Visnotaļ
interesants, lai neteiktu vairāk, šķita tai pašā dienā laikrakstā
"Čas" publicētais, likuma grozījumu pamatotību slavinošais
raksts. Tajā Igors Batoļins ne vien cenšas apgalvot, ka Latvijā
tīšuprāt netiek publicēti dati par bezdarbnieku īpatsvaru, lai
šķietami noslēptu diskrimināciju Latvijas darba tirgū, bet arī
papildina rakstu ar dažādiem datiem par aizvien pieaugošo procentuālo
nelatviešu bezdarbnieku skaitu. Ne pie viena no šiem datiem nav minēts
to avots, turklāt tie pastāvīgi mainās. Tā, piemēram, raksta sākumā
minēts, ka bezdarbnieku - nelatviešu ir par 26 - 32% vairāk nekā
latviešu tautības bezdarbnieku, kamēr raksta beigās šis skaitlis
jau kļuvis konkrēts - 30%. Tāpat nekur nav atklāti tādi svarīgi
faktori kā darba zaudēšanas iemesli - kur ir pamats domāt, ka tie
bijuši saistīti ar tautību un valodu? Nerodas pārliecība, ka krievu
vai citu tautību cilvēki šajos krīzes apstākļos darbu būtu zaudējuši
kādu citu iemeslu dēļ nekā latvieši. Publicētie dati, ja vispār
patiesi, ir nepilnīgi un neskaidri.
Tomēr galvenais,
kas šokē, attiecas uz latviešu valodas zināšanām un valodas lietojumu.
Minētā raksta autors apgalvo, ka valstī organizētie bezdarbnieku
pārkvalifikācijas kursi ir neefektīvi, jo - tā kā tie notiek latviešu
valodā - liela daļa apmeklētāju kursus gandrīz nesaprotot. Jājautā
- kā vispār ir iespējama tāda situācija, kad vēl pēc divdesmit
neatkarības gadiem Latvijā atrodas cilvēki darbaspējas vecumā,
kas nerunā valsts valodā? Kā ir iespējams, ka, lai pārkvalificētos
un palielinātu savas iespējas un atrastu darbu, tie nevis uzlabo savas
latviešu valodas zināšanas, bet gan pieprasa to organizēšanu citas
valsts valodā? Vai autors vēlas atgriezties pie padomju laiku kārtības,
kad, ja vien kādā sabiedrībā bija kaut viens krievs, kurš latviski
neprata, - visiem nācās runāt krievu valodā? Jo latvieši bija spējīgi
iemācīties krievu valodu, pat vienkārša darba strādnieki un veci
cilvēki.
Batoļina aprakstītās
situācijas pamatā var būt vien divi iemesli - vai nu latviešu valodu
nezinošajiem ir kādas veselības problēmas, kuru dēļ viņi nav
spējīgi apgūt jaunas zināšanas, tai skaitā latviešu valodu -
un tādā gadījumā šiem cilvēkiem jānodrošina nepieciešamā sociālā
aprūpe, nevis labojumi valsts Darba likumā; vai arī kārtējo reizi
tiek pausta klaja necieņa un riebums pret Latviju, tās valodu un kultūru.
Un tad gan valsts nevienam nav neko parādā.
Var tikai brīnīties,
ka vēl ir tik daudz cilvēku, kuri par saziņas valodu Latvijā uzskata
krievu, nevis latviešu valodu. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir
tiesības jebkurā vietā uzrunāt pārējos valsts iedzīvotājus krievu
valodā un sagaidīt tajā arī atbildi. Kaut kas tāds ir neiedomājams
jebkurā citā Eiropas demokrātijā. Pat Briselē, par spīti tam,
ka Beļģijas oficiālās valodas ir gan franču, gan flāmu un vācu
valodas, cilvēki viens otru vispirms uzrunā franciski - aiz cieņas
pret faktu, ka Brisele atrodas franciski runājošajā Beļģijas reģionā.
Francijā un Anglijā, tāpat arī Vācijā, kur imigrantu skaits sasniedz
miljonus, neviens neuzdrošinās no valsts iestādēm, jebkādiem kursiem
un darba devējiem pieprasīt komunikāciju valodā, kas nav oficiālā
valsts valoda.
Nevar runāt par uz valodu un tautību balstītu diskrimināciju, kad "cietušie" pat atsakās runāt valsts valodā. Un diskusija par šādu tēmu, kas balstīta uz nepārliecinošiem faktiem, ir vienkārši lieka. Bet par attieksmi un faktoriem, kuri veicina necieņu pret mūsu valodu - citreiz. Jo tā ir reāla problēma.