Savā mūžā viņš nav uzrakstījis nevienu nepatiesu noti – par Čārlzu Vuorinenu ir teicis viņa kolēģis cienījamais amerikāņu mūziķis eksperimentētājs Džons Zorns. Čārlzs Vuorinens nomira astoņdesmit viena gada vecumā 11. martā savā dzimtajā Ņujorkā. Viņa nāves iemesls ir komplikācijas, kas saistītas ar pērn septembrī gūto traumu. Sestdien, 30. maijā, Svētā Antiohijas Ignātija baznīcā Manhetenā notiks komponista piemiņas dievkalpojums. Pulcēšanās aizlieguma apstākļos tajā piedalīsies tikai mācītājs, kormeistars un Čārlza Vuorinena dzīvesbiedrs. Rekviēms tiešraidē tiks pārraidīts dievnama YouTube kanālā. Liels un svinīgs piemiņas pasākums plānots 2021. gadā.
Vienmēr radikāls
Čārlzs Vuorinens ir viens no nozīmīgākajiem pēckara perioda amerikāņu skaņražiem un akadēmiskā avangarda līderiem. Viņa vārds tiek minēts vienā rindā ar vecākās paaudzes ASV modernistiem Eliotu Kārteru, Miltonu Bebitu un Reifu Šeipiju. "Viņa mūzika ir radikāla, bet ne eksperimentāla," Čārlza Vuorinena daiļradi raksturo britu žurnāls Gramophone. Viņš bija Arnolda Šēnberga ieviestās divpadsmit toņu kompozīcijas tehnikas piekritējs un nebaidījās rakstīt sarežģītu, intelektuālu atonālo mūziku. Čārlza Vuorinena iedvesmas avoti bija gan Albāna Berga un Antona Vēberna opusi, gan vēlīnā perioda Igora Stravinska darbi, gan renesanses un viduslaiku kompozīcijas. Viņš vienmēr aizstāvēja lielo Eiropas tradīciju un uzskatīja sevi par tās mantinieku.
Čārlza Vuorinena atstātais mantojums ir bagātīgs un daudzpusīgs: 279 skaņdarbu vidū ir astoņas simfonijas, četri klavierkoncerti, četras klaviersonātes, četri stīgu kvarteti, seši baleti un divas operas. Autora pēdējais pabeigtais opuss – Otrā perkusiju simfonija – tika pirmatskaņots 2019. gada septembrī Maiami. Viņa Pirmā perkusiju simfonija (1976) tiek uzskatīta par XX gadsimta klasiku. Īpašu uzmanību komponists veltījis perkusiju instrumentiem un to skanējumam. Čārlzs Vuorinens bija arī virtuozs pianists un diriģents. Viņam ir lieliska reputācija kolēģu vidū: Čārlza Vuorinena mūzikas kvalitāti novērtē pat tie skaņraži, kuri darbojas pavisam citā estētikā.
Čārlzs Vuorinens ir uzrakstījis grāmatu Simple Composition (1979), kas tiek dēvēta par komponistu ceļvedi. Tā ir izraisījusi gan sajūsmu, gan kritiku, taču joprojām noder kompozīcijas studentiem visā pasaulē. "Tagad ir viens galvenais veids, kā viss tiek darīts. Tonālā tehnika atrofētā vai rudimentārā formā joprojām tiek izmantota populārajā un komerciālajā mūzikā, dažreiz tā tiek izmantota nopietnu komponistu darbos, bet šie komponisti skatās pagātnē. Šo tehniku vairs neizmanto nopietni meinstrīma komponisti – to ir aizstājusi divpadsmit toņu kompozīcijas tehnika," pēc grāmatas izdošanas paziņoja Čārlzs Vuorinens.
