Vienīgais Prāta vētras koncerts šogad! Tas izklausās ļoti svarīgi – kā vienīgā rozīne bulciņā, kuru nedrīkst palaist garām, un tāpēc katrs kumoss rūpīgi jāsagremo, nevis uzreiz jārij nost vesels, kā to dara nedēļu paša nosapņotā badā turēts suns. Un tas notiek tieši Liepājā, kurai esot ļoti pietrūcis Prāta vētras pagājušogad. Lietus ir laikā atkāpies, saulē pie ieejas spīd uzraksts, ka biļetes izpārdotas, un arī tas ir noticis tieši laikā, jo koncerta dienas rītā tās vēl bija pieejamas.
Prāta vētrai nu jau pasen bija laba tradīcija izvēlēties un izcelt saulītē sev tīkamas grupas, kas vēl nav pazīstamas plašām masām. Savulaik tās bijušas The Hobos, Māsas un The Mundane – diemžēl neviena no šīm grupām dažādu iemeslu dēļ vairs nemuzicē, tāpēc atmiņas par to uzstāšanos pirms Prāta vētras jau ir ekskluzīvas, un liecinieki tās sargā ļoti rūpīgi. Nesenā sarunā pēc Muse koncerta Rīgā Prāta vētras dalībnieks Māris Mihelsons atzinās, ka viņam patīk grupa Martas asinis, kuras mūzika ir gana melodiska un dejojama, tā vibrē no potenciāla iepeldēt plašākos ūdeņos, kas netek cauri Latvijas krogiem un mazajiem klubiņiem, kuros mūziķi spēlējuši līdz šim. Taču Prāta vētra šoreiz tomēr izvēlējās Triānas parku – ansambli, kas krietni daudz reižu jau atrādījies gan vietējā Eirovīzijā, gan uzstājies ārzemēs. Droši vien tas ir princips – jo lielāka grupa, jo lielāki iesildītāji. Pie tā turoties, arī iepriekšējos gados ņemtas jau gana pazīstamas grupas, no kurām vismaz vienu dziesmu zina katrs (Astro’n’out un Carnival Youth), bet ar kāda Triānas parka hita apguvi kaut kā līdz šim nav veicies nevienam, kaut mākslinieku uznāciens ir enerģijas pilns un vizuāli iespaidīgs – soliste Agnese Rakovska, kā parasti, ietērpta tā, lai uzreiz būtu skaidrs, ka viņa nav vienkārši devusies uz veikalu pēc auzu pārslām, bet ir uz skatuves, – sniegbaltā minikažociņā, svārciņos un apņēmības pilna pūli kārtīgi uzkarsēt, kas jau ir daudz. Starp dziesmu rindām, no kurām neviena frāze atmiņā joprojām nepaliek, viņa neskaitāmas reizes piesauc Liepāju un vienā brīdī liek visiem arī pietupties, bet nav tik neatlaidīga kā angļu grupas James dalībnieki, kuri neturpina koncertu, kamēr viņu dziesmas Sit Down laikā gar zemi nav visi. Liepājnieki un pilsētas viesi ne uz ko tādu nav gatavi un blisina acis, nevis izdara pietupienus.
Grupa Tumors reiz dziedāja par mazgadīgām meitenēm, kas ģērbjas kā sievietes, un dzīvs piemērs parādās uz skatuves arī Triānas parka uzstāšanās laikā – neizskatās arī, ka mazā dziedātāja, kuru Agnese piesaka kā savu draudzeni, justos īpaši omulīgi, apģērbta kā jau pieaugušas popzvaigznes, bet varbūt viņa vienkārši ir samulsusi no lielā pūļa savā priekšā, jo ir iebaidīta, ka tajā var slēpties tāds pedofils, kurš ik rītu ēd mazas meitenes pieaugušo tērpos.
Drīz sākas arī lielā gaidīšana, kuras paredzētais ilgums ir pusstunda. Kad cipari burtiski uzkāpuši līdz skatuves pašai smailei un rāda nulli, Prāta vētra sāk patiešām laikā, un sen zināmie hiti par kaķēnu un lapsu mijas ar nu jau nosacīti jaunajām dziesmām, kas par hitiem joprojām vēlas kļūt. Publika, daļa no kuras ir grupas cienītājas jau divdesmit gadu, daudz vairāk gaida senāku repertuāru, taču no pavisam vecajām atskan tikai Lidmašīnas. Par Dona paša no Vārānasī atnestā dzīvā sveiciena iemiksēšanu dziesmas Tur kaut kam ir jābūt un Gustavo (viņa partijas nodotas Agnesei Rakovskai) pēdējā hita Dziesma manai pilsētai "mešapā" dažādas atsauksmes nebija novaldāmas jau pērn, šogad tas bija duets Musiqq. Šim sadarbības auglim grūti iedomāties citādu iemeslu kā vien vēlmi iepriecināt savām senākajām pielūdzējām līdzi atnākušās meitas.
Ar pašu Prāta vētru viss it kā kārtībā – mūziķi ir profesionāļi, kuri nospēlēs koncertu nevainojami jebkurā vietā un laikā tieši tā, kā paši un fani vēlēsies, bet viesmūziķu izvēle un pārveidotais dziesmas Bronza piedziedājums ("tas taču zelts/nekāda bronza") tūliņ pēc latviešiem neveiksmīgās Rio olimpiādes jau izklausās pēc debespuses sajaukuša hokeja fana kliedziena tumšās ielās pēc spēles, kurā Latvija zaudējusi ar pamatīgu pretinieka punktu pārsvaru, un ko gan viņš citu kliegs, ja ne veco labo: "Olē, olē, olē, olē – Latvija, uzvara!"