Bijušajā tekstilfabrikā Boļševička līdz 9. oktobrim būs aplūkojama grupas izstāde Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām, kuras kuratore ir Auguste Petre. "Šī ekspozīcija ir balstīta triju gadu pētījumā, no kura ir izaudzis mans maģistra darbs," stāsta jaunā mākslas zinātniece, kura šogad ir absolvējusi jaunizveidoto Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru studiju kursu. Izstāde ir refleksija par jēdzienu "totalitāte", kas laika gaitā ir ticis apropriēts dažādos kontekstos, arī politiskā.
"Mana interese ir mākslas un varas attiecības," akcentē Auguste Petre. Izstādē viņa ir aicinājusi piedalīties deviņdesmitajos gados dzimušus māksliniekus – Krišjāni Elviku, Annemariju Gulbi, Madaru Kvēpu, Alisi Sondori, Jāni Šneideru, Ainu Bikši un Miķeli Mūrnieku. "Šī paaudze ir dzimusi starp diviem ļoti atšķirīgiem laikiem un spēj uz padomju gadiem un XXI gadsimtu paskatīties no nedaudz distancētāka skatpunkta nekā citi," uzskata kuratore.
Ekspozīcijas dalībnieki stāsta KDi par saviem darbiem.
Foto: Kristofers Emīls Krūmiņš
Krišjānis Elviks
Instalācija Statemental
Domājot par Augustes Petres piedāvāto tēmu, nonācu pie secinājuma, ka man kā māksliniekam būtu svarīgi runāt par vārda brīvību. Mani vecāki dzīvoja Padomju Savienībā, kur gaisā virmoja cenzūra, savukārt mēs esam piedzimuši pilnīgi citā laikā, kad varam izteikties un izpausties bez jebkādiem ierobežojumiem. Taču tā iemesla dēļ, ka mūsu vērtību sistēma nesakrīt ar iepriekšējās paaudzes vērtību sistēmu, mēs bieži vien izvēlamies nevis risināt mūsos sakrājušās problēmas, bet gan nodarboties ar sava veida pašcenzūru. Esmu radījis instalāciju kā caurredzamu mūri, kas ir sastiķēts kopā no atrastām naglām gluži kā bērnībā celtie štābiņi un ko varētu izārdīt burtiski ar vienu kustību. Jautājums ir – vai mēs to vēlamies vai ne.
Foto: Dagne Puncule
Madara Kvēpa
Instalācija Transparence
Lasot par šo tēmu un klausoties vecvecāku stāstos, ļoti pieķēros domai par dzīves transparenci, kas kļuva par manu galveno asociāciju ar tiem laikiem, kuros nekad neesmu dzīvojusi. Mana vecmamma vienmēr uzsvēra, ka Padomju Savienībā nekad nevarēja zināt, vai tevi kāds noklausās un, ja noklausās, tad kad. Viņa stāstīja par kādu ballīti, kurā tika atskaņotas Čikāgas piecīšu dziesmas un pēc kuras visi tās dalībnieki tika izsaukti uz čeku. Tas man lika aizdomāties par to, cik atvērti esam mūsdienās, pat neapzināti – kaut ko lejupielādējam, dalāmies ar informāciju feisbukā un darām tamlīdzīgas lietas, kuru apstrādāšanai pietiktu ar vienu datoru, nevis ar politiskās policijas pulku kā kādreiz. Savukārt mēs, mūsdienu cilvēki, paši cenšamies veidot savu "vēlēšanu kampaņu", un visi, kuri nospiež follow, var tai sekot ik dienas.
Alise Sondore
Gaismas objekts E951
Domājot par dažādām idejām un atslēgas vārdiem, es aptvēru, ka par loģiskāko saistvielu manā darbā varētu kļūt košļājamā gumija, kas Padomju Savienībā bija kaut kas tāds, ko lūdza atvest no tālām zemēm, un no tās uzpūstais burbulis bija kā saule, kas izgaismo brīnišķīgo Rietumu dzīvi. Savukārt saturiski gribēju runāt par propagandu, kas izpušķoja Padomju Savienības realitāti, un tās tēma mani aizveda arī līdz mūsdienām. Tajā laikā propagandu veidoja režīma mērogā, bet tagad katrs pats ir savas propagandas kalējs, tas ir izjūtams tieši caur sociālajiem tīkliem. Mums ir iespēja izmantot labāko apgaismojumu, kadrējumu, filtru un montāžu. Savos trijos gaismas objektos pievēršos trim propagandas piemēriem – padomju laiku reklāmai, animācijas seriālam Nu, pogodi! par godprātīgā pioniera (zaķīša) cīņu pret vulgāro rietumnieku (vilku) un Pētera Čaikovska baletam Gulbju ezers, kas tika atskaņots Padomju Savienības dramatiskākajos brīžos.