Elitārs Vestsaidas stāsts
Čārlzs Pīters Vuorinens ir dzimis 1938. gada 9. jūnijā Manhetenā. Abi viņa vecāki bija iebraucēji no Somijas. Komponista tēvs Džons Vuorinens ieguvis doktora grādu vēsturē Kolumbijas Universitātē, kur vēlāk kļuva par vēstures nodaļas priekšsēdētāju. Māte Alfhilde Kalijervi-Vuorinena ieguvusi maģistra grādu bioloģijā Smita koledžā. Čārlzs Vuorinens auga Manhetenas Vestsaidas augšdaļas elitārajā intelektuālajā vidē. Viņš sāka komponēt piecu gadu vecumā. Jaunībā aizrāvās ar fraktālo ģeometriju, astrofiziku, eģiptoloģiju un ķīniešu kaligrāfiju. Studēja kompozīciju un klavierspēli pie Kolumbijas Universitātes profesoriem Vladimira Usačevska, Džeka Bīsona un Oto Lueninga. Sešpadsmit gadu vecumā Čārlzs Vuorinens saņēma Ņujorkas filharmonijas orķestra Jaunā komponista balvu.
1962. gadā Čārlzs Vuorinens kopā ar komponistu, flautistu un diriģentu Hārviju Solbergeru nodibināja Laikmetīgās mūzikas grupu. Tā radīja kamermūzikas jaundarbu pasūtīšanas un atskaņošanas modeli un kļuva par paraugu daudzām citām līdzīgām apvienībām, kas aktīvi veidojās ASV 70. gadu sākumā. Laikmetīgās mūzikas grupa pirmatskaņoja simtiem opusu un darbojās piecdesmit gadu – kolektīva pēdējā uzstāšanās notika 2012. gadā.
Kad 1970. gadā 31 gadu vecais Čārlzs Vuorinens ieguva Pulicera prēmiju par darbu Time’s Encomium (1969; autora vienīgā pilnībā elektroniskā kompozīcija), viņš kļuva par visjaunāko šīs prestižās godalgas saņēmēju. 1974. gadā Igora Stravinska atraitne Vera Stravinska atļāva Čārlzam Vuorinenam izmantot Stravinska nepabeigtās nošu skices – tā tapa opuss Relikvārijs Igoram Stravinskim.
Civilizācijas noriets
Čārlzs Vuorinens bija gan šarmants, gan skarbs. Viņš necieta intelektuālu slinkumu, minimālismu, populismu un sentimentalitāti, atļāvās kritizēt slikti izglītotu publiku. Nav brīnums, ka komponistam mēdza inkriminēt pārspīlētu elitārismu. Viņš allaž aizstāvēja augsto mākslu, un viņu kaitināja populārās kultūras spiediens. No visa populārās mūzikas spektra Čārlzs Vuorinens bez riebuma varēja runāt tikai par dažiem džeza darbiem.
"Pašreizējā tendence pārvērst mākslu par izklaidi novedīs pie tā, ka nopietnā mūzika pārstās eksistēt," viņš teica 1988. gadā. Trīsdesmit gadu vēlāk, kad 2018. gada Pulicera prēmija mūzikā tika pasniegta hiphopa māksliniekam Kendrikam Lamāram par albumu Damn, Čārlzs Vuorinens uzsvēra – šis fakts apliecina, ka sabiedrība ir galīgi zaudējusi interesi par augsto kultūru. Jau agrāk komponists ironizēja: "Par civilizācijas norieta kulmināciju kļūs repa koncerts."
1991. gada sarunā ar laikrakstu The New York Times Čārlzs Vuorinens apgalvoja: "Esam sasnieguši posmu, kad kultūras populisma ietekmē vairs neesam spējīgi novērtēt mākslinieciskos nopelnus citādi kā tikai komerciālu panākumu koordinātēs. Mēs vairs neatšķiram uzticīgu, patiesi kaislīgu publiku no japijiem, kuri seko tendencēm. Mēs tikai skaitām ķermeņus koncertzālēs un mērām pārdošanas apjomus."
Kuprainā kalna virsotnē
Viņa mūziku bieži ir atskaņojuši diriģenti Džeimss Levains, Maikls Tilsons-Tomass un Olivers Nasins. Komponista darbu pasūtītāju vidū ir bijis Bostonas un Sanfrancisko simfoniskais orķestris, Klīvlendas un Filadelfijas orķestris, Jaunās pasaules simfoniskais orķestris (Maiami) un Ņujorkas Pilsētas balets. Kā diriģents Čārlzs Vuorinens stājies pie Klīvlendas orķestra, Čikāgas un Sanfrancisko simfoniskā orķestra, Ņujorkas un Losandželosas filharmonijas orķestra un Amerikāņu komponistu orķestra pults. Viņš ir diriģējis savu un XX gadsimta mūziku.
