Galerijā Daugava notiekošās Kaspara Zariņa personālizstādes Sestā maņa nosaukumā ietvertajam vārdu savienojumam ir iespējami vairāki skaidrojumi. "Esmu licis uzsvaru uz intuīciju, kas ir viens no mākslinieka galvenajiem instrumentiem, ar ko viņš manipulē savā daiļradē," stāsta gleznotājs, ar kuru satiekamies viņa darbnīcā Vecāķos. Jaunā izstāde ir Kaspara Zariņa pēdējo divu gadu darba apkopojums un sava veida atskaites punkts. Vispirms jau sev.
Nezināms virziens
"Visus darbus es gleznoju sev, un dziļākā jēga ir uzgleznot gleznu, kas pārsteidz mani pašu un dod iespēju doties nezināmā virzienā, jo tikai tā tu vari būt inovatīvs," uzskata mākslinieks. Divos gados viņš ir radījis vairāk nekā trīsdesmit darbu, no kuriem apmēram puse ir aplūkojama izstādē. Šis ir bijis radošs posms, jo Kaspara Zariņa gadījumā kovida pandēmijas ierobežojumi ir devuši vairāk laika sev un nekādi nav ietekmējuši glezniecību, kas ir individuāls process.
Pārsvarā ir radītas neliela formāta gleznas, kas parāda mākslinieka līdzšinējo aizraušanos. "Mani interesē cilvēka psiholoģija un cilvēka ķermeņa kustības, kas izsaka viņa iekšējo būtību jeb īpašības, ko es mēģinu attēlot savos darbos," norāda gleznotājs. Jaunā sērija ir izrietējusi no Kaspara Zariņa daiļrades posma, kurš ildzis no 90. gadiem līdz 2010. gadam un kura galvenais varonis ir viņa ego, vārdā Pedants, – arī izstādē Sestā maņa skatāmie darbi ir stāsts ne tikai par cilvēku kā tādu, bet arī par mākslinieku pašu.
Gleznošanas procesā Kaspars Zariņš neizmanto fotogrāfiju vai citus vizuālās informācijas nesējus, jo tie viņam traucē un savā ziņā paralizē smadzenes, bet balstās uz novērojumiem un pieredzētā, kas rezultātā izkristalizē noteiktus tēlus. "Maniem darbiem piemīt zināms naivums, jo cenšos būt tik patiess, cik iespējams, un uzgleznot patiesību ir sarežģīti, jo vispār būt patiesam visu dzīvi ir sarežģīti," akcentē mākslinieks. Agrākajos darbos viņš ir bijis rotaļīgāks, savukārt jaunākajos tiecas pēc maksimālas vienkāršības.
Bez liekvārdības
Pašreizējo daiļrades posmu Kaspars Zariņš dēvē par uzpildītu minimālismu, kurā viņu interesē atteikšanās no liekvārdības jeb spēja izstāstīt savus stāstus vēl kodolīgāk un domāt par mākslas būtību vēl padziļinātāk. Šajā kontekstā gleznotājs piemin kopā ar mākslas kritiķiem veidoto raidījumu Mākslas vingrošana, kurš skan Latvijas Radio 3 Klasika un kurā viņš sarunājas par mākslinieka profesiju un visiem kolēģiem jautā: kas ir māksla? Kas ir mākslas būtība? Šie jautājumi bieži raisa apmulsumu.
"Atbilde uz šo jautājumu mainās gadu no gada atkarībā no iekšējiem un ārējiem apstākļiem, bet šajā brīdī esmu sev definējis, ka mākslas būtība ir, ka tā nesniedz tūlītējas atbildes uz dzīves jautājumiem, bet dod cilvēkiem iespēju izprast savu esību, dzīves jēgu un garīgumu un caur to veidot pārliecību par reālo dzīvi jeb apjaust, ko darīt ar reālo dzīvi," skaidro Kaspars Zariņš. Viņš piebilst, ka tieši neziņa dzen cilvēkus izmisumā, tāpēc intuīcija un spēja radoši interpretēt notiekošo ir lietas, kas var palīdzēt šajā dzīves izdzīvošanas skolā.
Iepriekšējos divos trijos mēnešos ir tapuši vairāki darbi par kara plosītās Ukrainas tēmu. Viena no tām ir neliela glezna Sāpošā sirds, ko Kaspars Zariņš ir sācis gleznot vēl pirms 24. februāra, kad Krievija sāka iebrukumu, un kas savā ziņā ir kļuvusi par priekšnojautu fiksētāju. "Vienmēr esmu teicis, ka neesmu politinformācijas atspoguļotājs, bet šajā gadījumā, redzot to nežēlību, ko paveic krievu karaspēks jeb putinisti Ukrainā, šie darbi radās kā mana atbildes reakcija uz notiekošo," atklāj mākslinieks.
