Ir pagājuši četrpadsmit gadi, kopš Somijas laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma tika sarīkota izstāde Ātrāk par vēsturi. Nākotnes mākslas laikmetīgās perspektīvas Baltijas valstīs, Somijā un Krievijā, kurā apzināti tika kartēta un inspicēta Baltijas jūras reģiona laikmetīgā māksla un kultūra. Tas bija starptautiskas kuratoru komandas darbs, kurā iesaistīti arī kolēģi no Baltijas valstīm un reprezentēti 20 mākslinieki. Viņu darbi veidoja sarkastisku atskatu uz 90. gadu notikumiem un pieminekļiem, kā arī stāstīja par to, kā masu mediji, reklāma un populārā kultūra ir iespaidojusi un mainījusi sabiedrību. Latviju kā viena no izstādes kuratorēm pārstāvēja Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vadītāja Solvita Krese, izvēlēto mākslinieku vidū bija tolaik stilīgā apvienība Famous Five, kā arī Gints Gabrāns un Kristaps Ģelzis. Abi pēcāk ar dažu gadu starpību kļuva par Latvijas nacionālā paviljona māksliniekiem Venēcijas biennālē. Starp citu Famous Five instalācijas Laiks rādīs (2003) producēšanu izstādei daļēji nodrošināja Kiasma, lai gan savā kolekcijā nevienu latviešu mākslinieku darbu toreiz Somijas muzejs tā arī neiegādājās.
Atpakaļ nākotnē
2004. gadā notikušās izstādes veidotāju izvēlēto laika līniju var salīdzināt ar amerikāņu zinātniskās fantastikas filmas Atpakaļ nākotnē laiktelpas konceptu, kurā, ceļojot DeLorean DMC-12 laika mašīnā uz pagātni un nākotni, par trauslāko un mainīgāko punktu kļūst tieši tagadne. Pirmā lielā tuvā reģiona mākslas skate tolaik vēl tikai piecus gadus vecajā muzejā Kiasma ir izejas punkts arī šī gada februārī atklātās muzeja kolekcijas izstādei Turp un atpakaļ. Baltijas jūras reģiona laikmetīgā māksla, kurā redzami Baltijas, Somijas, Krievijas un Polijas mākslinieku darbi. Tā aizved skatītāju atpakaļ nākotnē, kur skatienam atklājas jauns komplicēts laikmets. Daļa sabiedrības bauda mobilitātei atvērtās robežas un nefiltrētas informācijas pieejamības iespējas, savukārt citi, baidoties no svešā un līdz ar to draudīgā, cenšas ieviest nopietnākus kontroles mehānismus vai vienkārši uzcelt pamatīgu žogu. Uzburtā ainava gan nav tiešs pašreizējās pasaules spogulis, tas ir muzeja kuratoru veidots konstrukts, par rāmi izmantojot konkrētu ģeogrāfiju un tēmu, bet par līmi – Kiasma kolekcijā agrāk iekļautos un nesen iepirktos mākslas darbus.
Izstādes nosaukums norāda uz somu kuratoru izvēlētās tēmas atslēgas vārdu "ceļošana", kas projektā atklājas kā daudznozīmīgs un poētisks simbols. Somu valodas versija gan vairāk norāda uz ceļošanas trajektoriju, savukārt tulkojums angļu valodā to pārvērš piedzīvojuma metaforā, kuru pirmie nolasīs Džona R. R. Tolkīna grāmatas Hobits jeb Turp un atpakaļ cienītāji. Izstādes ietvaros ceļošana tiek attiecināta ne tikai uz pārvietošanos ģeogrāfiskajā telpā, kas mūsdienu globalizētās pasaules kontekstā ir kļuvusi par ikdienišķu stāvokli, paplašinot un problematizējot arī mājvietas un piederības jēdzienu. Tā ir arī ceļošana vēsturē un atmiņās. Visbeidzot Turp un atpakaļ ir arī stāsts par pašu Kiasma, kas pirms divdesmit gadiem sāka savu ceļojumu kā nozīmīgs Baltijas jūras reģiona muzejs, pēcāk arvien vairāk fokusējās uz tālākām aizjūras zemēm un kontinentiem, taču pēdējos pāris gados lēnām ir atgriezies pie sākotnējās idejas par primāro fokusu uz saviem tuvākajiem kaimiņiem.
