Ik pēc dažiem gadiem notiekošās grupas Prāta vētra Latvijas koncerttūres, kas parasti savāc rekordlielus apmeklētāju pūļus, ir kļuvušas gandrīz tikpat regulāras un pašsaprotamas kā vairāk nekā simt gadu par tām senākie Dziesmu svētki. Tāpēc ne vien šāds salīdzinājums, bet arī viss pārējais ar šiem koncertiem saistītais ticis aprakstīts tik daudz, ka kāds jau ierosinājis šīgada koncerta apskatam izmantot kādu iepriekš rakstītu tekstu, mākslīgajam intelektam palūdzot nomainīt vien datumus un vēl pāris detaļu. Bet tā vietā šeit ar vējdzirnavām aizvien turpina cīnīties izspūris un papīra kalnos ieracies spalvaskāta zelētājs.
Tiem, kas aiz žoga
Prāta vētrai ir pieredzē balstīta prasme savākt publiku, kuras nejauši noklausītās sarunās pa ceļam uz Mežaparku 23. augusta vakarā visbiežāk dzird risinām praktiskas dabas jautājumus, vērojot, ka pieturā pienācis kārtējais pārpildītais tramvajs, kas pat durvis neatver. Viss pūlis pieturā pārmetoši pagriežas pret riteņbraucēju, kurš kādam stāsta, ka šovakar notiek Pidaru koncerts, liekot domāt, ka tiek aizvainota Prāta vētra, bet tā nav – šajā pašā vakarā patiešām citā Rīgas vietā notika albuma prezentācijas koncerts pankgrupai, kuras nosaukums ir Pidari.
Tikmēr Kokneses prospekta sākumā kāds neapmierināts autovadītājs taurē pie gājēju pārejas, pa kuru viņa ceļu uz Mežaparku šķērso nebeidzama gājēju plūsma, un arī kāds no tās viņam tikpat dusmīgi atbild, ka te ir pāreja, kur gājējiem vienmēr priekšroka. Vēl kāds saviem draugiem sūdzas, cik "nereāli daudz" viņam izmaksājusi biļete un autostāvvieta kopā, bet tik un tā viņš ir šeit, lai šo visu apspriestu, jau stāvot rindā pie kādas no septiņām ieejām estrādē. Iekšā jau dzird spēlējam iesildošos mūziķus – Emiliju un Chris Noah –, bet rindas vēl pamatīgas.
Kaut ieejas bija vaļā jau laikus, ir saprotams, ka ne visi vēlas ilgi uzturēties estrādē un tur gan ēst, gan izdzert vairāk alus, nekā plānots, iespējams, arī pamatīgi salīt. Ļaudis, skatoties debesīs, daudz spriedelē par to, vai laika prognoze būs līdz galam labvēlīga un arvien tumšāk piebriedušie mākoņi spēs noturēt to slapjumu sevī vismaz virs Mežaparka Lielās estrādes. Nedzird nevienu izsakām prognozes par pašu šovu – gaidāmo Prāta vētras muzikālo sniegumu un dziesmu izvēli, jo par to taču tāpat jau skaidrs, ka viss būs, kā nākas, gluži kā kādas valsts nacionālajā muzejā, kur ekspozīcija tikpat kā nemainās. Tāpat kā cilvēkiem patīk ceļot, kur kārtējās rindas galā katru pārbauda ar skeneri vai burtiski iztausta līdz pēdējai vīlītei, ļaudīm ir vajadzīgi arī masu pasākumi, kuros var just, cik mūsu tomēr ir daudz un cik veiksmīgi šīs masas plūsma tiek savaldīta. Tā tas notiek pilsētu svētkos, kurus finansē pašvaldības un kuros var piedalīties bez maksas, un tā tas notiek arī Prāta vētras koncertos, par kuriem cilvēki ir gatavi maksāt, tātad naudas pietiek arī tad, ja viss netiek pienests uz paplātes par velti.
Daļa klausītāju izvēlējušies palikt ārpus estrādes, jo dzirdamība gana laba, lai arī Renāra Kaupera sveicienu tiem, kuri aiz žoga, sadzirdētu. Nav arī tā, ka viņi visi gribēja palikt ārpusē, – biļetes pirms koncerta bija izpārdotas.
Renārs Kaupers (no kreisās) un Jānis Jubalts turnejas noslēguma koncertā Mežaparkā pagājušajā sestdienā, 23. augustā. Foto – Inga Bitere
Miglas ķēmi zogas
Ar estrādes ainavu kompozicionāli saderīgā grandiozā skatuves konstrukcija pēc formas nedaudz atgādina kādreizējos restorāna Jūras pērle apveidus Jūrmalā, jo tālu uz priekšu izvirzītās daļas metāla balstus pa gabalu uzreiz nevar pamanīt, kamēr nav atdzīvojušies arī uz tiem izvietotie gaismas ķermeņi un ekrāni.
Pulksten deviņos vakarā galvenais notikums beidzot jau ir pavisam tuvu, par ko liecina sekunžu skaitīšana ekrānos. Sāk skanēt Prāta vētras jaunā albuma Pūķa lietošanas instrukcija ievadgabals Pirmajā dienā, no kura atvasināts arī tūres nosaukums (Pirmās dienas tūre), kas ir kā beidzot nopelnītā balva par visu iepriekš aprakstīto lielo gaidīšanu. Jau pirmās dziesmas beigās debesīs uzšaujas neliela salūta deva, papildinot gaismu un ekrānu vizuāli krāšņās spēles. Arī debesīs redzams kāds drons, kura uzņemtos kadrus nevienā no ekrāniem nemana, tātad tas no augšas vēro, vai viss kārtībā. Vai varbūt filmē kaut ko, kas vēlāk būs redzams Mežaparka koncerta videoversijā? Tāda noteikti taps, lai izkonkurētu visus pārējos kandidātus cīņā par nākamā gada Zelta mikrofonu kategorijā Koncertieraksta video.
