Sīkstuļa mācība. Intervija ar mākslinieku Artūru Virtmani

Piecpadsmit gadus pavadījis Ņujorkā, mākslinieks Artūrs Virtmanis šovakar Rīgas mākslas telpā atklās savu pirmo Latvijas personālizstādi (10 000) melanholijas šķautnes. Darbodamies gan kā patstāvīgs mākslinieks, gan iespaidīgu scenogrāfiju meistara, pasaulslavenā krievu izcelsmes dizainera Georgija Cipina Operas fabrikā (George Tsypin Opera Factory), Artūrs Virtmanis atzīst, ka Ņujorkā par garlaicību nevarot sūdzēties. Varbūt brīžiem gribētos padzīvot mierīgāk. Aiz amerikāņiem ierastās oficiālā pieklājīguma kārtiņas viņš jau sen esot atklājis skrejošo amerikāņu - savu draugu un kolēģu - patiesi patīkamo dabu ikdienā.

Savos mākslas darbos, kas tiek veidoti kā arhitektūras un scenogrāfijas maketi no objektiem hibrīdiem, Artūrs Virtmanis pievēršas entropijai - lietām savā pussabrukšanas stadijā - un brīdim, kad izzūd patoss.

Pēdējā svarīgākā aktualitāte no Amerikas - pārvēlēts prezidents Baraks Obama. Vai sekojāt priekšvēlēšanu peripetijām?

Jā, torīt noskatījos prezidenta uzrunu tiešraidē ziņu portālā New York Times. Man tas ir svarīgi, bet drīzāk kā tāds fenomens politikā. Es nevēlu - neesmu Amerikas pilsonis un nevaru to darīt, mana sieva ir. Bet, ja ir jāizvēlas, esmu priecīgs, ka ievēlēja Obamu. Uz mani tas īstenībā nekādi neattiecas. Mana dzīve ir aptuveni vienāda jebkādā režīmā, jo dzīvoju ļoti hermētisku dzīvi.

Šoreiz jums kaut daļēji izdevās izsprukt no lielā priekšvēlēšanu trokšņa, atbraucot uz Latviju. Taču kā bija iepriekšējās reizēs, atrodoties šajā mutulī?

Pagājušajā reizē bija kaut kas ļoti neparasts. Kad pirmo reizi ievēlēja Obamu, atceros, vēlu naktī braucu caur Bruklinu mājās. Ielās notika liela svinēšana, kā tāds festivāls. Politika tomēr ir diezgan brutāla, "sakostiem zobiem" viss notiek, bet te pēkšņi - ekstātisks moments! Āfrikā pat rakstīja dziesmas par Obamu. Tajā visā bija kaut kas no pasakām, protams, problēma ir, ka pēc eiforijas seko realitāte, un tās cerības, kas bija liktas uz šo cilvēku kā kaut kādu princi no citas pasaules, kas nāks, visu apgriezīs kājām gaisā, un viss būs labi, - netiek attaisnotas.

Redz, Amerika ir tik liela, un tā varas mašīna liekas tik masīva, nesaprotama un tādējādi - pilnīgi dehumanizēta. Tikpat labi tā varētu būt Holivudas filmu realitāte. Tādā ziņā Latvijā ir ļoti jauki. Latvija ir maza, un, iespējams, tu pazīsti ievēlēto cilvēku, varbūt esat kopā mācījušies. Tas vismaz ir kaut kas reāls. Ja viņš ir tas varas kārais nelietis, iespējams, viņš ir no tava blakus pagalma, nevis kaut kas abstrakts.

Pēc piecpadsmit gadiem esat Rīgā ar savu pirmo Latvijas personālizstādi. Kādēļ tieši tagad?

Tam ir daudz dažādu praktisku iemeslu. Pirmkārt, jāsaprot, ka šādas izstādes izveide paņem ļoti daudz resursu. Kaut vai tamdēļ, lai to atvestu. Otrkārt, acīmredzot līdz šim nebija tāda brīža. Es tā nejutos.

Kad aizbraucu uz Ameriku, es nesāku uzreiz ražot darbus. Biju tikko iznācis no Mākslas akadēmijas. Nu tagad jūs esat pabeidzis akadēmiju, esat mākslinieks - ejiet un taisiet mākslu! Bet ko taisīt? Ko? Citi zina, es tobrīd nezināju. Man bija sajūta kā Sprīdītim, ka jābrauc paskatīties, kas tur notiek. Gribējās zināt kaut ko vēl. Atgriežoties pie jautājuma - laikam sakrita brīdis, kad likās, ka tagad ir jāparāda.

Vienīgi jūs tāds netipisks Sprīdītis, kurš dzimtajās mājās īsti negrib atgriezties.

