Opener nav izņēmums, turklāt rinda iet tik lēni, ka lietderīgi ir pagaidīt līdz trijiem vai četriem, kad mazgāties alkstošo masas noskrien un rindas vairs nav, turklāt arī karstais ūdens neizbeidzas, kā tas neizbēgami notiek, ja ūdens vienlaikus nepārstāj līt vairākos desmitos mobilo dušas kabīņu. To gan nevar uzskatīt par organizatorisku trūkumu, atliek vien pavērot situāciju pirmajā dienā un otrajā paciesties līdz savu higiēnas prasību apmierināšanai pāris stundas. Protams, var doties atsvaidzināties arī uz netālo pludmali. Jūra nav tik tuvu kā Positivus vai _Summer Sound _pie mums Latvijā, bet ar kājām aiziet var, ja tās nav nogurušas no garās staigāšanas iepriekšējā dienā, jo attālumi starp Opener skatuvēm ir milzīgi, turklāt uz nelīdzenā pamata zem kājām (pļava kā pļava) tumsā var arī paklupt. Labā ziņa: ne pret ko pārāk cietu nevar atsisties – kritiens zālē ir gana mīksts. Pat uz cita atstātas dakšiņas neuzdursies – tās visas palikušas norobežotajā ēdināšanas teritorijā.
Garais ievads par festivāla teritorijas atvēršanu un laika pavadīšanas iespējām pirms tam nav nejaušs. Mūsu grupa Carnival Youth spēlēja piecos, kas ir stundu pēc teritorijas atvēršanas, un viņu koncerts patiešām bija pirmais. No vienas puses, baigās skatītāju jūras nebija, no otras – visi, kas bija jau atnākuši, mūsu grupu arī klausījās. Un tie nebija tikai latviešu fani – pēc koncerta pie žoga pulcējās bariņš spiedzošu poļu meiteņu un arī viens puisis. Grupa nospēlēja labi, starp dziesmām tā mazliet nedroši arī uzrunājot publiku – šis tomēr bija viņu pirmais koncerts tik lielā starptautiskā festivālā. Pati grupa pēc koncerta atzinās, ka jutušies kā lidojumā vismaz metru virs zemes un ar savu sniegumu bija apmierināti arī paši, lai pēc tam priecīgi dotos skatīties Džeka Vaita koncertu. Tā dēļ esot bijuši gatavi uz festivālu braukt, pat ja nebūtu tajā jāspēlē.
Foals uzstāšanās pārvērtās par mūziķu un klausītāju tuvības mirkli – grupas līderis lielu daļu koncerta noslēguma pavadīja sarokojoties ar saviem faniem un burtiski pastaigājoties virs pūļa galvām. Pārsteidzoši, ka arī savas paaudzes, iespējams, paša lielākā populārās mūzikas ģēnija Džeka Vaita koncerta pirmajās rindās bija gandrīz tikai meitenes. Daudzas turēja rokās plakātus ar dziesmas I’m Shakin nosaukumu, bet tā arī šo hitu nesagaidīja – Vaita repertuārā ir diezgan daudz nevis paša, bet citu, pārsvarā mūsdienās nepelnīti aizmirstu pagātnes autoru dziesmu, bet savā solokoncertā viņš izpilda tikai paša sacerētos šedevrus, kuru arī nav mazums. Vaits vai katru otro dziesmu spēlēja no savas kādreizējās grupas The White Stripes repertuāra, ļaujot iepriekš minimālistiskajās dueta versijās pazīstamos gabalus izbaudīt pamatāgas grupas sniegumā – ar vijolēm, ērģelēm, sintezatoriem, bungām, basu, stīlģitāru, mutes harmonikām, mandolīnu un pat bez fiziska pieskāriena darbināmo tereminu, ko spēlēja sirms vīrs gados, kas atgādināja pasaku burvi. Pats Džeks Vaits apliecināja savu spēju dabūt ārā savu mūziku no jebkādas kvalitātes vai kondīcijas instrumenta, atšķirībā no vairuma citu ik pēc dziesmas nemainot ģitāras un tās arī nenoskaņojot, bet akustisko ģitāru viņš, šobrīd jau būdams gana bagāts, joprojām spēlē apdauzītu un paša rokām pavirši saremontētu ar līmlentes palīdzību. Šī muzikāli kā allaž Džeka Vaita gadījumos satriecošā muzikālā koncertšova nobeigums, protams, ir Seven Nation Army. Dziesma, kas jau kļuvusi par šī gadu simteņa rokmūzikas himnu un tās sākums tiek dungots pat biežāk nekā līdz šim vispopulārākais motīvs - Deep Purple hita Smoke On The Water ievads. "God Bless You. We Love You!" – Vaits saka poļu klausītājiem uz atvadām, otrajā teikumā lietojot daudzskaitļa formu "mēs" nevis "es", kā viņš parasti teica The White Stripes koncertos, kurus laikam tomēr uzskatīja par vienpersoniskiem un bijušās sievas – bundzinieces Megas - ieguldījumu ar šiem saviem "es", "mans" utt. it kā noniecinot. Māksliniekam mākslinieka daba, un tagad viņam apkārt ir patiešām izcili mūziķi – labākie no labākajiem katrs savā jomā.
Pamatīgu vilšanos sagādā Lykke Li – var vērot dziedātājas ķermeņa valodu, katru izdziedāto frāzi pavadot ar plastiskām gandrīz vai baleta kustībām, bet dziesmu melodiskais vēstījums klausītāju varētu sasniegt kādā nelielā koncertā nevis uz milzīgās skatuves. Pati vainīga, ka sacerējusi divus superhitus – I Follow Rivers un Get Some ar teksta rindu "I'm your prostitute, you gon' get some", kas šķiet pretrunā ar viņas pārējo daiļradi. Varbūt šai dziedātājai un dziesmu autorei jāpievēršas kamermūzikai?
Pēdējā festivāla dienā vēl jāpaklausās arī Positivus pie mums šogad gaidāmos The Horrors, Bastille un Daughter, amerikāņu roka grandus Faith No More un Phoenix, kuru mūzikai, kā jau gandrīz visam Francijā radītajam, ir savs īpašs šarms. Četru dienu festivāls gandrīz jau paskrējis nemanot, bet tas nekas - būs atkal jauna festivālu nedēļa pašu mājās – Summer Sound Liepājā ar elektropopa klasiķiem Pet Shop Boys un viņu izdomātajām Vestendas meitenēm galvenajās lomās.