Pagājušajā sezonā Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās notika Fanijas Ardānas iestudētās Dmitrija Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pirmizrāde. Šis ir franču mākslinieces pirmais darbs operas režijā. Līdz šim viņa ir iestudējusi divus muzikālā teātra darbus Parīzes Šatlē teātrī – Andrē Mesažē opereti Veronika (2008) un Stīvena Sondheima mūziklu Kaisle (2016).
Grieķijas Nacionālā opera ar māksliniecisko vadītāju Georgu Kumendaki priekšgalā veiksmīgi nostiprina savu vietu Eiropas teātra kartē. Atēnās tiek darīts viss, lai piesaistītu uzmanību ne tikai ar 2017. gadā atklāto arhitekta Renco Piano projektēto operteātra ēku, bet arī intriģējošu, starptautiski konvertējamu saturu. Fanijas Ardānas vārds kombinācijā ar XX gadsimta mūzikas šedevru izraisīja lielu interesi un rezonansi gan publikas, gan kritikas vidū.
Izrādi diriģēja grieķu maestro Vasilis Hristopuls. Galvenās lomas atveidoja krievu viesmākslinieki – soprāns Svetlana Sozdateļeva (Katerina Izmailova) un tenors Sergejs Semiškurs (titulvarones mīļotais vīrietis Sergejs, kura dēļ viņa zaudē visu un iet bojā). Šostakoviča operu Fanija Ardāna pārvērta par psiholoģisku trilleri, kurā ir vieta folklorai, baznīcai, policijai un varones erotiskajām fantāzijām. Režisore ar cieņu izturas pret mūziku un tekstu. Izrāde ir klasiska, bet ļoti iedarbīga, jo Faniju Ardānu pirmām kārtām interesē operā iekodētais dramatisms un kaisle. "Kaisle iznīcina viduvējību," kādreiz ir teikusi Fanija Ardāna. Viņas darba rezultāts liecina, ka iestudēšanas procesā režisori iedvesmojusi mijiedarbība ar dziedātājiem.
Režisores manifests
"Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta mūsu priekšā noliek spoguli, un tajā mēs ieraugām sevi. Lēdija Makbeta ir mūsu mežonīgais atspulgs, tas nav statisks, bet nepieradināts, nemierīgs un brīvs. Mūsos ir daļa, kas pretojas likuma burtam. Kā šī cilvēka daļa spēj izdzīvot nosacījumu un unificētu normu regulētajā sabiedrībā? Mīlēt noziedzniekus ir risks, un es uzņemos šo risku. Es mīlu Katerinu Izmailovu," izrādes programmā raksta Fanija Ardāna, iepazīstinot ar savām idejām.
Režisores vārdus var lasīt kā manifestu: "Katerina ir ne tikai Nikolaja Ļeskova stāsta un Dmitrija Šostakoviča operas varone, viņa ir pastāvīgi klātesoša arī mūsu laikā – vajag rūpīgi ieskatīties, un mēs noteikti satiksim šādu cilvēku. Es mīlu tos, kuri nebaidās ne no kāda verdikta, sabiedrības sankcijām un nosodījuma. Tos, kuri neiekļaujas partijās, grupās un kolektīvajā domāšanā. Es vēroju, kā šie cilvēki balansē uz virves. Jā, viņi var būt trausli, bet fascinējoši un kvēlojoši. Man ir bail no brīža, kad viņi kritīs, taču saprotu, ka šie cilvēki drīzāk izvēlēsies nāvi nekā nodos savus sapņus. Apzinos, ka viņi apdraud tirgoņu un peļņas guvēju kopienu. Es augstu vērtēju to cenu, ko viņi ir gatavi samaksāt par savu brīvību un iespēju