Rīgas centra rajons pa labi no Čaka ielas nav kultūras iestādēm bagātākais. Tomēr pēdējos gados tajā mājo neatkarīgais teātris, izmeklētu grāmatu veikals apvienojumā ar bāru un lasītavu un gadu kā – neliela mākslas telpa 427. Arī Maskavas priekšpilsētā, kurā galerija dibināta, laikmetīgā māksla bija vērojama tikai īslaicīgi un pašā malā – Spīķeros. Tomēr laikmetīgajai mākslai nāktu tikai par labu nokļūt tuvāk cilvēkiem – gluži fiziski, gadoties pa ceļam vietās, kurās tie dzīvo, lai nevajadzētu lieku reizi uzklausīt pārmetumus par elitārismu un nepieejamību. Iespējams, robu komunikācijā vislabāk varētu aizpildīt nelielas iniciatīvas, kuru ambīcijas ir samērotas ar finansiālajām iespējām. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, paturēsim prātā, ka īstais māksliniecisku eksperimentu poligons ir mazie spēles laukumi, kuros veiksme var iegriezties jebkurā brīdī, bet neveiksme vēl nenozīmē beigas. Velosipēdu izgudrojot ikreiz no jauna, ir lielāka iespēja, ka tas neripos, tāpēc nākotnes entuziastiem varētu noderēt Kaspara Groševa, galerijas 427 vadītāja un aktīva mākslinieka, pieredze.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Galerija 427 ir neliela telpa ar zaļganām dēļu grīdām un baltām, vietām nevīžīgi špaktelētām sienām. Garāmgājēju uzmanību piesaista kairinošais dienasgaismas spuldžu starojums, kas redzams caur galerijas logiem. Skats ir Stabu ielai neparasts, taču svarīgi uzsvērt arī to, ka galerija pašlaik uzskatāma par vienīgo mākslinieku vadīto izstāžu telpu Rīgā.
Mākslinieku vadītas izstāžu vietas jeb artist-run spaces ir neatkarīgas iniciatīvas, kuras lielākoties norobežojas no komerciālo mākslas galeriju ierastajām praksēm. Tajās māksliniecisko programmu sastāda paši mākslinieki, kuri līdztekus ir arī šo telpu vadītāji. Eiropas lielpilsētās – Berlīnē, Parīzē, Londonā – šāds modelis ir ļoti izplatīts, un galerija 427 tam atbilst visai ideāli.
Divu mākslinieku – Kaspara Groševa un Ievas Kraules – 2014. gadā dibinātā iniciatīva no sākotnējām telpām Elijas ielā 20 vēl pirms pārcelšanās uz Stabu ielu nepilnu mēnesi darbojās bankrotējuša Vecrīgas naktskluba vakantajās telpās, kurās norisinājās grupas izstāde Agonisers. Nesen apritējis gads, kopš galerija pastāvīgi uzturas Stabu ielā 70. Tagad tās vadību vienpersoniski pārņēmis Kaspars Groševs. Ar viņu tiekamies, lai apspriestu galerijas līdzšinējo pieredzi.
Ar kādu ieceri nolēmi atvērt galeriju 427?
Šķiet, galvenā motivācija atvērt galeriju bija neatkarīgu, nekomerciālu izstāžu telpu trūkums Rīgā. Vēlējos atvērt telpu, kurā varētu atļauties izstādīt tādu mākslu, kādu, iespējams, citās Rīgas galerijās neizstādītu. Vēlējos arī ķerties pie izstāžu kūrēšanas. Mani tobrīd interesēja veidot izstāžu ciklu, strādāt ar māksliniekiem, ne tikai radoši darboties pašam.
Tātad šī galerija iecerēta ne tikai kā pretmets Rīgas izstāžu telpām, bet arī kā tavs personīgais kuratora eksperiments?