Čārlzs Vuorinens ir lasījis lekcijas labākajās ASV augstskolās – Kolumbijas, Prinstonas, Jeila un Aiovas Universitātē, Kalifornijas Universitātē Sandjego, Manhetenas Mūzikas skolā, Jaunanglijas konservatorijā Bostonā, Ņujorkas Valsts universitātē Bafalo, Ratgersa Universitātē. Studenti viņu gan mīlēja, gan baidījās no viņa.
Komponists bijis Makārturu fonda jeb tā sauktās Ģēniju stipendijas laureāts, ASV Zinātņu akadēmijas un ASV Mākslas un literatūras akadēmijas loceklis. Čārlzs Vuorinens vienmēr ir bijis daudz slavenāks ASV nekā Eiropā. Pēdējos gados viņš guvis plašu ievērību visā pasaulē ar savu operu Kuprainais kalns, kuras pamatā ir 1997. gadā žurnālā The New Yorker publicētais amerikāņu rakstnieces Enijas Prū stāsts par divu kovboju traģisko mīlestību Vaiomingā 60.–80. gados. Daudziem šī drāma pirmām kārtām asociējas ar režisora Anga Lī godalgoto filmu Kuprainais kalns (2005), kurā galvenās lomas spoži un pašaizliedzīgi atveidoja Džeiks Gilenhols un Hīts Ledžers.
Libretu Čārlza Vuorinena Kuprainajam kalnam rakstījusi pati Enija Prū – autore ar dzelžainu raksturu, kura nebija apmierināta ar sava darba interpretāciju Anga Lī filmā (interviju ar Eniju Prū lasiet šeit).
Opera sacerēta pēc leģendārā intendanta Žerāra Mortjē (1943–2014) pasūtījuma, un tās pasaules pirmizrāde, ko iestudēja diriģents Tituss Engels un režisors Ivo van Hove, notika 2014. gada 28. janvārī Madrides Karaliskajā operā Teatro Real (vairāk par operas pirmizrādi lasiet šeit). Tā paša gada decembrī tapa jauniestudējums Āhenes teātrī. Kuprainā kalna kamerversijas pirmizrāde notika 2016. gada februārī Zalcburgas Valsts teātrī, divus gadus vēlāk tā skanēja Ņujorkas Pilsētas operā. Šajā Ņujorkas teātrī 2004. gada rudenī notika Čārlza Vuorinena iepriekšējās operas Hārūns un Stāstu jūra pirmizrāde (libreta pamatā – Salmana Rušdi pasaka).
Čārlza Vuorinena mūzika ir pieejama daudzu kompāniju izdotajos ierakstos. Komponistu pārstāv izdevniecība C.F. Peters Corporation. Čārlza Vuorinena dzīvesbiedrs bija mūzikas menedžeris Hauards Stokars. Viņi bija kopā trīsdesmit divus gadus.
"Politiskā māksla parasti ir briesmīga"
2014. gada 28. janvārī dažas stundas pirms operas Kuprainais kalns pasaules pirmizrādes Madridē Čārlzs Vuorinens sniedza interviju KDi.
Pašlaik daudz tiek diskutēts par operas nākotni. Kādu jūs to redzat? Kas jūs saista šajā žanrā?
XVIII gadsimtā angļu rakstnieks Semjuels Džonsons ir sastādījis vārdnīcu, kurā vārds "opera" ir skaidrots kā iracionāla izklaide. No vienas puses, to var uztvert kā joku. No otras puses, tas atbilst patiesībai. Opera apvieno visus elementus, kuri nepiemīt koncertos skanošai mūzikai, tāpēc opera ir tik valdzinoša. Mūzika ir centrā, ap to – dramatiska aktivitāte, vizuāls noformējums. Tā ir galvu reibinoša māksla, ja viss ir izdarīts labi. Tā var būt arī drausmīga, ja kaut kas noiet greizi.