sekot savai kaislei. Viņi ceļo šajā dzīvē kā spilgtas zvaigznes Saules sistēmā, kurā Saule ir melna. Man ļoti patīk Katerinas stāsts. Es uzskatu viņu par dāvanu, ko esmu saņēmusi, un tagad esmu gatava pasniegt to skatītājiem. Esmu sev teikusi: laikam un politiskajai iekārtai nav nozīmes, kontekstiem un apstākļiem nav nozīmes, likumiem un tikumiem nav nozīmes. Vienmēr būs kāds, kurš pakļauj, un kāds, kurš pakļaujas. Vienmēr būs līderis un tie, kas viņam seko. Vienmēr būs kāds, kurš gaida rindā, un kāds, kurš šo rindu pamet, saprotot, ka pārāk ilgi gaidījis to patieso un, iespējams, skarbo prieku, ko dzīve var piedāvāt. Šis dzīves aicinājums ir spēcīgāks par visu pārējo. Tāpēc es atstāju Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu viņas pilsētā Krievijas impērijā, viņas ierastajā vidē, viņai apkārt ir tirgoņi. Šostakoviča mūzika, kas ir bagātīgāka un asāka nekā teksts, atklāj Katerinas sarežģīto raksturu un viņas pretinieku būtību. Mūzika parāda, kā varones melanholiju pārspēj dusmas, zaimi un viņas rīcības neatgriezeniskās sekas. Mūzika parāda, kā šī pretrunīgā, skandalozā varone stiprina mūsu vēlmi dzīvot – par spīti tam, ka visbiežāk tas ir ļoti bīstami."
Kostīmu mākslas ikona
Kopā ar Faniju Ardānu iestudējumu Atēnās veidoja spoža radošā komanda, un nav brīnums, ka izrāde pārsteidz ar iespaidīgu noformējumu, rūpīgi izstrādātiem kostīmiem (Milēna Kanonero un Petra Reinharte), scenogrāfiju (Tobiass Hoeizels), kustību (apvienība (La)Horde) un gaismu partitūru (Luka Bigoci). Katram no šiem māksliniekiem ir iespaidīga biogrāfija.
Īpaši ir jāizceļ Milēna Kanonero – kostīmu mākslas leģenda, kura strādā teātrī un kino. Viņa ir četrkārtēja Oskara ieguvēja, kopumā ASV Kinoakadēmijas balvai itāļu māksliniece ir bijusi nominēta deviņas reizes. Milēna Kanonero radījusi kostīmus Stenlija Kubrika filmām Mehāniskais apelsīns/A Clockwork Orange, Berijs Lindons/Barry Lyndon (viņas pirmais Oskars) un Mirdzums/The Shining. Trīs pārējos Oskarus viņai atnesa Hjū Hadsona Ugunīgie kaujas rati/Chariots of Fire, Sofijas Kopolas Marija Antuanete/Marie Antoinette un Vesa Andersona Viesnīca Diženā Budapešta/The Grand Budapest Hotel.
Viņas veidotie tērpi ir redzami arī Frānsisa Forda Kopolas, Džūlijas Teimores, Sidnija Polaka un Stīvena Soderberga filmās, kā arī Oto Šenka un Lika Bondī izrādēs. Milēna Kanonero ir sadarbojusies ar Elizabeti Teilori un Lučāno Pavaroti.
Svetlana Sozdateļeva: "Viņas atvērtība, radošums un ugunīgums atbruņo"
Pēc 2019. gadā notikušās Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas pirmizrādes Atēnās uzdevu dažus jautājumus titullomas atveidotājai Svetlanai Sozdateļevai. Katerinas Izmailovas partiju viņa ir dziedājusi arī Maskavas Helikona operā, Sanktpēterburgas Marijas teātrī, Berlīnes Vācu operā, Norvēģijas Nacionālajā operā Oslo, Somijas Nacionālajā operā Helsinkos un Ravennas festivālā.
