Šis ir pirmais mākslinieka oriģinālā materiāla apkopojums pēc 2012. gadā izdotā ieraksta Tempest. Astoņos pagājušajos gados viņš ir laidis klajā klasisko amerikāņu dziesmu kaverversiju albumus un arhīva ierakstus.
Albumā Rough and Rowdy Ways ir desmit dziesmu, vienu no tām – septiņpadsmit minūšu opusu Murder Most Foul, kas vēsta par prezidenta Kenedija slepkavību, – meistars negaidīti publiskojis marta beigās. Pēc tam pie klausītājiem ir nonākušas kompozīcijas I Contain Multitudes un False Prophet.
Albumā ir blūzs, gospeļu un rhythm & blues elementi, atsauces uz 50. gadu un agrāku periodu populāro mūziku. Dziesmas piepilda poētiskas vārdu spēles, fantasmagorijas un melnais humors. Nevar teikt, ka Bobs Dilans reflektē par laiku, kurā dzīvojam, – viņš tver lietas daudz plašākā vēsturiskā, mitoloģiskā, kulturoloģiskā un antropoloģiskā perspektīvā. Pirmās publicētās albuma recenzijas ir absolūti slavinošas – kritiķi apgalvo, ka tieši Boba Dilana mūzika ir tas, kas mums pašlaik ir nepieciešams.
79 gadus vecajam klasiķim sen vairs nav vajadzības sniegt intervijas, lai popularizētu savu mākslu, taču šoreiz viņš ir bijis dāsns un piekritis divām telefonsarunām ar savu paziņu, Raisa Universitātes (Teksasa) vēstures profesoru un rakstnieku Daglasu Brinkliju. Materiāls ir publicēts 12. jūnijā laikrakstā The New York Times. Bobs Dilans stāsta par dziesmu rakstīšanas procesu un iedvesmas avotiem, dalās pārdomās par pašreizējo situāciju un jauno paaudzi.
Bobu Dilanu iedvesmo džezs ("Bet ko jūs saucat par džezu?" mūziķis vēlas precizēt), viņš min Mailsa Deivisa, Sonija Rolinsa, Džo Stefordas, Džonijas Džeimsas, Kejas Stāras, Kinga Pležera, Pola Vaitmena, Ellas Ficdžeraldas, Oskara Pītersona un Teloniusa Monka vārdu. Taču Bobs Dilans uzsver, ka viņa paša mūzika neparedz improvizāciju: "Nav nekādas iespējas mainīt dziesmas būtību, kad tā ir radīta." Viņš apliecina dziesmu tekstu nozīmīgumu: "Vārdi ir īsta lieta, taustāma un reāla. Tās nav metaforas. Šķiet, ka dziesmas zina pašas sevi. Tās zina, ka es tās varu nodziedāt vokāli un ritmiski. Tās it kā pašas sevi raksta un rēķinās ar to, ka es tās dziedāšu." Bobs Dilans salīdzina dziesmas ar gleznām – nevar aptvert visu gleznu, stāvot tai pārāk tuvu.
Karantīnas mēnešus mākslinieks pavada mājās Malibu Klusā okeāna krastā. Viņam ir bijis laiks nodarboties ar glezniecību un metināšanu, bet muzicēt viņš ir pieradis galvenokārt viesnīcu numuros: "Viesnīcas numurs ir tuvākais tam, ko var uzskatīt par privātu studiju."
Jaunajā dziesmā I Contain Multitudes ir rinda: "Es guļu vienā gultā ar dzīvi un nāvi." Uz jautājumu, vai viņš bieži domā par mirstīgumu, Bobs Dilans atbild: "Es domāju par cilvēces nāvi. Tas ir ilgs, dīvains kaila pērtiķa ceļojums. Katrs neatkarīgi no tā, cik spēcīgs un varens viņš ir, kļūst trausls, saskaroties ar nāvi. Es par nāvi domāju vispārīgi, nevis personiski."
Vai Bobs Dilans domā par koronavīrusa pandēmiju bibliskā ziņā? Vai tas ir mēris, kas visu izpostīs? "Es domāju, ka tas ir kaut kā priekšvēstnesis. Nenoliedzami tas ir uzbrukums, un tas ir vērienīgs, bet vai biblisks? Vai jūs ar to domājat, ka tas ir brīdinājums cilvēkiem, lai viņi nožēlotu savus pārkāpumus? Tad tas nozīmētu, ka pasauli gaida kāds dievišķs sods. Pārmērīgai augstprātībai var būt postošs sods. Varbūt esam destrukcijas priekšvakarā. Ir daudz veidu, kā domāt par šo vīrusu. Ir jāļauj tam ritēt savu gaitu," uzskata Bobs Dilans.