Jā, tā varētu teikt. Ja tev ir pieejama telpa, parādās iespējas realizēt tādu programmu, kādu tu tiešām vēlētos redzēt, domāt par to, kas tevi tiešām nodarbina. Kad izlēmu atvērt galeriju, vienkārši šķita, ka Rīgā ir par maz vietu, kur mākslinieki un kuratori varētu brīvi izpausties. Lielai daļai galeriju ir mākslinieku loks, kuru tās pārstāv, vienlaikus nodarbojoties ar šo mākslinieku darbu pārdošanu. Tas, protams, ir apsveicami, bet galerijas 427 gadījumā gribējās norobežoties no šiem ārējiem apstākļiem. Par laimi, vajadzība pēc finansējuma mūsu gadījumā neietekmē saturu, varbūt vienīgi kvalitāti tīri tehniskos parametros.
Vai kādreiz esi iedomājies, ka galerijai varētu būt pašai savs pārstāvēto mākslinieku loks?
Esmu apsvēris domu aicināt māksliniekus izstādīties galerijā vairākkārt, bet sastādīt programmu, kurā figurētu vieni un tie paši vārdi, visticamāk, nebūtu pārāk interesanti. Pagaidām nav problēmu atrast jaunus māksliniekus, kurus aicināt veidot izstādes. Varbūt Latvijas mērogā ir grūtāk atrast pietiekami interesantus, bet starptautiskā kontekstā to ir ļoti daudz.
Ņemot vērā, ka galerijā 427 pārstāvēts samērā plašs un neviendabīgs mākslinieku klāsts, gribas jautāt, kā notiek mākslinieku atlase. Vai tā balstās, piemēram, uz personīgu pazīšanos?
Jā, pazīšanās daudz ko ietekmē, jo es vienmēr cenšos ar māksliniekiem iepriekš iepazīties, satikties un aprunāties, lai saprastu, ar ko būs jārēķinās darba procesā. Man ir svarīgi apsvērt tādas lietas, lai pašam būtu patīkami ar māksliniekiem sadarboties. Es īpaši nevēlos strādāt ar izteikti cimperlīgiem māksliniekiem. Domāju, ka 427 jau ir sākusi raksturot vienkāršība, lietas netiek pārlieku sarežģītas. Gribas, lai māksliniekam būtu pēc iespējas lielāka brīvība. Man vēlāk ir prieks dzirdēt, ka māksliniekiem ir bijis patīkami sadarboties ar 427, realizējot ieceres, kuras, iespējams, citviet nevarētu.
Vai galerijas mazā platība neierobežo mākslinieku?
Man liekas, liela telpa māksliniekus ierobežotu vairāk, jo tad lielu daļu darba procesa aizņemtu domāšana par izstādes apjomu. 427 gadījumā par to nav daudz jādomā. Mākslinieks pie sienas var pielikt, piemēram, mazu piespraudīti, un skatītājs to tik un tā varēs pamanīt. Savukārt, veidojot liela izmēra darbus, pats galerijas izskats tiek mainīts. Tas ir pierādījies vairākkārt, māksliniekiem izstādot dažāda izmēra un formas darbus. Pašām telpām arī ir vairākkārt mainījies izmantojums. Agrāk tajās bijis restorāns, zīlēšanas studija, skaistumkopšanas salons un vēl citi iestādījumi.
Galerijā 427 ir notikuši arī starpdisciplināri pasākumi. Piemēram, tekstu lasījumi un performances.
Jā, bet šie pasākumi gandrīz vienmēr ir bijuši saistīti ar laikmetīgo mākslu. Precīzāk sakot, pat ja galerijā notiek performances vai, piemēram, muzikālas uzstāšanās, tās ir saistītas ar galerijas interesēm. Piemēram, lietuviešu kurators Valentīns Klimašausks pagājušogad pie mums rīkoja lasīšanas vakaru. Tajā tika lasīti teksti, kuri vairāk vai mazāk bija saistīti ar laikmetīgo mākslu.
