilcieni. Tagad uz milzīgas platformas, kas pārklāj sliedes, pamazām top jauns multifunkcionāls rajons Hudson Yards. Tas ir lielākais un finansiālo ieguldījumu ziņā vērienīgākais privātais nekustamo īpašumu attīstītāju projekts ASV vēsturē. Taču tas paredzēts tikai tam 0,01 procentam planētas bagātāko cilvēku, kuri var atļauties dzīvot šeit uzceltajos pilsētā augstākajos debesskrāpjos, strādāt te izvietotajos juridisko un finanšu uzņēmumu birojos un iepirkties dārgo zīmolu veikalos. Tā ir izrēķināta, speciāli dizainēta vide, kas tikai šķietami ir publiska.
Uzvedības modeļus Hudson Yards nosaka teritorijas drošības dienests. Attīstītāji gan cer, ka pusi no Hudson Yards smalkā lielveikala peļņas nesīs tūristi. Īpaši viņiem kā galvenais teritorijas vizuālais akcents un atrakcija ir radītas milzīgas kāpnes uz nekurieni. To autors ir britu dizainers Tomass Heterviks, un objekta pagaidu nosaukums ir Vessel. Šīs spožās milzu kāpnes atrodas cieši blakus Lizas Dilleres vadībā projektētajam skatuves un vizuālās mākslas centram The Shed. Arhitekte saka: The Shed ir domāts tiem pārējiem 99,99 procentiem iedzīvotāju, kuri Hudson Yards nevar atļauties dzīvot pastāvīgi.
Transformācijas ideja
Doma, ka privātā komerciāla rakstura teritorijā ir nepieciešams kultūras centrs, pieder šīs tūkstošgades sākuma Ņujorkas mēram Maiklam Blumbergam. Viņš ar šādu nosacījumu šeit ļāva attīstīt komerciālo apbūvi. 2008. gadā Maikls Blumbergs aicināja arhitektus izteikt priekšlikumus par neesošas kultūras institūcijas izveidi un tās arhitektonisko tēlu. Globālās finanšu krīzes apstākļos vienīgais savu ideju piedāvāja arhitektu birojs Diller Scofidio + Renfro. Tas uzskatīja, ka Ņujorkā trūkst kultūras institūcijas, kas jau sākotnēji būtu radīta kā viena mājvieta skatuves un vizuālajām mākslām.
Arhitekti jaunās institūcijas nenoteiktību attīstīja līdz galējībai, ka ne tikai kultūras centra programma, bet arī pati arhitektūra varētu būt ikdienā transformējama. Iedvesmu Liza Dillere smēlās XX gadsimta 60. gadu radikālās arhitektūras priekšlikumos, īpaši arhitekta Sedrika Praisa un revolucionārās teātra ideoloģes Džoanas Litlvudas radītajā Fun Palace. Tā bija ideja par pilnībā transformējamu un mainīgu teātra centra arhitektūru. Milzīgi celtņi pārvietotu telpu modeļus atbilstoši vajadzībai. Fun Palace arhitektūras transformējamību noteiktu kibernētika un tikko pasaulē ienākušās datorsistēmas. Fun Palace netika uzcelta, bet tās idejai tuvākais realizētais piemērs ir Pompidū centrs Parīzē.
The Shed ēkai pāri ir tērauda konstrukciju un sintētiska materiāla gaisa spilvenu pārsegs, kuru var teleskopiski izvirzīt. Tādā veidā tiek palielināta ēkas platība un radīta papildu telpa koncertiem, izstādēm un citiem pasākumiem. Telpas klimats tiek regulēts, un tajā pat ziemā nav auksti. Pārsega jumta daļā ir iebūvēti skatuves šņorbēniņi, no kuriem var nolaist visu tehnisko aprīkojumu, telpu aptumšot un citādi pielāgot. Protams, te nevar rīkot mākslas darbu izstādes, kuru eksponēšanai nepieciešams precīzi kontrolēts klimats. Ēkas pārsegs spēj izvirzīties piecu minūšu laikā. Teorētiski to var darīt vairākas reizes dienā.
Arhitekti joko, ka The Shed pārsega izvirzīšana kādā noteiktā dienas laikā varētu būt līdzīga atrakcija kā torņu zvanu spēles un sardzes maiņa pie karaļu pilīm. The Shed ietiecas blakus esošajā ekskluzīvu apartamentu debesskrāpī, kuru arī projektējis Lizas Dilleres vadītais birojs. Tā pirmajos stāvos atrodas kultūras centra tehniskās un administrācijas telpas. Par apartamentu debesskrāpja projektu arhitekte ir teikusi: "Tas bija darījums ar pašu nelabo. Visticamāk, tā ir mūsu pirmā un pēdējā komerciālā augstceltne."
Par nepieciešamību veidot komerciālus projektus pašlaik Lizai Dillerei nevajadzētu uztraukties. Viņas biroja aktuālo darbu sarakstā ir Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA paplašināšana, Viktorijas un Alberta muzeja jaunās krātuves un to ekspozīciju telpas, kā arī Jaunais mūzikas centrs ar koncertzāli Londonā, kurā strādās arī Londonas simfoniskais orķestris un Gildholas Mūzikas un drāmas skola.