Latvijā ir divas valstis — ir Rīga un ir Latvija, — tā uzskata gleznotāja Sandra Krastiņa, gandarīta par aktīvo un profesionāli organizēto mākslas dzīvi, kas notiek Liepājā. Gleznotāja min Lietuvas un Igaunijas piemēru, kur mākslas procesa decentralizācijas ideja dzīvo realitātē. "Tur ir mākslas ziņā līdzvērtīgas pilsētas, rodas konkurence, bet Latvijā tā nav," saka S.Krastiņa. Bieži var just, ka daudzu mākslinieku apziņā sarīkot personālizstādi Rīgā joprojām šķiet īpašāk.
Cits zilais
Līdz 6.maijam Liepājas mākslas galerijā "Promenāde" (Vecā Ostmala 40) būs skatāma gleznotājas personālizstāde Glezna un glezna. Tajā būs redzami darbi, kas tapuši laika periodā no 2000.gada. Izstāde ar tieši šādu pašu nosaukumu S.Krastiņai bija 1999.gadā Valsts Mākslas muzejā. Ko nozīmē šī cikliskā sasauce? Vai pabeigts kāds radošais periods? Izsmelta kāda metode? "Toreiz muzejā bija aktuāla siena un glezna. Tagad arī mazākā modelī telpa ir ļoti dominējoša," stāsta gleznotāja, atklājot, ka izstādē būs redzama tā S.Krastiņa, kas ir faktūra (darbi, kas veidoti no pelniem un smiltīm) un zilais. "Jā, tas ir cikla nobeigums. Tās jau ir izdomātas lietas. Tā ir mana sastāvdaļa, bet šī izteiksme man nav jaunatklājums." Zilais gan var būt ļoti dažāds — uzmanību vērš gleznotāja, kura zilo krāsu atklāja 1999.gadā "ar lodeni zīmējot pastkartītes" kādā valsts projektā.
Kursa biedri
S.Krastiņas darbnīcā uz kādas otrādi apvērstas gleznas lasāms nosaukums — Kursabiedri. 1980.gads. Viņa pieder paaudzei, kuru joprojām inerces pēc bieži min kopā: Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe. Leģendāra ir viņu izstāde — performance Maigās svārstības 1990.gadā izstāžu zālē Latvija. Vai viņi jūtas kā vienojošs savrups mākslas spēks arī mūsdienu glezniecības pasaulē? "Kā mākslinieciska kopa ar kopīgi postulētu mākslas valodu — noteikti nē. Tas laiks ir pagājis, katrs dzīvo jau pilnīgi citā interešu sfērā," pārliecināta S.Krastiņa. Tajā pašā laikā — S.Krastiņa ir droša, ka "kopības sajuta nepazudīs nekad". Ar muguras smadzenēm vienmēr esot jūtams, ko dara pārējie. Ar ko atšķiras viņu paaudzes ienākšana 80.gados un jauno gleznotāju sevis pieteikšana šodien? S.Krastiņai milzīgu gandarījumu un prieku sagādājusi jauno gleznotāju panorāmiskā izstāde Candy bomber/Našķu bumba. "Gan izstādē, gan apmeklējumā es sajutu interesi — ka tas ir būtiski veselai paaudzei. Tas gadiem nebija bijis," priecājas S.Krastiņa. Rodas gan konkurence, gan pleca sajūta. Bez šīm lietām mākslas process, viņasprāt, nav iespējams. Lieliski gleznotājas skatījumā arī tas, ka šī izstāde piesaistīja savas paaudzes skatītāju un mākslas zinātnieku.
Kā S.Krastiņā sadzīvo divas identitātes — radoša māksliniece un žurnāla Dizaina studija galvenā redaktore? "Iedziļināšanās dizainā man ir atklājusi veselu pasauli, kas man zināmu periodu interesē. Saistībā ar dizainu nebaidās runāt ne tikai par ideju, māksliniecisko vēstījumu, bet arī par pasūtītāju, patērētāju ekonomisko pamatojumu," skaidro S.Krastiņa, kamēr "attiecībā uz vizuālo mākslu — runāt par mākslas tirgu — tas izklausās tik "nepiedienīgi", it kā kāda rupjība būtu izrunāta." Gleznotāja atzīstas, ka šādu analīzi Latvijas mākslas zinātnē vienmēr izjutusi kā trūkumu.