Tas arī ir interesants jautājums. Kā tur bija - Sprīdītis pievārē velnu, milzi un sīkstuli. Manā gadījumā šis salīdzinājums ir ļoti ambiciozs - neko es neesmu pievārējis, bet esmu iemācījies vienu lietu no abstraktā sīkstuļa, un tā ir… Zināt to spēli, kuru spēlē stacijā, - ar trim piņģerotiem un mazu bumbiņu? Tie piņģeroti visu laiku ir jākustina, taču tos nekad nedrīkst pacelt, jo tur nekā nebūs. Tieši tāpat galvā nekad neesmu sev pateicis: "Viss, es tagad aizbraucu no Latvijas un dzīvoju Amerikā." Esmu iekāries tādā pilnīgi nesaprotamā telpā. Mana sajūta par dzīves telpu ir stipri lielāka.

Jūs savus mākslas darbus esat skaisti nodēvējis par poētiskajām shēmām. Šo darbošanās virzienu sākāt tikai Amerikā, vai iedīgļi bija jau Latvijā?

Pirms dažiem gadiem brālis atrada un atsūtīja manas bērnības dienu burtnīcas. Es biju rakstījis dažādus naivus dzejoļus un arī taisījis ilustrācijas. Apskatīju šos attēlus, un man pēkšņi pielēca, ka visus šos gadus esmu mēģinājis iet uz kaut ko, lai uztvertu šo sajūtu. Kaut kādā ziņā loks ir apmests. Protams, tagad tas viss izskatās pavisam citādi, jo esmu profesionāls mākslinieks. Tas ir interesanti, jo esmu daudz redzējis un iemācījies, esot Amerikā, bet galu galā saturs un būtība ir tā pati. Es esmu es. Mums ir tuvs ģimenes draugs - psihoterapeite no Kanādas, kas strādā ar cilvēkiem, kuri guvuši smagas traumas: izvarotiem bērniem, sievietēm, kareivjiem pēc kara un tā tālāk. Viena no viņas metodēm ir tāda: ir istaba ar milzum daudz dažādiem rotaļlietu izmēra priekšmetiem un liels galds - smilšu kaste. Viņa lūdz saviem pacientiem no šīm mantām izlikt uz galda savu pasauli. Viņi neko nesaka, tikai izspēlē savu pasauli un paradoksālā veidā bieži vien kaut ko saprot par sevi, tādējādi noņem traumu. Man ir kaut kas līdzīgs. Re, kur mēs tagad sēžam - manā smilšu kastē, kurā esmu izspēlējis savas vīzijas.

Entropija, ko aplūkojat nevis kā iznīcinošu, bet humanizējošu procesu, ir būtiska tēma jūsu mākslā. Vai humanizējošu efektu saskati arī postā, ko atnesa viesuļvētra Sendija?

Noteikti. Mēs zinām, ka grūtā brīdi cilvēki paliek ļoti atsaucīgi, izpalīdzīgi.

Tas ir viens.

Vai ne? Arī atgādinājums par mūsu dzīvības trauslumu, par lietu nepastāvību. Tas ir humanizējošs faktors, jo ikdienā mēs dzīvojam kā tādi nemirstīgie automātiskā arogancē pret apkārtējo pasauli.

Kad lietas noārdās, piemēram, vecas mājas, lietas, grieķu tempļi… Grieķi savas skulptūras izkrāsoja ļoti krāsainas, un, iespējams, būtu diezgan traki paskatīties uz tām jaunām tagad - izskatītos tieši tāpat kā billboard reklāmas vai tamlīdzīgi. Šodien tās ir skaistas - 2000 gadu entropiskā procesa tās tādas padarīja. Sūfisti saka, ka cilvēks ir kā akmens, ko iemet upē, un upe to daudz gadu berzē pret citiem akmeņiem, līdz tas kļūst par apaļu oli.

Pats mēdzat analizēt un skaidrot savas dzīves pavērsienu nozīmi?

Man dzīves analīze šķiet kā liels pašapmāns. Kā mēs varam analizēt, salīdzināt, ja nevaram zināt, kā būtu, ja pieņemtu citu lēmumu?

Rīgas izstādē iepazīstināsiet ar 10 000 melanholijas šķautnēm. Vēlme runāt par melanholiju ir dziļi personiska, vai bija kāds grūdiens no ārpuses?

Gadiem ilgi taisot mākslu, esmu tuvojies daudzām idejām. Kad ar kuratori Ingu Šteimani runāju par šo izstādi, mēģināju atrast kaut ko, kas savilktu tās visas kopā. Izkristalizējās melanholijas šķautne. Kants uzskatīja melanholiju par vissmalkākajām un cēlākajām jūtām, kas nepieciešamas, lai vispār izprastu pasauli. Domāju, ka tā ir. Pats pēc dabas esmu melanholiķis. Tā man ir totāla komfortzona.

Gatavojoties izstādei, esat pētījis ne tikai Kantu. Starp aplūkotajiem literātiem, filozofiem un māksliniekiem, kuri katrs savā veidā savulaik ir apspēlējuši melanholijas tēmu, ir arī portugālis Fernandu Pesoa.

Viņš ir man mīļš dzejnieks, mistiķis, rakstnieks un filozofs. Primitīvi sakot, filozofija kopumā ir vēl viena intelektuāla manipulācija ar pasauli, mēģinot atrast attaisnojumu eksistencei un vēl kaut kādām lietām. Savukārt Pesoa iet pretējā virzienā, ļaujoties nebūtībai. Viņš apskata pasauli kā feileru (neveiksmju), nevis sasniegumu summu. Runājot par pasauli un entropiju, viņš gandrīz vai ir atklājis noslēpumu, ko citi vienkārši nav pamanījuši.

Ņemot vērā pēdējos gados notikušās dabas kataklizmas, ko izraisa globālā sasilšana, šāds skaidrojums, manuprāt, sāk šķist gluži pamatots.

Jā, bet, no otras puses, ja pievēršamies Lielā sprādziena teorijai par pasaules izcelšanos, viena no versijām skaidro, ka notiek sprādziens, pasaule izplešas un pēc tam kolapsējas atpakaļ uz sevi. Iespējams, tur ir ielikts dziļš mammas dabas princips.

Manuprāt, cilvēce vienmēr ir dzīvojusi ar apokalipses sajūtu - gaidījusi pasaules galu. Tā ir daļa no mūsu apziņas.

Ik paaudze droši vien saka: nekad nav bijis tik traki kā tagad.

Tieši tā. Katra paaudze uzskata, ka atrodas kalngalā.

Vai izstādē nav arī kripatiņas ironijas par ļaušanos melanholijai, zinot, ka tāpat nespējam ietekmēt izmaiņas pasaulē?

Droši vien ir. Māksla un ironija vispār mūsdienās nav atdalāmas, taču galu galā ir baigi viegli ironizēt. Ironija pārvēršas par pozu, aiz kuras bieži vien nekas neseko. Es vienmēr mēģinu no tā izvairīties.

Vai jūs kādā veidā uzrunāja Larsa fon Trīra filma Melanholija?

Man patika, bet tā nav mana mīļākā Trīra filma. Mīļākā droši vien ir Šķeļot viļņus. Mani daudz vairāk uzrunā Albrehta Dīrera slavenā gravīra Melanholija, ko esmu ņēmis kā atspēriena punktu instalācijai. Tajā būs redzama arī tā saucamā Dīrera prizma, par kuru mākslas vēsturnieki ir daudz strīdējušies un nav sapratuši, ko tā nozīmē.

Saprotu, ka šajā izstādē vispār ir daudz simbolisku atsauču.

Jā, būtībā šī izstāde ir par neiespējamībām, un lietu neiespējamība pasaulē ir iemesls melanholijai. Šīs ļoti trauslās, sarežģītās konglomerātu sistēmas izstādē eksistēs un pēc tam izirs. Ienākot izstādē, var redzēt grāmatu - tā ir XVI gadsimtā Roberta Bērtona veikts poētiski antropoloģisks pētījums par melanholijas fenomenu. Man patīk lasīt šādas hermētiskas lietas, kurām pat īsti nav sakara ne ar šodienu, ne vakardienu. Tas ir tas, ar ko nodarbojos arī es. Līdzīgi kā ar kāpšanu kalnos - labuma nekāda, bet šīs idejas piepilda dzīvi.

Tādā melanholiskā garā varētu paziņot, ka jēgas vispār nav nekam.

Laikam nav gan, taču šis šķietami skumjais fakts dod mums brīvības sajūtu.

Kā mākslinieks Ņujorkā jūtaties brīvs un laimīgs?

Es domāju, ka īstenībā nē. Pateikšu, kāpēc. Man ļoti patīk būt Ņujorkā. Mākslas notikumu koncentrācija ir milzīga, bet problēma ir tur, ka tā kā lavīna tevi noslauka no sava ceļa. Vienlaicīgi notiek varbūt sešsimt un vairāk izstāžu. Kā pievērst uzmanību tam, ko tu dari? Pasaules presē figurē desmit divdesmit mākslinieku superstāru, bet zem tā visa vēl eksistē milzīga masa ar simtiem tūkstošiem mākslinieku, kas katrs mēģina kaut ko darīt. Spicē vieta ir tikai dažiem. Ņujorka ir slikta vieta māksliniekiem tāpēc, ka telpu īres maksa ir nenormāli augsta. Tas nozīmē, ka māksliniekam ir daudz jāražo nauda, lai finansētu savu nodarbošanos. Tās ir lamatas, kas apēd lielu daļu mākslinieku. Tādā ziņā man ir paveicies. Formula ir bijusi vienkārša: saproti, ko tu gribi darīt, un atrodi veidu, kā to realizēt. Mani vienmēr ir interesējusi arhitektūra, dizains, un tā es pelnu naudu, dizainējot scenogrāfijas teātriem, būvējot arhitektūras projektus, kas bieži vien ir teorētiski. Tas process ietekmē arī manu mākslu.

Kādu izstādi arī izdodas sarīkot?

Jā, šad tad. Es neizstādos pārāk bieži, jo es strādāju lēnām, un man patīk veidot lielu metaforisko blīvumu.

Kā nokļuvāt slavenā scenogrāfa Georgija Cipina redzeslokā?

Viņš ir kļuvis par ļoti labu kolēģi un tuvu draugu. Mani ar viņu iepazīstināja draugi kādā pasākumā 1999. gadā. Runājāmies par to, ko katrs darām, parādījās kopējas intereses, un viņš pieaicināja piedalīties.

Periodiski sastrādājaties?

Jā. Viņš ir ļoti slavens dizainers teātros un tamlīdzīgi. Esmu daudz no viņa mācījies - ļoti radoša sadarbība.

Vai scenogrāfijas izveide Brodvejas muzikālajai izrādei Zirnekļcilvēk, izslēdz tumsu! ir grandiozākais, ko Cipina Operas fabrikas sastāvā esat veidojis?

Naudas ziņā - noteikti. Tas ir visu laiku visdārgākais Brodvejas šovs. Personīgi man labāk patīk veidot mazākus, fokusētākus projektus. Zirnekļcilvēks bija cita veida izaicinājums, jo ir ļoti komerciāls projekts un pieejamie resursi bija milzīgi. Jūs saprotat, Zirnekļcilvēks tomēr nav no dziļākajiem stāstiem, ko gribētu pastāstīt... Īstenībā esmu baigais snobs, jo atrodos diezgan noliedzošā pozīcijā pret masu kultūru. Tādā ziņā, ka pats personīgi neinteresējos, nepērku, nepētu, piemēram, mūziku, kas šobrīd ir modē. Mani interesē lietas, kas eksistē kaut kur pa malām kādā abstraktā veidā. Galu galā, protams, esmu sapratis to, ka arī visas muļķīgās Holivudas filmas runā par to pašu - labā cīņu ar ļauno. No homēriskiem laikiem esam dzīvojuši ar šo mītu.

Vai Zirnekļcilvēka projekts ir atmaksājies?

Tas ir komerciāls noslēpums, ko neviens nezina, taču biļetes visu laiku ir pārdotas. Presē esmu lasījis, ka viņi pelna aptuveni pusotru miljonu nedēļā, taču arī izrāžu izdevumi ir ļoti augsti.

Varbūt kaut kas jauns ieplānots kopā ar Cipinu?

Jā, gatavojoties šai izstādei, paralēli strādāju pie ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas Sočos. Vienīgais, ko varu pateikt, ka tas būs kaut kas liels.

Cipins jau vispār nestrādā ar mazām lietām.

Nestrādā gan. Piemēram, slavenajam franču Saules cirkam viņš speciāli būvēja māju izrādei Dubaijā mākslīgi izdobtajā salā. Tie ir milzīgi projekti, taču, ziniet, kā ir, - es jau strādāju uz rakstāmgalda, man priekšā ir makets. Maketā visi projekti izskatās vienādi, un tu esi kā tāds Dievs - vari izdarīt jebko. Tas ir iemesls, kāpēc arī savā mākslā strādāju ar mazām formām. Pilnīga brīvība, veids, kā izspēlēt visneiedomājamākās idejas, kuras neierobežo fizikas likumi.

Vai Ņujorkā jums ir sava darbnīca?

Ir, ne pārāk liela un ne pārāk maziņa. Dzīvoju jaukā veco laiku namiņā ar savu dārzu tādā kā Pārdaugavā - Džērsijā pāri Hudzonas upei. Dārzā aug puķes, viens koks pašā centrā, tur ir putni, čūskas un vāveres. Viss kaut kas. Un pilnīgs klusums.

Izklausās neticami.

Man patīk šī neticamā kombinācija.