2020./2021. gada sezonā Svetlana Sozdateļeva dziedās Renātas lomu Sergeja Prokofjeva Ugunīgajā eņģelī Ņujorkas Metropolitēna operā un Brīnhildes lomu Riharda Vāgnera Valkīras koncertiestudējumā Londonas Karaliskajā festivālu zālē. Gan Prokofjeva, gan Vāgnera operu diriģēs Vladimirs Jurovskis.
Kāda ir jūsu varone Fanijas Ardānas iestudētajā izrādē?
Fanija uzreiz teica, ka Katerina Izmailova ir ļoti neatkarīga, gandrīz kā Karmena. Viņu virza vēlme mīlēt, taču pats galvenais, ka varone ar pašcieņu pieņem savas pasaules sabrukšanu, savu krišanu. Viņa ar pašcieņu pārdzīvo savu vilšanos, un tas liecina, ka Katerina ir ļoti spēcīga sieviete. Viņai ir liels gribasspēks. Skatītāji redz, ka Katerina bezbailīgi seko savām jūtām. Pat piedzīvojot vilšanos, viņa demonstrē drosmi.
Vai darbs ar Faniju Ardānu jums palīdzēja atklāt Katerinas rakstura nianses, par kurām iepriekš nebijāt aizdomājusies? Varbūt šajā procesā uzzinājāt par savu varoni kaut ko jaunu?
Par Katerinu es jau zinu gandrīz visu, taču strādāt tāpat bija aizraujoši – Fanija piedāvāja interesantas mizanscēnas un aktieriskas krāsas, jo viņa ir lieliska aktrise. Man ir grūti atrast kaut ko principiāli jaunu Katerinas raksturā – Katerina bija mana pirmā loma operteātrī, un es to dziedu jau divdesmit gadu. Esmu sadarbojusies ar ļoti labiem režisoriem. Jau pats pirmais iestudējums bija brīnišķīgs – krievu režisora Dmitrija Bertmana uzvedums Maskavas Helikona operā. Pēc tam es dziedāju norvēģu režisora Ūles Anneša Tannberga iestudējumā Berlīnē un Helsinkos – izrādes darbība risinās nelielā zvejnieku ciematā, viens no galvenajiem simboliem tajā ir zivs. Vēl bija spilgts vācu režisora Immo Karamana iestudējums Klāgenfurtē, viņš iedziļinājās psiholoģijā – izrāde vēsta par totālu vientulību.
Varbūt mēģinājumos jums bija sajūta, ka Fanija Ardāna iedomājas sevi titulvarones lomā un īsteno savu ieceri, kā viņa būtu spēlējusi Katerinu?
Fanija daudz ko rādīja priekšā, un bija bauda uz viņu skatīties, taču katru lomu es veidoju, balstoties savā psihofizikā. Protams, es iemīlējos Fanijā – viņa ir tik diža, slavena māksliniece, bet tik vienkāršs un dabisks cilvēks. Fanija ir labvēlīga, punktuāla, atvērta, brīžiem viņa ir kā bērns, nedaudz naiva. Absolūti apburoša.
Vai viņa saprot un izjūt mūziku?
Jā, turklāt ļoti labi. Sākumā viņa nepārzināja mūziku tik labi, taču viņa precīzi zināja tekstu, darba dramaturģisko pamatu. Pamazām viņa ienāca arī mūzikā. Es biju drosmīga un varēju viņai iebilst: "Fanija, nē, paklausies – šeit ir citādi." Dažos brīžos atļāvos viņai oponēt, un viņa vienmēr manī ieklausījās. Tas liecina par viņas viedumu.
Vai Fanijas Ardānas pieejā materiālam un darba metodē varēja just, ka viņa tomēr ir aktrise, nevis režisore?