Esmu plaša profila komponists. Manu 270 opusu vidū ir daudz simfoniskās un kamermūzikas, seši baleti, daudz vokālās mūzikas koncertskatuvei, taču es neesmu speciālists operas žanrā. Tāpēc man ir grūti paredzēt operas nākotni. Zinu tikai to, ka opera – tāpat kā mūzika, ko atskaņo lielie orķestri, – cieš no sklerotiskas pieejas repertuāra veidošanai. Repertuārs sastingst un pārkaulojas. Vieni un tie paši pagātnes darbi skan atkal un atkal. Laiku pa laikam ienāk jaunas kompozīcijas, bet tas nenotiek tādā tempā, ko varētu uzskatīt par veselīgu. Ja repertuārs netiks atjaunots un paplašināts, tas zaudēs enerģiju.
ASV operteātri kopumā ir daudz konservatīvāki un mazāk drosmīgi nekā Eiropā, bet arī Eiropā repertuāra pamatu veido vienas un tās pašas XIX gadsimta operas. Liela daļa ir izcili darbi, es nekādā ziņā neapstrīdu šo faktu. Bet cik reižu pēc kārtas ik dienu var klausīties Bēthovena deviņas simfonijas? Tās arī uz kādu brīdi ir jāliek mierā. Simfonijas tikai iegūs no tā, ja jūs pie tām atgriezīsieties pēc kādas pauzes.
Man nav pareģojumu, kas notiks ar operu un simfonisko mūziku, taču varu izteikt brīdinājumu: ja repertuārs netiks papildināts ar jaundarbiem un ja nebūs fundamentālas apņēmības attīstīt akadēmisko mūziku, nevis tikai domāt par jaunas auditorijas piesaistīšanu, tam visam var pienākt gals. Iespējams, tas notiks ne tik tālā nākotnē.
Kura nesen dzirdētā laikmetīgā opera jums pašam šķita interesanta?
Viss ir atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar apzīmējumu "laikmetīgā opera". Kad Ņujorkas Pilsētas operu vadīja ģenerāldirektors Kristofers Kīns (1946–1995), kurš bija lielisks cilvēks un talantīgs diriģents, 1991. gadā viņš pirmo reizi Ņujorkā parādīja Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldātus. Šī ir iespaidīga opera, kurā nepārprotami ir jūtama Albāna Berga Voceka ietekme, – abos darbos galvenās varones vārds ir Marija. 2008. gadā Zaldāti atkal skanēja Ņujorkā, tā bija Rūras triennālē tapušā iestudējuma viesizrāde. Man ir grūti nosaukt vēl kādu operu. Es nemaz tik bieži nekur neeju. Nesteidzos skatīties katru jaunu izrādi, tā var izrādīties laika tērēšana.
Kā radās ideja sacerēt operu Kuprainais kalns? Vai jūs iedvesmoja Anga Lī filma?
Filma ir tikai atskaites punkts. Man ir jāuzsver, ka operai nav nekā kopīga ar filmu. Tā uzskata arī oriģinālstāsta un libreta autore Enija Prū. Operas saknes ir viņas stāstā. Kad sākām sadarbību, es uzreiz teicu Enijai Prū, ka daļa manas mākslinieciskās misijas ir atjaunot saikni ar literāro pirmavotu. Lai gan filmai ir daudz labu īpašību, tā ir pavisam tālu no Enijas Prū darba. Tas ir skaidrs, ja esat redzējis filmu un lasījis stāstu. Filma ir vērienīga, ainava tajā ir draudzīga – atšķirībā no realitātes, kas tāda nebūt nav. Enijas Prū aprakstītā ainava nenoliedzami ir grandioza, bet tā ir skarba un bīstama. Autores rakstīšanas stils ir izteikti kodolīgs un ietilpīgs, bet filma to izmaina, valoda izplešas laikā un telpā, un tai vairs nav tādu īpašību kā oriģinālā.
Kādu lomu jūsu daiļradē spēlē iedvesma?
Kas ir iedvesma? Ļaujiet man atbildēt citādi. Cilvēki bieži runā par atšķirībām starp intuīciju un saprātu. Einšteinam bija intuīcija, kas ļāva viņam nojaust fizisko pasaules uzbūvi, – un tas pats par sevi ir unikāls talants –, taču viņam bija nepieciešams saprāts, lai izstrādātu savas idejas. Es uzskatu, ka šāds dalījums nepastāv. Tas ir tikai operācijas ātruma jautājums. Manuprāt, saprāts ir palēnināta intuīcija un intuīcija ir paātrināts saprāts.