Pagājušogad galerija piedalījās mākslas tirgū Supermarket Stokholmā. Pastāsti par šo pieredzi!
Šajā tirgū piedalās mākslinieku vadītās galerijas. Supermarket bieži vien savācas mākslinieki, kurus nekur citur neaicina piedalīties. Man gan liekas, ka mākslas mesēs ir prātīgāk piedalīties komerciālas ievirzes galerijām, jo tām galu galā pārdošana ir peļņas avots. Mums šī nebija patīkamākā pieredze, bet vienlaikus labs pierādījums, ka šādas neatkarīgas galerijas ir interesantas arī starptautiskā kontekstā. Mana galerija it kā ir lokāla mēroga parādība, bet, manuprāt, laikmetīgās mākslas valoda, kuru pārstāvam, ir saprotama arī ārzemju profesionāļiem.
Par kādu valodu ir runa?
Es pieļauju, ka tā valoda vienkārši ir saistīta ar to, kas mūs interesē. Tās nav lokālās mākslas tradīcijas, kas, manuprāt, bieži vien robežojas ar zināmu provincialitāti un dekoratīvismu. Mani interesē dzīvot vispārpieņemtā laikmetīgās mākslas kursā, kurā apzinās noteiktu vēsturisku notikumu un mākslas virzienu esamību un darbojas, balstoties uz to. Galu galā Rietumu XX gadsimta vēsture arī mani personīgi ir ietekmējusi gana spēcīgi. Tāpēc mēs meklējam māksliniekus, kuru darbi, iespējams, ir mazāk raksturīgi Latvijas mākslas scēnai, tomēr kuri vienlaikus ir unikāli un saprotami plašākā starptautiskā kontekstā. Gribētos domāt, ka arī mūsu galerija eksistē ne tikai Latvijas robežās – to ievēro arī aiz tām. Tāpēc ir interesanti uz sevi skatīties plašākā mērogā.
Bet šķiet, ka galerija 427 tieši Rīgas kontekstā ir diezgan savdabīga parādība.
Lietas, kas mūs interesē, ir abstraktākas nekā lielai daļai Rīgas galeriju. Iespējams, tas arī galeriju padara savdabīgu. Piemēram, interese par nepabeigtiem teikumiem un poēziju ikdienišķās parādībās, mākslas darbu atvērtību, jaunu skatpunktu meklēšana attiecībā uz vēstures parādībām. Gribas ieviest lielāku dažādību, pat ja runa ir par visai tradicionāliem medijiem. Iespējams, mūs maldīgi saista ar jauno mediju pārstāvēšanu, tomēr lielākoties līdzšinējās izstādes ir bijušas skulpturālu formu, telpisku objektu un divdimensionālu plakņu piepildītas. Arī nākotnē tas diez vai mainīsies, jo mūs interesē tieši tradicionālo mediju robežu paplašināšana un jaunas iespējas, kā palūkoties, piemēram, uz glezniecību vai tēlniecību.
Ar nepabeigtību?
Jā, kaut kā tā. Attiecīgi, man liekas, Latvijas mākslas scēnā ir grūti atrast māksliniekus, kuru intereses atbilstu mūsējām.
Varbūt latviešu mākslinieki ir iestrēguši naratīvā?
Dažkārt šķiet, ka latviešu mākslā tiešām ir uzsvars uz naratīvu. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo mākslinieks var izstāstīt ļoti spēcīgu stāstu mākslas darbā. Bieži vien mākslas darbi gan pārtop par ilustrācijām vai, piemēram, sava veida ziņām. Tas nav tas, kas mūs interesē.
Tātad jūs neinteresē māksla, kura tiek paskaidrota, piemēram, izstādes anotācijā?
Mēs diezgan bieži piedomājam pie tā, vai izstādes teksts nekļūst pārlieku paskaidrojošs. Man vienmēr gribas, lai teksts būtu kā papildinošs elements izstādei vai pat autonoms mākslas darbs. Bieži vien pēc teksta vispār nav nepieciešamības.