Jā, protams. Sākumposmā viņai gāja diezgan grūti. Kļuva vieglāk, kad Atēnās ieradās franču kolektīva (La)Horde horeogrāfi un process sāka attīstīties straujāk. Fanijai bija grūtības ar kori un grieķu aktieriem. Ar krievu solistiem problēmu nebija. Viņa izbaudīja darbu ar mani un Sergeju Semiškuru. Es visu saprotu no pusvārda: Fanija man kaut ko pasaka, un es uzreiz to izdaru. Savukārt grieķu māksliniekiem Fanija kaut ko ļoti ilgi skaidroja.
Šī ir viņas pirmā pieredze operā, un viņa daudz ko nezināja, jo šī tomēr ir specifiska teātra joma. "Vai operā vienmēr tā gadās? Vai pēc tam viss izdosies?" Fanija man jautāja. "Nezinu – kā būs, tā būs," es viņai atbildēju.
Vai izmantojāt iespēju uzdot viņai kādu jautājumu par aktiermākslu? Varbūt gribējāt kaut ko īpašu uzzināt?
Šīs sadarbības rezultātā esmu daudz ko sapratusi vispārcilvēciskā nozīmē par personības mērogu. Tikšanās ar Faniju Ardānu man bija liktenīga un noteica jaunu vektoru. Mēs kopā svinējām viņas 70 gadu jubileju. Mēs viņu apsveicām ar dziesmām, Fanija apraudājās: "Pirmo reizi man dzied šādas balsis!" Viņa ir ļoti aizkustinoša. Es uzdāvināju viņai viena Osipa Mandelštama dzejoļa tulkojumu franču valodā, un Fanija teica, ka Mandelštams ir viens no viņas iecienītākajiem dzejniekiem. Tāda sakritība!
Neticami, ka šai sievietei ir septiņdesmit. Viņa ir ārpus vecuma. Fanija kustas un skrien ātrāk par visiem pārējiem. Viņas atvērtība, radošums un ugunīgums atbruņo, Fanija nebeidz mani iedvesmot. Protams, es viņu vēroju un varu kaut ko iemācīties, kaut ko paņemt no viņas. Man aktiermākslā galvenais ir brīvība – par to nekas nevar būt augstāks. Fanija izstaro brīvību, un to nevar nejust. Kāda jēga ir apgūt kaut kādus trikus, ja skatuves māksliniekam nav brīvības? Fanija man ir kļuvusi par zvaigzni, kas turpinās rādīt ceļu.
Izrādi Atēnās veidoja prominentu Eiropas mākslinieku komanda. Vai viņiem izdevās notvert Šostakoviča operas garu un galvenās varones – krievu sievietes – sāpes?
Katerina Izmailova ir arhetips. Domāju, ka iestudējums ir izdevies. Apbrīnoju kostīmu mākslinieci Milēnu Kanonero, viņa ir vēl viena unikāla sieviete. Viņa ir izstrādājusi katru detaļu. Gatavojoties izrādei, viņa bija apkrāvusies ar grāmatām. Tas ir patīkami, ka kāds vēl tā strādā.
Visi pārējie Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas jauniestudējumi, kuros esmu piedalījusies, bija laikmetīgi, bet šī ir klasiska izrāde īstenā krievu stilā. Pat šķiet paradoksāli, ka man tas ir kaut kas jauns.
Ja Franko Dzefirelli iestudētu šo operu, viņš izdarītu kaut ko līdzīgu. Tas ir tik skaisti. Mūsdienās radīt šādu izrādi ir sarežģīti, jo tas izmaksā ļoti dārgi. Iedomājieties, visi kostīmi mūsu izrādē Atēnās ir roku darbs. Katra pērlīte ir savā vietā. Par katru šuvi un ieloci ir padomāts. Materiāli ir kvalitatīvi. Mūsdienu apstākļos iestudēt klasisku izrādi ir neiedomājami dārgs prieks, un ne katrs teātris to var atļauties. Visu cieņu Grieķijas Nacionālajai operai.
P.S. Interviju ar Faniju Ardānu lasiet šeit.
Ne TIKAI viduvējības,