Tikai reto Rūķīša tērpi atstāja vienaldzīgu, tie manifestēja sava autora brīvības alkas. Ar šiem kostīmiem Uģis izpauda savu dumpniecisko raksturu, kura dēļ jaunībā izpelnījies huligāna slavu. Nevienam viņš nestāstīja, ka klusībā raksta dzejoļus - dažiem no tiem mūziku sacerējis Zigmars Liepiņš, dažiem - Jānis Grodums, Uģa draugs kopš laikiem, kad Rūķītis uzšuva skatuves tērpus Līviem.
Par šuvēju Uģis Rūķītis, latviešu valodas skolotāja dēls, kļuva, lai izvairītos no armijas. Iestājoties profesionāli tehniskajā skolā, viņš pat nezināja, kurā pirkstā liek uzpirksteni, bet jau pēc dažiem gadiem šuva džinsus, kā saka, aizvērtām acīm. Kļuva par pieprasītu drēbnieku Rīgas modēs, strādāja Rīgas kinostudijā. Šķiet, tieši ar Liepiņa grupas Opus dziedātājam Imantam Vanzovičam šūdinātajām svārkubiksēm Rūķītis ierindojās Latvijas modes leģendu rindās. Nākamā revolūcija bija 80. gadu supergrupas Jumprava melnie dermantīna kostīmi, ar kuriem mūziķi šokēja 1986. gadā, aizsākot elektronikas ēru savā daiļradē. Traki šūtie krekli, svārki un bikses grupām Līvi, Sīpoli, Credo, Eolika nopelnīja savam radītājam modes avangardista slavu. Savu trakuļa reputāciju viņš nostiprināja Mākslas dienu laikā, Pēterbaznīcā 40 minūtēs sašujot bikses, un Latvijas žurnālisti Rūķīša vārdu ierindoja līdzās Pjēram Kardēnam un Vjačeslavam Zaicevam.
Par kulmināciju šai baudu iekrāsotajai dzīves augšupejai kļuva Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperai Lāčplēsis darinātie kostīmi. Toreiz Uģis kā īsts darbarūķis pats savām rokām, talkā nākot vien māksliniekam Vilnim Latgalim, dažās nedēļās sašuva vairāk nekā divsimt apbrīnojamu, neparasti oriģinālu tērpu. Dīteriha sarkanās cepures - piecstaru zvaigznes simbols - jau vien varēja savam radītājam dārgi maksāt, un savu revolucionāra prestižu Uģis Rūķītis nostiprināja kopā ar Bruno Birmani radītajā Tērpu teātrī. Tā izrādes Postbanālisma balle (1989) un Balles ēnā (1990) fantāzijas lidojuma un izteiksmības ziņā tālu pārsniedza padomju mākslā ierastos ietvarus. Šo uzvedumu un neparasto tērpu novatorismu atzinīgi novērtēja arī skatītāji ārpus Latvijas robežām, triumfālas Tērpu teātra izrādes notika Maskavā, saviem autoriem atnesot avangardistu slavu.
90. gadu sākumā Lāčplēša kostīmi sapuva kādā noliktavā, Tērpu teātris izrādījās nevienam nevajadzīgs - tāds sajutās arī drosmīgo kostīmu autors, kurš savulaik vienā dienā nopelnīja tik, cik cits veselā mēnesī. Pēc milzu slavas norieta tērpdaris palika divatā ar milzīgo ogļu melno ņūfaundlendieti Karbo, kura aiziešana mūžībā rosināja Uģi ķerties pie dzīvnieku kapsētas izveides. Par spīti skeptiķiem, Rūķītis, iepriekš neveiksmīgi izmēģinājis spēkus lauksaimniecībā, radīja Citus medību laukus. Apveltīts ar mīlestību pret visu dzīvo, viņš bija ilggadējs Zaļās partijas biedrs. Kamēr šujmašīna stāvēja noputējusi, savu dedzinošo radošumu mākslinieks apmierināja, iekārtojot lauku māju Jūrkalnē. Jā, nenoliedzami viņam piemita neprātīgs vēriens, arī šarms, elegance un izdoma - ar savu sievu Anitu Uģis salaulājās Parīzē Eifeļa tornī!
Draugi viņu uzrunāja vienkārši par Rūķi. Patiesībā viņš bija Milzis - liels un labsirdīgs. Viņu nevarēja nemīlēt - Uģis bija sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, priecājās par savu bērnu Lindas un Kristapa sasniegumiem, nekad neaizmirsa apsveikt vārda un dzimšanas dienās un nevarēja ciest vientulību. Viņš pats bija dzimis tieši Ziemassvētkos, tāpēc uz jubilejām pie Uģa ciemos nāca tikai viņa labākais draugs komponists Zigmars Liepiņš ar ģimeni, kurš savā Facebook lapā 14. novembrī ierakstīja: "Pēdējā gadā kaut kas viņu sauca prom no dzīves. Varbūt Groģim, Brīzem, Nikam debesu rokklubā pietrūka skrodera vai dzejnieka. Ja tā - pasveicini satiekoties! Ardievu, Uģi!"