Iedvesma, ja vēlaties lietot šo vārdu, ir kaut kas līdzīgs. Protams, tā paredz zināmu ieelpu. Tas nozīmē, ka šajā procesā ir iesaistīts kāds ārējs impulss, kas izraisa idejas rašanos. Ja runājam par Kupraino kalnu, es ieraudzīju attiecību problēmu, šo neiespējamo, neveiksmei nolemto mīlestību. Šis ir romāns, kuram nevar būt laimīgu beigu. To var nosaukt par iedvesmu, bet drīzāk es šajā materiālā saskatīju ideju, kuru varētu attīstīt. Iedvesma pie manis atnāk darba procesā.
Kā jūs raksturotu savu komponēšanas procesu?
Tas vienmēr sākas vispārīgi – ar kādu skaņas tēlu, harmonisku vai melodisku fragmentu, kas varētu kaut ko rosināt. Pirmais, ko daru, kad sāku strādāt, – izveidoju plašu tīklu, sauksim to tā. Tas izplešas visā darba apjomā. Šis posms ir ļoti vispārīgs un neskaidrs, nekonkrēts, taču tas ļauj nostiprināt fundamentu, kas turēs visu konstrukciju. Pēc tam es soli pa solim izstrādāju detaļas, slīpēju, sadalu un lieku klāt līdz brīdim, kad beidzot sasniedzu darba virsmu, kurā jau rodas skaņas. Tādējādi var teikt, ka es virzos no kopīgā, vispārīgā uz konkrēto, nevis uzreiz veidoju konkrētu lietu virkni.
Šajā sakarā es gribētu vilkt paralēles ar komponistiem no pagātnes. Skaņraži līdz kādam brīdim XIX gadsimtā, nē, pat tālāk – līdz Šēnbergam, bija vienojušies par darba sistēmu. Tā ir tonālā sistēma, kurā ir savas harmoniskās attiecības, un komponistiem nekas nebija jāizgudro. Tas, ko es uztveru kā plašu struktūru, viņiem bija jau eksistējošs darbības lauks, tā bija viņu prakse, un viņiem bija jāaizpilda šī virsma. Tagad, jau vairāk nekā simt gadu, mums nav šādas visiem pieejamas sistēmas. Šajā laikā ir bijuši gan profesionāli avangardisti, gan tradicionālisti, kuri negrib šķirties no pagātnes, gan mākslinieki, kuri ir kaut kur pa vidu, taču komponisti nav vienojušies par kopīgas sistēmas izveidi, par to, ko tad viņi darīs. Rezultātā jauniem komponistiem, kuri tikai sāk darbību, nav bijis iespēju iemācīties šo profesiju tā, kā to darīja viņu priekšgājēji, vecie komponisti.
Mana pieeja komponēšanai, ko esmu jums izklāstījis, ir mēģinājums rekonstruēt savai personīgajai lietošanai tādu vidi, kāda bija pagātnes komponistiem. Manuprāt, tas uzlabo darba plūdumu un nodrošina spēcīgāku mūzikas arhitektonisko uzbūvi.
Vai jums ir svarīgs mūzikas vēstījums? Kāds ir operas Kuprainais kalns vēstījums?
Gan pret operu, gan pret stāstu, kas ir tās pamatā, izturos kā pret mākslas darbu. Ja ir kāds vēstījums, pieļauju, ka tas ir saistīts ir iecietību, ar to, ka cilvēki ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Taču vēstījums nav primārs, tas ir tikai blakusefekts. Uzskatu, ka māksla, kas ir politiska, māksla, kas ir polemiska, visticamāk, ir slikta māksla.
Savukārt Madrides Karaliskās operas Teatro Real mākslinieciskais vadītājs Žerārs Mortjē, kurš ir Kuprainā kalna pasūtītājs, ir pārliecināts, ka opera ir izteikti politiska mākslas forma.
Jā, opera var būt politiska mākslas forma. Ir jāskatās, kā darbs ir konstruēts. Vai Dons Žuans ir politiska opera? Varbūt. Tas ir interesants jautājums, jo mēs dzīvojam laikmetā, kad režisori dara ļoti dīvainas lietas, iestudējot gan tradicionālo, gan jauno operu. Ja režisors maina Dona Žuana vēsturisko kontekstu, tiek zaudēta darba sociālā nozīme. Dons Žuans dara visu, ko viņš dara, jo tas atbilst viņa pozīcijai un statusam sabiedrībā. Ja viņš tiek pārvērsts par uzņēmēju vai narkotiku dīleri, kāda tam jēga? Tas ir būtisks aspekts, bet es nedomāju, ka visas operas ir politiskas.