Jānis Šneiders
Četri objekti Šeit ne
Kad Auguste Petre mani uzaicināja piedalīties izstādē, pirmā lieta, kas man iešāvās prātā, bija krievu rakstnieka Viktora Peļevina grāmata Šausmu ķivere par to, kā darbojas cilvēka smadzenes, tas savukārt lika domāt par sevis paša un citu radītajiem noteikumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Šis impulss mani aizveda līdz ceļazīmju tēmai, ko šajā izstādē esmu risinājis četros objektos un kas vienā no tiem savienojas ar kuratores piespēlēto materiālu par to, kā darbojas varas aparāts, kas būtībā ir neredzams spēks, bet atstāj lielu iespaidu. Konkrētā darba iedvesmas avots ir mušas, kas lido ap lampiņu un met lielas ēnas uz visām pusēm, vai mākoņi, kas spēj aizsegt sauli. Tas ir stāsts arī par ateismu, kas Padomju Savienībā bija uzspiests tieši no augšas.
Foto: Filips Šmits
Miķelis Mūrnieks
Statuja Mēsla gabals
Pētot totalitāro režīmu, apstājos pie Padomju Savienības vadoņu teju reliģiozās slavināšanas un galarezultātā paliku pie Josifa Staļina, kura pieminekļi daudzās vietās tika demontēti drīz pēc viņa nāves. Man šķita ļoti interesanti, cik ātri no superslavināšanas var nonākt līdz pilnīgi pretējam. Tajā brīdī sapratu, ka vēlos veidot Josifa Staļina statuju, un sāku meklēt piemērotu materiālu, kam būtu simboliska vērtība. Auguste Petre man atsūtīja vēsturnieka Vladislava Urtāna grāmatas 1941.14.06.–1946.04.09. Par ko? citātu par to, ka viens no izsūtītajiem māksliniekiem ir izgatavojis Josifa Staļina pieminekli no sūdiem, ko "sacementēja Sibīrijas sals". Jautājums bija atbildēts. Šim darbam iedevu nosaukumu Piece of Shit, kas attiecas gan uz materiāla izvēli, gan uz Josifa Staļina personību, gan uz pašu mākslas darbu, jo pretēji visiem noteikumiem esmu radījis statuju izmērā viens pret vienu ar oriģinālu (167 cm), kas skaitījās necieņas izrādīšana vadonim.
.jpg)
Foto: Kristaps Kalns
Annemarija Gulbe
Instalācija Mūsu dzīve ir ļoti bagāta interesantiem notikumiem un bezgala daudzpusīga!
Totalitārisma režīms man saistās ar ģimenes vēsturi, tās stāstiem par Sibīriju un citām tēmām, ko mana ģimene ir pieredzējusi šajā laikā. Man šķita, ka ir būtiski tos pārstāstīt tālāk, ja kādam ir bijis tik ļoti svarīgi tos izstāstīt man.
Viens no šiem stāstiem ir saistīts ar manu tēvu, kuru 1984. gadā neuzņēma Latvijas Mākslas akadēmijā un kurš armijas laikā strādāja karaspēka kluba aktu zālē un savas disidentiskās džinsa bikses paglabāja aiz sienā iestrādātiem paneļiem, tāpēc es šo instalāciju esmu radījusi kā līdzīgu konstrukciju, kurā kaut kas ir atsegts un kaut kas ir palicis apslēpts. Paneļos ir iegravēti citāti no ģimenes vēstulēm, pierakstu burtnīcām, zīmējumi ar tēva un viņa māsas attēlotajiem tankiem un citas piezīmes. Šīs personiskās un nereti dramatiskās lietas ir sakombinētas ar padomju laika skaļajiem uzsaukumiem, kas kopskatu padara vēl smagnējāku un drūmāku.
Foto: Annemarija Gulbe
Aina Bikše
Instalācija Pasivitātes mistērija
Brīdī, kad saņēmu uzaicinājumu, manī notika aktīvas pārdomas par sociālām tēmām. Tēmām, kas skar sabiedrību kopumā. Dzirdot, ka izstāde veltīta totalitātei un totalitārismam, daudz nedomājot, teicu – jā! Deviņdesmitos redzu kā spēļu sākumu. Ja cilvēce ietu vēl tālāk aiz vardarbības un bezžēlastības robežām, kā tas notika Otrajā pasaules karā, tajā vairs nebūtu nekā cilvēcīga. Tā ka visbriesmīgākais, ko cits ar citu varam izdarīt, jau ir izmēģināts. Varam sākt rotaļāties. Darba pamatā ir viena cilvēka skatpunkts. Tu, ievietots telpā, kas nepārtraukti kustas un kam ir savi dotie uzdevumi un pulsācija, un vienlaikus tu, ievietots savā domu telpā, kura spēj būt kā ūdens, un tu spēj būt ūdens vērotājs – tā ir mūsu ikdiena. Darbs ir mēģinājums lauzt cilvēka dabu, kas ir ātra un nevērīga. Piedāvāju skatītājam nonākt miera stāvoklī ar paplašinātās redzes palīdzību.