Projekta nosaukuma pirmais variants bija Dzintara kebabs, kas bija patapināts no izstādē skatāmās poļu mākslinieces Marijas Tobotas 2016. gadā tapušās instalācijas. Darbs ir veltīts mūsdienu Polijas komplicētajai identitātei un konfliktam, kas veidojas starp pieaugošo nacionālismu un "svešajām" kultūrām. Gluži kā rūķu karaliskais dārgakmens, ko sargā pūķis Smogs, šis no dzintara veidotais, elektriskajā grila karuselī zaigojošais gaļas rullītis reprezentē vēlmju un varas attiecības. Darbs veido ironisku vēstījumu par berzi, kas veidojas starp globalizācijas un migrācijas rezultātā dzimušo produktu – kebabnīcām un sargājamām nacionālām vērtībām, piemēram, poļu zivju restorānu tradīcijām vai dzintaru. Līdzīgi savulaik uz Amerikas masu kultūras agresīvo ienākšanu postpadomju teritorijā reaģēja Kristaps Ģelzis, izmantojot saviem darbiem makdonaldā iegādātā bērnu komplekta rotaļlietas, it īpaši Disneja superproduktu mikipeli, kas parādījās arī viņa 2004. gada Kiasma izstādē eksponētajā fotosērijā Maskas (2001/2003). Tomēr ir saprotams, kāpēc izvēle beigās bija par labu poētiskajai hobita referencei, jo, lai gan dzintara kebaba simbols spilgti izceļ mūsdienu Eiropas kultūru ksenofobisko stāvokli, tas nosegtu tikai vienu segmentu no izstādes darbos apskatītajām tēmām.
Kuģošana mazsālītā jūrā
Skaitliski kolekcijas reprezentācijas lielāko pīrāga šķēli ir nošņāpuši vieni no tuvākajiem somu bezvīzu kaimiņiem igauņi, ar kuriem Kiasma ir turpinājis uzturēt ciešas saites pat laikā, kad kaimiņvalstu māksla nebija muzeja radara aktīvajā zonā. Kiasma regulārā vēlme iepirkt savai kolekcijai igauņu mākslinieku Venēcijas biennāles darbus ir kļuvusi pat par tādu kā kuriozu, it īpaši tāpēc, ka Kiasma, ātrāk un par lielākām summām nopērkot igauņu mākslinieku darbus, ne reizi vien ir atstājusi Igaunijas mākslas muzeju Kumu ar garu degunu. Līdzīgs gadījums saistās ar izstādē apskatāmo Darjas Meļņikovas instalāciju Room 3. Follow Me (2015), kuru Latvijas Nacionālais mākslas muzejs plānoja, bet nepaguva iegādāties savai kolekcijai. Simboliski un ar zināmu devu ironijas igauņu un somu nācijas ciešākās saites uzsver arī izstādes titulattēlam izvēlētā igauņu mākslinieka Karela Koplimetsa darba Lieta Nr. 13. Gaidot tukšo bundžu kuģi (2017) fotofiksācija, mākslinieka paštaisītajam kuterim kā tādam Kon-Tiki plostam ar somu izdzertajām igauņu alkohola tvertņu atliekām atgriežoties mājās.
Atšķirībā no izstādes Ātrāk par vēsturi šoreiz Baltijas reģiona mākslas kolekcijas izstādi veidoja tikai Kiasma kuratores Sāra Haklina un Kati Kivinena. Zināma pārmantojamība gan ir notikusi, jo Kati Kivinena 2004. gadā bija arī trāk par vēsturi kuratoru asistente. Pamatojoties uz izvēlēto tēmu, vēlmi parādīt ne reizi muzejā nerādītus darbus un pēc iespējas koncentrēties uz jaunākas paaudzes māksliniekiem, kuratores ir radījušas izstādi, kas neveido nacionālo paviljonu reprezentācijas vai izvērstus stāstus par Kiasma kolekciju, bet neuzbāzīgi tematisku laikmetīgās mākslas skati. Nav ne stilīgāko, ne dārgāko darbu kā daudz apspriestajā Zuzānu kolekcijas izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – ir gaumīgi ziemeļniecisks minimālisms, kas neapgrūtina apmeklētāju ar lieku vizuālo un tekstuālo informāciju. Pietrūkst detalizētāka stāsta par kolekciju, bet acīmredzot projekta komandai mākslas darbu personīgie dosjē nav šķituši gana interesants materiāls.
Izstāde gandrīz pilnībā veidota dialogos balstītā izkārtojumā, tikai atsevišķos gadījumos visa telpa veltīta viena mākslinieka ekspozīcijai, kā tas, piemēram, ir noticis ar Ingas Melderes gleznām un sienas gleznojumu. Formālie vai tematiskie dialogi veidoti starp jaunākas paaudzes māksliniekiem un laikmetīgās mākslas klasiķiem, attiecīgi pretstatot jaunieguvumus pret iepirkumiem, kas veikti 90. gados. Risinājumi ir eleganti, it īpaši Darjas Meļņikovas bezglutēna kultūru reprezentējošā altāra novietošana vienā telpā ar triju lietuviešu mākslinieku Gintauta Trimaka, Nomedas Urbonienes un Elenas Vaļukaites 1994. gadā tapušo fotoprojektu Divi perifērijā, kas imitē kādas XX gadsimta sākuma vācu mājsaimniecības un apkopes rokasgrāmatas ilustrācijas un stāsta par sieviešu savstarpējo intimitāti. Tomēr Kiasma kolekcijas izstādes perfektā tematiskā un formālā struktūra drīz vien apskates laikā sāk garlaikot, gluži kā rāma kuģošana mazsālītā jūrā. Perfekcijas un vienkāršības paradokss.