Iestudējums un stāsta pasniegšanas veids var kļūt abstrakts, bet nedrīkst pārvērst varoni par kaut ko pilnīgi citu – ir jāsaglabā sociālā struktūra. Kuprainā kalna iestudējums, ko redzēsiet Madridē, ir poētisks un nav burtisks, izrāde necenšas izlikties par filmu, un tajā ir precīzi notverta vide, kādu to aprakstījusi Enija Prū. Tā ir amerikāņu province laika posmā no 1963. līdz 1983. gadam. Režisors Ivo van Hove ir paveicis teicamu darbu, kas pierāda, ka nav obligāti visu iestudēt burtiski, lai saglabātu pirmavota noskaņojumu. Savukārt, ja iestudējuma autori dodas pilnīgi pretējā virzienā, viņi izjauc kontekstu. Dona Žuana gadījumā tas rezultētos operas politiskās nozīmes zaudējumā.
Galu galā Dons Žuans ir provokatīvs darbs, libreta autors Lorenco da Ponte bija pazīstams ar savu brīvdomīgumu. Parādu dēļ viņš ar ģimeni aizbēga uz Ņujorku. Amerikā viņš atvēra pārtikas preču veikalu un grāmatnīcu. Da Ponte kļuva par pirmo itāļu valodas profesoru Ņujorkas Kolumbijas koledžā, tagad tā ir Kolumbijas Universitāte. Tajā laikā koledžā notika diskusijas, vai ir vērts mācīt itāļu valodu līdzās latīņu un grieķu valodai.
Vai operā Kuprainais kalns atspoguļojas arī jūsu dzīves pieredze? Vai šajā darbā ir kaut kas personisks?
Jā, jo kā no tā var izvairīties? Tas notiek neapzināti. Kad komponēju, man ir jārisina profesionāli uzdevumi. Enija Prū pabeidza libretu, un man bija jānodrošina, lai katrs vārds būtu saklausāms, man bija jādomā par izrunu. Esmu pārliecināts, ka tekstam operā ir jābūt pietuvinātam runas dabiskā plūduma ritmam. Kad tas ir izdarīts, ap vokālajām partijām var veidot tādu muzikālo vidi, kas atspoguļo manus priekšstatus par katru ainu, varoņu raksturiem, viņu emocionālo un psiholoģisko stāvokli. Tās ir mana darba profesionālās nianses, un tam nav sakara ar to, ka es šeit atkailinu dvēseli, ietekmējos no ārējiem faktoriem, ielieku varoņu mutē kaut ko no sevis un uzmetu uz nošu lapas to, kas manī ir sakrājies. Nē, tā nav.
Kuprainā kalna vadmotīva interpretācija ir saistīta ar seksuālo minoritāšu tiesībām, un šī ir aktuāla politiskā tēma.
Viens no iemesliem – praktiskiem iemesliem –, kāpēc vēlējos sacerēt šo operu, ir neiespējamas mīlestības tēma. Tā ir mūžīga humānā problēma, kas ir aktuāla visur visos laikos. Taču šajā konkrētajā gadījumā mums nav darīšana ar veco, garlaicīgo XIX gadsimta problēmu – aprēķina laulībām, sociālajām atšķirībām... Tas vairs nav interesanti. Kuprainais kalns ir laikmetīga neveiksmei lemtas mīlestības stāsta versija, kas mūs uzrunā, jo tas ir gan skandāls, gan problēma.
Man bieži jautā, vai Kuprainajā kalnā es paužu savu politisko nostāju. Mana atbilde – nē, ne gluži. Kā jau teicu, opera ir mākslas darbs, un es ceru, ka tas piedāvā mūsdienu skatu uz mūžīgo problēmu. No otras puses, ja tas palīdzēs veicināt toleranci – ļoti labi, man patīk šī doma, taču ne jau tāpēc es šo darbu rakstīju. Protams, komponējot es aizdomājos, ka šis darbs varētu palīdzēt, bet, atgriežoties pie jautājuma par politisko mākslu, uzsveru – ir ļoti bīstami sākt māksliniecisko procesu, turot prātā kādu politisku uzdevumu. Šādas lietas ir jārisina valdībā, ielās vai citos tiešākos veidos. Politiskā māksla parasti ir briesmīga.
