Par viņu gribas teikt, ka fotogrāfa mūža ieguldījums veido ne tikai vienu, bet vairākas lapaspuses Latvijas kultūrā un fotogrāfijas vēsturē. Gunārs Janaitis paguvis iemūžināt vēl tādus vecākās paaudzes māksliniekus kā tēlnieks Teodors Zaļkalns, komponiste Lūcija Garūta, gleznotājs Kārlis Miesnieks u. c. Fotogrāfs bijis arī atmodas laika hronists. Leģendāra ir viņa reportāža, kurā 1991. gadā tiek demontēts Ļeņina piemineklis. Var teikt, ka Gunārs Janaitis, tāpat kā dzejnieks Imants Ziedonis, ar kuru fotogrāfam izveidojās ciešas attiecības, Latvijas fotogrāfijā bija garainis, kurš veicināja vārīšanos.
Vesels jēdziens
Janaitis dzimis 1934. gadā Liepājā. 1949. gadā beidzis pamatskolu Aucē, pēc tam mācījies Rīgas Industriālajā politehnikumā. No 1953. līdz 1957. gadam dienējis obligātajā karadienestā Tālajos Austrumos, pēc atgriešanās studējis Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē. Ar fotografēšanu sācis nodarboties 14 gadu vecumā, bijis ilggadējs fotokluba Rīga biedrs. Izstādēs piedalījies no 1959. gada, ilustrējis vairāk nekā 150 un mākslinieciski noformējis ap 50 grāmatām, kopā ar Pēteri Zeili bijis Latvijas fotogrāfijas vēsturei veltītās grāmatas Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas (1985) sastādītājs. Kūrējis izstādes, nodibinājis Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociāciju, organizējis akcijas un citus pasākumus. Saņēmis balvu Preses nagla (1993) par sasniegumiem fotogrāfijā, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju un 2014. gadā – Triju Zvaigžņu ordeni.
"Mākslinieka profesionālā darbība noritēja kultūras fotožurnālistiskā, strādājot laikrakstā Literatūra un Māksla, kurā viņš darbojās no 1967. līdz 1993. gadam. Laikraksts ieņēma īpašu vietu Latvijas domāšanas telpā, tā bija intelektuāļu un domātāju tribīne, kas iesaistīja tā laika spilgtākos Latvijas domātājus – rakstniekus, māksliniekus, filozofus, zinātniekus – un bija pamats tālākajam intelektuāļu ieguldījumam atmodā. Kopš neatkarības atjaunošanas viņš bijis saistīts arī ar Latvijas teātriem un Nacionālo operu," raksta fotokvartals.lv.
2018. gadā apgādā Neputns iznāca Gunāra Janaiša fotogrāfiju grāmata Personības un laikmets ar kultūras personību portretiem, kas tapuši laikposmā no 60. gadiem līdz mūsdienām. Attēlus papildina Gunāra Janaiša rakstītās atmiņas un pārdomas par portretētajiem: Kurtu Fridrihsonu, Birutu Baumani, Lūciju Garūtu, Vizmu Belševicu, Jāni Stradiņu, Imantu Ziedoni u. c.
Gunāra Janaiša radītie kultūras personību portreti ir iekļauti nule atklātajā pastāvīgajā fotogrāfiju ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
"Fotogrāfs Gunārs Janaitis – tas jau ir vēsturiski nostiprinājies jēdziens. Gluži kā sava īsteni trauksmainā laikmeta notikumu un personību dokumentētāja Viļa Rīdzenieka vārds. Jau vismaz pusgadsimtu arī Gunāra Janaiša sniegums pastāv kaut kur mūsu apziņas telpā, domājot par Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgiem tēliem, personību atveidiem, saglabātām, laika ritējuma nepielūdzamībai atņemtām sejām," grāmatas Gunārs Janaitis. Personības un laikmets ievadā raksta mākslas zinātniece un apgāda Neputns galvenā redaktore Laima Slava. Viņa atceras, kā astoņdesmito gadu vidū piecus gadus strādājusi kopā ar Gunāru Janaiti Literatūrā un Mākslā, kur iepazinusies ar fotogrāfa prasībām pret publicējamo attēlu un apbrīnojusi laikraksta vāka portretu raksturīgo izteiksmīgumu. "Jā, tie it kā bija parādes portreti, taču personības kods tajos bija nolasāms, bieži vien pārsteidzot ar jaunu, negaidītu informāciju." Laima Slava atceras fotogrāfa pašapziņas pilno stāju Rīgas fotoklubā sešdesmito gadu beigās, apspriežot izstādītos vai vērtējumam atnestos darbus. Arī fotogrāfs Aivars Liepiņš atminas, cik svarīgs, pašam pavēlu ienākot fotogrāfijā, bijis tieši divu vecāko kolēģu – Gunāra Janaiša un Leona Baloža – rokasspiediens un cik būtiski viņam kā iesācējam bijis kolēģiem līdzināties.
Aivaram Liepiņam ar Gunāru Janaiti izveidojušās ļoti sirsnīgas attiecības, bet fotogrāfs zina teikt, ka Janaitis piederējis pie "cietiem cilvēkiem, ar raksturu un stāju" un daudziem ar viņu bijušas arī "ļoti sarežģītas un antagoniskas attiecības". Aivars Liepiņš novērtē, ka Gunārs Janaitis ļoti daudz ir darījis visas fotogrāfijas profesionālās cunftes labā, bieži vien vezumu vilkdams vienatnē. "Viņš vēlējās sakārtot profesionālās jomas virtuvi, kas attiecas gan uz izcenojumu, gan autortiesībām," saka Aivars Liepiņš.
Fotogrāfa GPS
Pēdējos gados Janaitis veidoja personīgo blogu, kurā publicēja savas pārdomas un iepriekš neredzētas fotogrāfijas.
"Visa fotogrāfija, pareizāk sakot – fotoattēli, ir pagātnes mirkļu fiksācija. Visa mūsu dzīve sastāv no nepārtrauktas mirkļu kopsummas. Tātad katrs attēls ir tikai mirklis cilvēka mūžā. Vieta – garuma un platuma grādu nosacītā krustpunktā. Mūsdienās to laikam dēvē par GPS," savu fotomākslas esenci ierakstā izteicis Gunārs Janaitis.
Blogā fotogrāfs publicējis arī interviju ar sevi, kurā uz savu jautājumu, vai esi Latvijas patriots, atbild: "Vienlaicīgi – gan jā, gan nē. Noteikti – JĀ, tādas Latvijas patriots, kādai tai vajadzēja tapt 20 gados. Tikpat noteikti – NĒ, par ko tā tagad pārvērsta." Gunārs Janaitis šajā intervijā dalījies atmiņās par puča dienām savā fotogrāfa praksē. Galvenā bijusi mokošā neziņas sajūta, kas notiks tālāk. "Nē, ne bailes! Ja no kā baidījos, tad tikai no fotoaparatūras zaudēšanas. Atņems, sasitīs. Tad kļūtu atbruņots, bezspēcīgs. Objektīvs – mans ierocis. Locekļi sadzīs, bet aparatūru tajā laikā tā vienkārši atjaunot nebija iespējams."
Otra, intīmākā Gunāra Janaiša fotogrāfa identitātes daļa bija neskaitāmi mākslinieku, kultūras darbinieku un vienkārši gaišu un interesantu cilvēku portreti. Cimdu Jettiņas jeb Jettes Užānes fotografēšanu Gunārs Janaitis atceras šādi: "Manās fotogrāfa gaitās ir sastapti daudzi interesanti, radoši piepildīti cilvēki! Tikšanās ar Cimdu Jettiņu, kā tautā viņu dēvēja, bija unikāla, ar paliekošu iespaidu uz turpmāko sadarbību. Viņa mani nekad nesauca ne vārdā, ne uzvārdā, bet uzrunāja par – Fotogrāfu." Atvadīsimies no Gunāra Janaiša ar Cimdu Jettiņas vārdiem: "Es atklāju sev gaismu."
Atvadīšanās no fotogrāfa Gunāra Janaiša notiks 18. martā plkst. 15 Krematorijas Lielajā zālē.