Datubāzes atjaunināšana
Ideja par izstādi nostiprinājās 2015. gadā, kad muzeja direktora amatā stājās Lēvi Hāpalas un muzeja iepirkumu sarakstā parādījās daļa no Jānusa Sammas Venēcijas biennāles darba Priekšsēdētāja stāsts. Muzeja darbinieki meklēja kontekstu, kurā šo darbu varētu parādīt muzeja apmeklētājiem, tas savukārt lieliski sakrita ar jaunā direktora vēlmi atgriezties pie ciešākas sadarbības ar kaimiņvalstīm un atjaunot Baltijas valstu mākslas datubāzi. Izstādes veidošanas vēsture gan ir bijusi ar vairākiem pārrāvumiem, mainoties muzeja darbiniekiem, darbs epizodiski apstādināts arī, kamēr Kiasma intensīvi gatavoja izstādi Ars Fenica.
Kiasma gadā iepērk 70–100 mākslas darbu, no kuriem aptuveni 80% ir somu māksla. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kur finansējuma kapacitāte ir ļoti maza, Somijas laikmetīgās mākslas muzejs var atļauties iegādāties arī kādas starptautiskas mākslas zvaigznes darbus, ja vien naskie somu privātkolekcionāri jau nav paspējuši kāroto darbu nopirkt pirmie. Kiasma kolekcionēšanas stilistikai šķiet raksturīgas divas ļoti izteiktas tendences, kas novērojamas arī izstādē Turp un atpakaļ. Viena tendence ir iepirkt samērā jaunu mākslinieku darbus, otra – apzināti pasūtīt darbus konkrētai izstādei, lai iepirktu tos kolekcijai.
Izstāde balstās uz jaunu mākslinieku darbiem, kas iepirkti muzeja kolekcijā pēdējos divos gados, tādā veidā pārvēršot to ne tikai uz nākotni vērstā projektā, bet arī jaunieguvumu izstādē. Nelielie darbu un mākslinieku apraksti, kas pieejami arī muzeja mājaslapā, norāda, ka liela daļa mākslinieku (gan somi, gan baltieši) ir studējuši Helsinkos un izstādījušies vietējās galerijās, tādā veidā nokļūstot arī iepirkuma komisijas uzmanības lokā. Te gan ir kāds āķis – šī izstāde patiesībā sastāv gan no kolekcijas darbiem, gan arī fondu un galeriju deponējumiem. Izstādē ir apskatāmi vairāki darbi, kas nopirkti no Helsinku Mākslas akadēmijas absolventu izstādēm, piemēram, lietuviešu grafiķes Aļģes Jūlijas Kavaļauskaites grafikas sērija Vakara brokastis (2016) un Alekseja Gordina asprātīgiem komentāriem par mākslas pasauli piebārstītā glezna Netraucē man veidot manu mākslas projektu (2016). Šos un daudzus citus jauno mākslinieku darbus, lai atbalstītu jaunos un perspektīvos, iepērk Peivi un Pāvo Liponenu fonds, kas savu kolekciju glabā Kiasma.
No jaunajiem somu māksliniekiem uzmanību izstādē noteikti piesaistīja Artors Jesuss Inkere, kura videodarbs Burbulis un fotoizdrukas Pašportrets uz zila fona (2017) tika nopirkts mākslinieka pirmajā personālizstādē. Viņš savā divus gadus ilgušajā projektā pievēršas dzimtes, precīzāk – maskulinitātes, jautājumiem, transformējot savu ķermeni un vidi, lai pārtaptu no trausla mākslinieka par atlētisku vīrišķības etalonu. Pašlaik mākslinieks turpina projektu, ejot pie balss skolotāja, kas palīdz viņam izkopt zemāka tembra runas manieri. Muzejs nekautrējas izstādīt arī to mākslinieku darbus, kuri jau vairāk nekā divdesmit gadu nenodarbojas ar mākslu, kā tas ir igauņu mākslinieces Teas Tammelāmas gadījumā, parādot, ka mākslas darbs un tā vēsturiskais konteksts ir būtiskāks par pašu mākslinieku.
Kiasma divdesmitais jubilejas gads un Baltijas valstu simtgade ir bijis labs iemesls, lai atgrieztos pie muzeja saknēm un simboliski solidarizētos ar saviem kaimiņiem kopīgā projektā. Arī māksliniekiem šis ir bijis ekonomiski labs laiks, jo, veidojot izstādi, Kiasma pēdējos gados daudz vairāk tērējis naudiņu tuvākā reģiona mākslas iepirkumiem. To, vai tiešām Kiasma turpinās attīstīties kā reģionāls muzejs, rādīs nākotne un, ņemot vērā biežo muzeja vadītāju rotāciju, arī, visticamāk, nākamais muzeja direktors.