Trešā versija
Kā pēdējā glezna šai izstādei ir tapusi Svētā vakarēdiena trešā versija, kas ir vienīgais lielformāta darbs. Iepriekšējās divas ir radītas vairāk nekā pirms desmit gadiem. "Svētais vakarēdiens mani neinteresē kā reliģiskas tēmas izklāsts. Tas ir stāsts par cilvēku sanākšanu kopā, kuras laikā viņi iztirzā pasaules vērtības un aktualitātes un kurā saduras daudz pretēju uzskatu," saka Kaspars Zariņš. Šī darba atslēgas vārdi ir uzticība, nodevība, patiesība, savtīgums.
Starp trešo un pirmo Svētā vakarēdiena versiju ir velkamas acīmredzamas paralēles – arī Jēzus tēls zilā cepurītē un dzeltenā apģērbā. Tikai tagad mākslinieks ir pa manījis, ka uzgleznojis viņu Ukrainas karoga krāsās, bet tieši notikumi šajā valstī ir likuši viņam atgriezties pie Svētā vakarēdiena tēmas. "Lai cik nežēlīgi tas skanētu, bet karš ir katalizators dzīves patiesībām, jo tas atdod lietām īsto vērtību – šādās kritiskās situācijās tu saproti, kas ir draugs, kas ir ienaidnieks un kas ir vīns," uzskata gleznotājs.
Beidzot nelietis ir jānosauc par nelieti un jāpārstāj griezt otru vaigu, ja esi dabūjis pa vienu, jo citādi mēs iznīcināsim paši sevi, apgalvo Kaspars Zariņš. "Šis ir mirklis, kad saduras lielās patiesības un eksistē tikai labā un kreisā puse, pa vidu nav vairs nekādu izlīgumu, jo tas radīsies tikai tad, kad labais būs stiprāks par slikto vai sliktais būs iznīcis pavisam. Šajā gadījumā tā ir tā sauktā krievu pasaule, kas ir pilnīgi degradētu cilvēku kopa, kurā nav nekā svēta un cilvēka dzīvībai un dzīvei nav nozīmes."
Bēkons satriec pīšļos
No realitātes līdz abstrakcionismam – ar šādu nosaukumu pirms trijiem gadiem Kuldīgas Mākslas namā bija skatāma Kaspara Zariņa pirmā darbu retrospekcija, kā to raksturoja pats mākslinieks, kurš toreiz sevi pozicionēja kā abstraktu gleznotāju. "Esmu šo periodu jau pārslimojis, bet tas nenozīmē, ka pie abstrakcionisma vairāk neatgriezīšos," stāsta Kaspars Zariņš. Viņš uzskata, ka māksliniekam ir jābūt pastāvīgā attīstībā, gan pētot pagātnes mākslas piemērus, gan darot citas lietas – ideja par finiera saplākšņa un leņķa slīpmašīnas izmantošanu savā daiļradē viņam ir radusies, slīpējot grīdas.
Impulsu jauniem pavērsieniem var dot arī cilvēki un grāmatas. "Esmu aizrāvies ar japāņu rakstnieku Haruki Murakami. Esmu izlasījis visus viņa darbus, kas tulkoti latviešu valodā. Paldies Ingūnai Beķerei! Vienmēr ar nepacietību gaidu nākamo viņas tulkojumu," atklāj Kaspars Zariņš. Sarunas turpinājumā par vienu no lielākajiem satricinājumiem viņš nosauc īru izcelsmes gleznotāja Frānsisa Bēkona daiļradi. "Pirmo reizi apmeklēju viņa izstādi 80. gadu beigās, tā satrieca mani pīšļos un pārstartēja manas smadzenes – gan izslēdza to, ko biju mācījies, gan lika pārskatīt savas mākslinieciskās vērtības."
Savu rokrakstu Kaspars Zariņš ir attīstījis ne tikai glezniecībā, bet arī skulptūrā, ilustrācijā un animācijā. Viņš ir bijis mākslinieks režisores Rozes Stiebras animācijas filmai Vai tu ko teici? (studija Dauka). Pirmizrādi gaida arī režisora Viļņa Kalnaeļļa animācijas darbs Mēness naktī atstāj mājas (studija Rija) ar Renāra Kaupera dziesmu. "Kā es mācu saviem studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā, jums ir jābūt spējīgiem ielikt savu radošo domu dažādos enerģijas vai vizuālajos nesējos," uzsver mākslinieks, kurš kādreiz ir sapņojis par mēģinājumu uzņemt filmu, kaut arī glezna ir kā neizslēgts ekrāns, kas vienmēr izstāstīs kaut ko vērtīgu.
Kaspars Zariņš
Izstāde Sestā maņa
Galerijā Daugava līdz 11.VI