Nostalģiski patīkamas pagātnes sajūtas tiek uzplēstas, kad sākas veco dziesmu birums no "tavas mājas manā azotē" līdz "miglas ķēmi zogas" un "lec", bet iespaids par Prāta vētras atsvešinātību no mūsdienu latviešu mūzikas patiesās ainas rodas, kad pēc dziesmas Mellužu stacija Renārs Kaupers pat nenodod sveicienus tās laikā klipā uz ekrāna redzamajai aktrisei Agnesei Budovskai, kura kā Edgara Mākena izveidotās grupas Jaunība soliste 8. septembrī svinēs Jaunības debijas plates Daži racionāli apsvērumi iznākšanu Rīgas cirkā. Nav Prāta vētras ierakstu kompānijas produkts – nav viņu darīšana.
Neskaitāmajos pa visām skatuves scenogrāfiskās būves kustīgajām plaknēm un šķautnēm izvietotajos ekrānos Kaspara Rogas un Helvija Fiņķa saķīmiķotā virtuālā dzīvība saplūst ar īstenību, tomēr izdodas atšifrēt, ka Tautumeitas dziesmā Tur, kur Dieva kamanas slīd pievienojas vien virtuāli, un tieši tās laikā sāk pilināt, tāpēc rodas iespaids, ka debesis atspēlējas par šo mānīšanos. Lietus turpināšanās tomēr nenotiek, un te atkal šķiet, ka debesis uz visu reaģē, šoreiz pateicoties par gadsimta antihita Debesis iekrita tevī vaininieku – dueta Musiqq dalībnieku – neparādīšanos uz skatuves. Toties uz Tur kaut kam ir jābūt pievienojas īsts un viens vienīgais Gustavo, liekot nobrīnīties, kā gan viņa papildu izpildītās Dziesmas manai pilsētai piedziedājumā neskaitāmas reizes latgaliešu dialektā atkārtotais vārds "skaista" uzreiz pēc tās izskanēšanas nepielipa arī Renāram, viņam turpinot izrunāt šo vārdu pa čivļu modei.
Lai iesper zibens...
Parasti grupas, kuras ceļo ar tik grandioziem un tehniski sarežģītiem šoviem, to dara mēnešiem un pat gadiem ilgi, lai visu ieguldīto atpelnītu. Kādreizējās peļņas iespējas austrumu tirgū kara dēļ beigušās, bet rietumus Prāta vētrai iekarot tā arī neizdevās, jo nav mūzikas, kas tur uzrunātu pietiekami plašu klausītāju loku. Tāpēc pašlaik paliek tikai Latvija, bet gan jau Prāta vētras prasmīgais menedžments šo kā nesavtīgu dāvanu Latvijas publikai neatļautos pasniegt, ja grupai dāsni nepalīdzētu sponsori.
Mazliet vēl atgriežoties pie popmūzikas – šo lielsvētku formālā iemesla –, ir jāsecina, ka Ingars Viļums ir izcils savā vietā pie basa, un aizvien ar mīlestību koncertos tiek pieminēts neaizstājamais viņa priekšgājējs Mumiņš. Papildģitārists Uldis Beitiņš vai visas solopartijas "nocēlis" Jānim Jubaltam un varētu ierosināt nākamreiz visus pārsteigt un atņemt viņam arī Renāra Kaupera sākotnēji dziedāto Spogulīti, ģitāristam iedodot vietā nodziedāt kādu citu dziesmu. Kasparam Rogam izcils palīgs Mežaparku spalgi piedārdinošo bungu partiju varenības paplašināšanā jau ierasti ir Nelli Bubujanca, savu darbu perfekti padara arī sieviešu vokālais trio un pūtēju trio. Albuma Veronika laiku dziesmas Prāta vētra izpilda iepriekš šīgada hita Gribēju būt rokstārs klipā izmantotajās Elvisa parūkās skatuves priekšplānā, Renāram Kauperam strinkšķinot Pola Makartnija basģitāru un arī Mārim Mihelsonam šoreiz spēlējot ģitāru, nevis sintezatorus.
Par perfektu koncerta noslēgumu varēja kļūt "Lai iesper zibens, gaudo suns / Mēs šonakt piedzimsim no jauna...", bet Prāta vētra tomēr vēl mazliet pastiepj koncertu ar divām "šūpuļdziesmām" (Satiksimies rīt un Tu izvēlējies palikt), kas mūziķiem un gan jau arī daļai publikas ir svarīgas, ar visu grandiozo uguņošanu beigās, bet tas noteikti nedeva 50 000 apmeklētāju pūlim tādu enerģiju vai pat spērienu nokļūšanai mājās kā tas zibens un vēl suns. Svētkiem izdziestot, iestājas tumsa un priekšā garais mājupceļš. Kāda dāma atkal telefonā kādu lamā, ka viņa nezina, kā nokļūs mājās, jo ir pamesta viena Mežaparkā. Jācer, ka katrs beigu beigās nokļuva tur, kur viņam ir jānokļūst.