Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Trešdiena, 6. novembris
Leonards, Leons, Linards, Leo, Leonarda

Legzdiņa tautasdziesmas

Saņemot skumjas ziņas par Čikāgas piecīšu dibinātāja, vadītāja un radošā "motora" Alberta Legzdiņa smago veselības stāvokli, domāju, nez’ kā uz tām būtu reaģējis pats dziesminieks ar allaž jauneklīgi nebēdnīgu skatienu acīs. Likās, pat savu nekrologu Alberts būtu ieturējis raibi rakstainos, nevis sērīgos toņos, gluži tāpat kā ikvienu savu stāstu par ikdienišķu parādību mācēja pārvērst barona Minhauzena cienīgā vēstījumā. Taču, uzzinot, ka leģendārā mūziķa, kvēlā patriota un nozīmīgā trimdas latviešu kultūras darbinieka cienījamais mūžs noslēdzies, joki nemaz nav prātā, kaut tieši uz tiem Alberts Legzdiņš vedināja ikvienā Čikāgas piecīšu koncertā, skaņuplatē, kopābūšanā.

Zina ikviens latvietis

Tieši ar nolūku atdzīvināt tobrīd viegli mumificēto trimdinieku sabiedrību Alberts ar domubiedriem 1961. gadā izveidoja Čikāgas jauniešu muzikālo apvienību. Legzdiņš uzņēmās gan latviskot lielos amerikāņu hitus, gan smago pienākumu – administrēt grupas koncertdarbību, kas pašiem par brīnumu izvērtās īstā pasaules apceļojumā. Un latviešu muzikāli satīriskais ansamblis Čikāgas piecīši kļuva par mūsu rollingstouniem – senāko aktīvi muzicējošo grupu, kuras repertuārs palīdzēja Latvijā iesakņoties kantri žanram. Tā gan bija tikai daļa no tās nozīmīgās ietekmes, kādu mūsu dzīvē un kultūrā atstājusi Piecīšu daiļrade.

Droši vien Alberta sacerētās dziesmas Par mani, draudziņ, nebēdā, Es redzēju bāleliņu, Made in Latvia, Es savai līgavai, Alus dziesma, Skroderzeļļi un daudzas citas zina vai ikviens latvietis. Bet tagad grūti pat apjēgt, ka Legzdiņa un kolēģu darbošanās sākumā notika aiz cieši aizvilkta dzelzs priekškara – Piecīšu skaņuplates pie mums izplatījās magnētisko lenšu kopijās, ceļoja no rokas rokā, viņu dziesmas – no mutes mutē. Alberts priecājās, ka šur tur viņa sacerējumi dēvēti par tautasdziesmām, un to melodikā un izteiksmē bija bāzēta daļa Legzdiņa dziesmu. Savukārt tieksmi uz pasaku sacerēšanu dzejoļos un Piecīšu jautrajos skečos Alberts mantoja no vecāsmātes, kas zēnu audzināja, kad izšķīrās viņa vecāki. Tēvs, daiļkrāsotājs, iestājās leģionā un jauns krita karā, no viņa Alberts mantoja stalto augumu, interesi par lasīšanu, kino. Mamma savukārt bija daiļa un ļoti uzņēmīga dāma, kas dēlu 40. gadu vidū aizveda uz Poliju, no kurienes abi vēlāk nonāca Vācijā. Mācījies Vāgnera institūtā un Rīgas 36. pamatskolā, Alberts Legzdiņš latviešu bēgļu nometnē Eslingenā "izstudēja" pamatīgā dzīves universitātē, saukdams šo par visnotaļ radošu savas dzīves posmu, kas aprakstīts arī Latvijā izrādītajā mūziklā Eslingena. Latvijā drusku pačīgājis vijoli, viņš nedaudz spēlēja klavieres un ķērās pie vecmāmiņas dāvātā akordeona "staipīšanas". Akordeons godam kalpoja arī pirmajos Čikāgas piecīšu koncertos, līdz izjuka pavisam, vēlāk apgūta ģitārspēle. 

Sacer, sēdēdams pie sētas

Sācis dzīvesgaitas plašajā Amerikā Kolumbusas pilsētā, Legzdiņš uz Čikāgu devās ar godkārīgu nolūku turpināt savu futbolista karjeru kādā nozīmīgā klubā, taču tā arī nekļuva par latviešu Hulio Iglesiasu, kaut ar izcilo spāni Legzdiņu vienoja ne tikai kājbumba, dziesma, bet arī patika pret meitenēm. Ar to nācās samierināties viņa izredzētajai Skaidrītei, kam veltīta populārā dziesma Kā bitīte līgaviņa – kopā izaudzināti dēli Alberts un Edgars, meita Mārīte, visai ģimenei iesaistoties Piecīšu darbībā.

Skaidrīti Alberts sastapa universitātē, kur tika pie politisko zinātņu bakalaura grāda, savas 35 gadus ilgās darba gaitas pavadīdams pavisam citā nozarē – vienā no lielākajām ASV alumīnija ražotnēm produkcijas kontroles nodaļā. Turpat pusdienlaikā, sēdēdams pie sētas, viņš sacerēja savas dziesmas, skečus. Visa dzīves daļa ārpus obligātā darba tika veltīta muzicēšanai, par kuras kulmināciju paši Piecīši sauca koncertu Mežaparkā 1989. gadā, ko apmeklējuši 100 tūkstoši klausītāju. Par Fidži salās piedzīvoto, Latvijā dāvātajām lašu mātēm un visu pārējo mūzikas ceļā sastapto Alberts sev raksturīgajā humora pārpilnajā stilā uzrakstījis grāmatu Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi. Bija iesākts darbs pie daudz personiskākiem memuāriem, klabinot 1931. gada Continental ar latviešu burtiem. Palika ieceres ne tikai jaunām dziesmām, kam iedvesmu Legzdiņš guva, kaut vai pāršķirstot jaunāko presi, bet arī Eslingenas 2. daļai. Pēdējā laikā gan bija nobremzēts iepriekš tik aktīvais sabiedriskais darbs – Alberts piedalījies Dziesmusvētku rīkošanā, trenējis futbola komandu Trīszvaigžņu spēlēm, darbojies ar latviešu bērniem nometnē Garezerā.

"Man ir bijusi ļoti laba dzīve, viss, ko esmu gribējis, ir piepildījies," man savulaik atzinās Alberts Legzdiņš. "Man ir laba sieva, laba laulība. Bagāts es neesmu palicis, bet esmu iepazinis šausmīgi daudz cilvēku, kas ir bijis interesanti. Par visiem brīnumiem gan fiziski jāmaksā – ar balsi vai nogurumu."

Beidzot viņš varēs atpūsties…

Top komentāri

skumjais
s
Nu viņš ir klasiķis.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja