Skalbes lirika un rekviēms
Latviešu mūzikas programmā Aizvestajiem Latvijas Radio kora un diriģenta Sigvarda Kļavas izpildījumā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā 14. jūnijā plkst. 19 pirmatskaņojumu piedzīvos Riharda Dubras un Andreja Selicka jaundarbi. Selicka atbilde traģiskajiem notikumiem ir skaņdarbs Dzīvība korim, ērģelēm, trombonam un sitaminstrumentiem, tekstā liekot satikties Kārļa Skalbes dzejolim un sakrālam pareizticīgo dziedājumam – emocionālai lirikai un objektīvai sakrālajai patiesībai.
"Manā ģimenē, par laimi, nav izsūtījumu upuru, bet es šo darbu varētu adresēt visām mūsu ģimenēm. Tā ir reminiscence, alūzija – muzikāla, liturģiska un poētiska. Mūsu cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju ir neizdzēšama traģēdija, kas dod kontekstu visam uz priekšu. Es pat būšu tik drosmīgs, ka mēģināšu mest tiltu starp šiem notikumiem un Latvijas simtgadi. Bez traģiskajiem pārbaudījumiem mums tās nebūtu," komponists uzsver.
Nākamās dzīves sēkla
"Deportācijas bija milzīga traģēdija, krahs. Par upuriem kļuva nevainīgi cilvēki, taču, ja uz to skatās no garīgā viedokļa, – upuris iesēj nākamās dzīves sēklu. Viņi ir cietuši par mums tāpat, kā par mums cieta Jēzus Kristus." Tieši tāpēc Andrejs Selickis izvēlējies šos it kā nesavienojamos tekstus – dzejas liriku un sakrālo himnu.
"Kārļa Skalbes dzejolis, Latvijas lirikas pērle Starp divām mūžībām, vēl pirms kāda laika bija stabils kapu gabals, ko lasīja runātāji bērēs, bet tas ir ārkārtīgi smalkjūtīgs, delikāts, daiļš šedevrs. Dzejnieks savā smalkjūtībā pat nenosauc nāvi vārdā, tikai apcer cilvēka mūžu un likteni, kura pārestībā var tikt ierauts jebkurš. Dzejolis ir ļoti dziļi personisks, intīms. Tas arī nevar būt citāds, jo pauž savu cilvēcisko attieksmi pret to, kas cilvēkam nemaz nav aptverams," komponists atzīstas, ka jau sen ilgojies komponēt šo Skalbes dzejoli.
"Savukārt sakrālais dziedājums no pareizticīgo rekviēma arī savā ziņā ir hits. Tas ir jau teju pusotru tūkstoti gadu sens, taču joprojām ir populārākais dziedājums baznīcā. Tas tur skan bieži, un tad to piedzied visa draudze, ieliekot visas savas cerības un asaras. Šis dziedājums, kurā nav ne sāpju, ne vaidu vai sēru, balstās uz atklāsmi par to, kas būs aiz šīs mūsu dzīves un nāves. Tāpēc arī ir drosme, ka zinām – ir dzīvība, nevis tikai skumjas par zaudējumu. Manas personīgās šaubas, asaras, traģēdija, cilvēciskā nepilnība kolosāli sasaucas ar dievišķo tuvumu, kura aptver visu." Komponists pats veidojis pareizticīgo dziedājuma teksta tulkojumu latviešu valodā, un šādi tas bieži dziedāts arī dievkalpojumos Jēzus Kristus Apskaidrošanās baznīcā Sarkandaugavā, kur viņš kalpo par reģentu – vada kori, dievkalpojumu muzikālo daļu. Arī uz interviju Andrejs atsteidzas pēc kādas bēru ceremonijas.
Sakrālā vertikāle
Sadalījis muzikālo materiālu antifonā – sievas dzied Skalbes dzeju, vīri – garīgo tekstu –, komponists pats bijis pārsteigts, kā šķietami nesavienojamais savijas un saplūst kopā.
"Tur, kur cilvēciskais ir vājš, sakrālais to paceļ, pietur un palīdz. Brīžiem ir sajūta, ka pats Dievs, ciešot līdz ar mums, stājas lēģerī pie sienas. Veidojas dievišķais līdzpārdzīvojums, sakrālais kļūst it kā subjektīvs. Savukārt Skalbes apgarotais pants iegūst sakrālo objektivitāti un skan līdzīgi Jēzus rečitatīviem Baha pasijās."
Ar nolūku izmantots arī senās, sakrāli rituālās gājiena dejas pavanas ritms, kuru baznīcas svētku procesijās uzsvēra bruņinieku godasardze. Tad spēlētas arī obojas, tromboni un bungas. Jaundarbā zīmīgi ieskanas himnas Dievs, svētī Latviju! sākums – minorā, taču vainagojums apliecina dzīvību – ar Latvijas himnas citātu mažorā un Tuba mirum apvērsumu uz augšu.
"Galvenais – ka esi īsts un dzīvs. Cenšos rakstīt savu mūziku kā tautasdziesmu – kaut ko tik ļoti sinkrētisku un arhetipisku. Necitēju, viss ir vienotā kodā. Garīgā folklora ir vienīgais arhetips, kurš ir spējīgs izdzīvot cauri gadu simtiem – adaptējot, pietuvinot mūsu izpratnei un valodai. Šo arhetipu es meklēju. Man ļoti patīk askēze – mūzika bez emocionālās gardēdības. Mūzika, kurā ir vertikāle – šaura, bet bezgalīgi augsta. Protams, ikviens darbs ir tikai sapnis par to, bet arī ceļš."