Kuprainā kalna galvenie varoņi ir spiesti slēpt savas jūtas, viņi ir baiļu pārņemti un cieš, apzinoties savas mīlestības neiespējamību. Vai mūsdienās cilvēki var justies brīvāk? Operas varoņi dzīvo pavisam citā pasaulē.
Jā, viņi dzīvo ne tikai citā laikā, bet arī pavisam citā vidē – vidē, kurā šādas attiecības ir aizliegtas. Nekas tāds nav pieļaujams. Nedrīkst. Enija Prū zina stāstīt, ka pat tagad tajā reģionā, kurā risinās drāmas darbība, – Vaiomingā – situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet ne pārāk būtiski. Tas ir fakts.
Pirms dažiem gadiem, kad vēl tikai apsvēru domu komponēt šo operu, kāds man teica: "Kas par problēmu? Ja viņiem ir tik grūti, kāpēc viņi nevar aizbraukt prom uz turieni, kur viņiem nebūtu jāslēpjas?!" Šāds apgalvojums liecina, ka cilvēks neizprot stāsta būtību. Kuprainā kalna varoņus izveidojusi vide, kurā viņi dzīvo. Tāpat kā vairākums aizspriedumu un apspiešanas upuru, Eniss un Džeks ielaiž sevī naidu, kas ir viņiem apkārt, un tas pārvēršas par sevis nīšanu. Enisam un Džekam ir līdzīga izcelsme, taču Džeks spēj labāk iekļauties sabiedrībā un viņam ir skaidrāks priekšstats par to, ko viņš vēlas. Džeks pārceļas uz Teksasu, viņam ir labs darbs. Savukārt Eniss nespēj nekur aizbraukt. Tuvāk operas beigām viņš saka: "Es nevaru pamest šo vietu, es iederos tikai šeit." Tā ir traģiska ironija – šī vieta viņu iznīcina, šī vieta padara neiespējamu viņa piekrišanu attiecībām ar Džeku. Eniss to apzinās, bet ir jau par vēlu – Džeks ir miris.
Kad finālā Eniss apliecina uzticību Džekam, viņš ir iznīcināts, jo jau ir pieņēmis un samierinājies ar savas dzimtās vietas uzspiestajiem aizspriedumiem, kas izjaukuši viņa dzīvi.
Vai jums kā homoseksuālam vīrietim ir bijis jācīnās ar aizspriedumiem? Vai kādreiz esat izjutis neiecietību?
Es nezinu, varbūt minimāli. Neesmu piedzīvojis neko tādu, kam ir bijuši spiesti iziet cauri operas varoņi. Tas viss ir bijis sen, un par šādām lietām labāk aizmirst.
Man ir 75 gadi, un mana situācija ir citāda. Kad jaunībā sasniedzu sevis apzināšanās posmu, es nedzīvoju tādā vidē kā stāsta varoņi. Esmu dzimis Manhetenā, visu mūžu dzīvoju Ņujorkā. Manas jaunības gadi bija pavisam cits laiks. Ir tāda filma – nosaukumu neatceros –, kura stāsta par to periodu: tiek atklāts, ka kāds Kongresa loceklis ir gejs, un viņš izdara pašnāvību. Tagad šāds atklājums, atmaskošana vairs neko nenozīmē.
Personīgi nekad neesmu juties kā upuris, neesmu cietis no aizspriedumiem, bet, salīdzinot ar jauniešiem, es daudz labāk apzinos, kāda pirms dažiem gadu desmitiem bija attieksme pret tādiem cilvēkiem kā Eniss un ar ko viņiem bija jāsadzīvo. Tagad dzīvojam brīvākā pasaulē. Mēs ar dzīvesbiedru esam kopā, šķiet, jau divdesmit septiņus gadus. Mēs apprecējāmies uzreiz, kad tas kļuva iespējams Ņujorkā.
Informācija: www.charleswuorinen.com