Vai jūs esat apsvēruši iespējas sadarboties ar lielāka mēroga mākslas institūcijām?
Es izjūtu radniecisku saikni ar kim? laikmetīgās mākslas centru. Ir bijušas domas par sadarbību ar dažiem muzejiem, lai būtu iespēja izstādīt vēsturiskus darbus.
Galerija 427 ir vienīgā mākslinieku vadītā galerija jeb artist-run space Rīgā. Kā, tavuprāt, šādas mākslinieku iniciatīvas varētu attīstīties citur Rīgā?
Pagaidām šķiet, ka mākslinieki ir diezgan kūtri noskaņoti. Ir relatīvi maz mākslinieku vadītu iniciatīvu. Iespējams, mākslinieki gaida aicinājumus no malas, bet man vienmēr šķitis, ka pašam jāatrod sevī aicinājums, un Rīgā šādām iniciatīvām ir diezgan pateicīgi apstākļi. Nav obligāti jānoīrē telpa un jāveido galerija. Var kaut vai rīkot spontānus pasākumus kādā telpā. Varbūt viss mainīsies uz labu.
Vai finansiālie ierobežojumi nediktē situāciju?
Protams, ir vajadzīga piepūle, lai galeriju uzturētu, bet es nevarētu teikt, ka Rīgā būtu nepateicīgi apstākļi tieši finansiālu apsvērumu dēļ.
Ja galerists veiksmi mēra, piemēram, pārdoto darbu skaitā, tad kā tu attaisno savas galerijas pastāvēšanu?
Es nezinu, vai es vispār sevi varētu saukt par galeristu. Visticamāk, veiksmi mērītu pēc tā, vai man ir interese turpināt strādāt. Ja pēkšņi pazustu interese veidot izstādes un neviens mani nespiestu tās taisīt, gan jau vairs neko neizstādītu vai pieaicinātu kādu citu cilvēku, kurš varētu pārņemt vadību.
Tas viss balstās uz tavu personīgo iniciatīvu?
Jā, tāpēc man arī patīk mākslinieku vadītās telpas koncepts. Kamēr ir interesanti, tikmēr strādā. Un tas, protams, ir labs veids, kā iepazīties ar jauniem cilvēkiem, veidot sakarus ar māksliniekiem, citām iniciatīvām. Protams, tikpat svarīgi ir uzturēt apmeklētāju daudzumu. Tāpēc man gribas, lai izstāžu atklāšanas galerijā nebūtu pārlieku formālas. Lai apmeklētāji varētu atnākt, apskatīties darbus un arī aprunāties ar mākslinieku, kurš nebūtu paslēpies aizkulisēs. Man gan negribētos skatītājiem paskaidrot, kas ir izstādīts un kāpēc, bet gan veidot sarunu par izstādītajiem darbiem.
Tātad tu norobežojies no institucionālas nopietnības?
Jā, es tā gribētu domāt. Man nav nolūka likt citiem saprast, ka 427 izstādītie darbi ir ārkārtīgi svarīgi. Šobrīd galerijā skatāmajā Karla Palma izstādē, manuprāt, mūsu nostāja ir nolasāma. Mākslinieka darbos ir iepītas atsauces uz aktuālo popkultūru, proti, pokemonu fenomenu un interneta paaudzes pieredzi. Šīs atsauces ir apvienotas skulpturālās formās, saglabājot rotaļību. Mani neinteresē pārnopietnas lietas, bet laikam Latvijā esmu mazākumā. Es vēlos piedāvāt alternatīvu skatījumu laikmetīgajā mākslā.
Kā jūsu eksistenci ietekmētu, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošana?
Es šaubos, ka tas mūsu eksistenci kaut kā ietekmētu. Es, protams, priecātos par to. Tad būtu vēl lielākas iespējas piedāvāt alternatīvu laikmetīgās mākslas nišu izstāžu apmeklētājiem.
Spaiks