"Pirms dažiem gadiem, kad kovids gāja uz beigām, cilvēki vēlējās ceļot un būt tuvāk pie dabas, un kāds mūsu draugs sacīja, ka redzējis, kā Teksasā tuksnesī kustas mājas, paskatījāmies internetā: patiešām kustas!" sarunā ar laikrakstu Diena par idejas aizmetni stāsta izstādes veidotājs, Vīnes Mākslas akadēmijas arhitektūras un mākslas studiju maģistra grāda ieguvējs Helvijs Savickis, kurš kopā ar savu kolēģi Jūliju Obleitneri ir devies uz Čivavas tuksnesi, lai iemūžinātu video šo arhitektūras fenomenu.
Katrs dēlis
2022. gadā galerijā Māksla XO latviešu arhitekts un mākslinieks kopā ar austriešu arhitekti un mākslinieci piedāvāja izstādi Laikapstākļu modifikācijas institūts par efektīvo, bet pretrunīgi vērtēto Losandželosas ūdensapgādes sistēmu. Savukārt tagad viņu uzmanības centrā ir nonākušas rūpnieciski ražotas mājas, kas pēdējā laikā piedzīvo popularitātes bumu. Pēc izgatavošanas tās tiek ieceltas kravas automašīnās un sūtītas ceļā. Jaunā tendence atteikties no tradicionālajām būvniecības metodēm rada jaunas biznesa iespējas un jaunas apdzīvotas vietas. Rūpnieciski ražotie elementi nodrošina, ka visas ēkas ir vienādas: katrs dēlis, katra nagla un katra ģipškartona plāksne ir identiska.
Būvniecības process ir ātrs un efektīvs – celtniecības laikā nav ne minējumu, ne improvizācijas, ne plānu maiņu. Māju ar rūpnieciskiem paņēmieniem iespējams uzbūvēt nedēļas laikā. "Interesants aspekts ir tas, ka lielāko ēku proporcijas definē tiltu augstums un braukšanas joslas platums, nevis cilvēka vēlmes," akcentē Helvijs Savickis, kura veidotās izstādes radošajā komandā līdzās Jūlijai Obleitnerei ir iesaistījies arī videomākslinieks Marvins Kanass un antropoloģe Marina Petersena. Viņi satikušies Teksasā un pavadījuši laiku garās sarunās par šo mobilo māju būtību. Tās izvērtušās pētījumā par divām valstīm – ASV un Latviju.
Zaļā krāsa
"Atgriežoties Eiropā, mēs sākām pamanīt, ka arī šeit ir šādas rūpnieciski ražotas ēkas: katru reizi dodoties uz savām lauku mājām Dagdas pusē, es tās redzu arvien vairāk un vairāk," atklāj arhitekts. Uz Latviju ar kuģi galvenokārt tiek atvestas jau lietotas ēkas no Lielbritānijas ar šai valstij raksturīgām iezīmēm. "Latvijā ēkas tiek projektētas milimetros un metros, bet Lielbritānijā – collās un pēdās, līdz ar to logu un durvju izmēri ir citādi nekā pie mums un šķiet neparasti Latvijas ainavai," norāda Helvijs Savickis un piebilst, ka ar mobilo māju skaita pieaugumu mēs pamazām sākam pie tā pierast. Diezgan daudzas no šīm jau lietotajām rūpnieciski ražotajām ēkām ir krāsotas zaļā krāsā. Tas ir saistīts ar to, ka mājas iepriekš bijušas novietotas treileru parkos pie ezeriem.
"Lai neaizbaidītu zivis, tām ir jābūt šādā krāsā," paskaidro izstādes veidotājs, kurš kopā ar saviem kolēģiem tajā runās par mobilo ēku iegādāšanās iemesliem, trūkumiem un citām lietām, kas skatītājiem liek uzdot jautājumus. Viens no trūkumiem ir tas, ka šīs mājas bieži vien tiek iznīcinātas dabas stihijās, piemēram, viesuļvētrās, plūdos un ugunsgrēkos, otrs – straujš vērtības zudums. "Kad ēka tiek uzbūvēta uz pamatiem, tās vērtība cauri laikiem var pieaugt. Kad mobilā māja pamet rūpnīcu, tās vērtība krītas tikpat strauji kā automašīnai, kas izbrauc no autosalona," salīdzina Helvijs Savickis. Vai tās vispār var uzskatīt par ēkām vai arī ne?
Cilvēka sapnis
Izstādes autori pievēršas arī šīs arhitektūras tendences raisītajām poētiskajām pārdomām. Kā būtu, ja visām mājām būtu riteņi un tās gribētu pārvietoties? Ja vienas mājas spēja kustēties piemistu visām, līdz visa pilsēta atteiktos no stabilitātes un dotos ceļā, mājai pēc mājas ripojot prom? Kas zina, kur tās pārceltos, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, radītu pilsētu atkal no jauna vai aizceļotu tuksnesī, kura plašumos var vērot gan saullēktus, gan saulrietus. Iespējams, tas ir sākums jaunam, mobilam dzīvesveidam ar ēkām, pa kuru logiem nekad nav redzams viens un tas pats skats. Uz jautājumu, kas šobrīd ir galvenais iemesls, kāpēc tiek iegādātas šādas mājas, Helvijs Savickis atbild, ka tas ir ekonomiskais pamatojums: tā ir lētāk.
"Cilvēkiem ir sapnis, lai viņiem būtu sava vieta uz zemeslodes, un rūpnieciski ražota ēka ir viens no vislētākajiem veidiem, kā šo sapni realizēt, diemžēl šis sapnis ir īslaicīgs," akcentē arhitekts. Mūsdienās būvētās mobilās mājas parasti var izmantot 30–55 gadus. Šis fakts veido kontrastu ar Latvijas Arhitektūras muzeja telpām, kas atrodas Rīgas senākajā dzīvojamā ēkā, kura celta XV gadsimtā. "Toreiz Eiropas viduslaiku cilvēki cēla mūžībai," piebilst Helvijs Savickis. Savukārt rūpnieciski ražotai mājai, tāpat kā jebkuram produktam, beidzas derīguma termiņš. Vai tendence būvēt mājokļus īslaicīgai vajadzībai meklējama patērētāju sabiedrībā vai arī tam ir sakars ar nomadu dzīvesveidu, atšķirīgu pasaules redzējumu? – jautā izstādes veidotāji.
Vairāk informācijas par muzeju: www.archmuseum.lv.