Latvijas koru leģendu dvīņubrāļu Imanta un Gido Kokaru dzimšanas dienai ar vienu datumu nepietiek, jo Imants ir nācis pasaulē 16.augustā īsi pirms pusnakts, bet Gido – jau pēc pusnakts, 17.augustā.
Viņus un viņu raženā radošā mūža devumu apaļajā 90 gadu jubilejā godinās Rīgas 810 lielkoncertā Meistars. Dziesma. Leģenda 20.augustā Mežaparka Lielajā estrādē. Šeit brāļi Kokari teju pusgadsimtu bijuši Dziesmu svētku kopkora virsdiriģenti un arī šoreiz kāps uz diriģenta podesta. Imants Kokars – lai diriģētu Raimonda Paula dziesmu Manai dzimtenei, bet Gido Kokars – Zigmara Liepiņa Svētī debesīs šo zemi. Godinot lielmeistarus Kokarus, kopkoris dziedās arī komponista Mārtiņa Brauna veltījumu – sasauksmes dziesmu Brāli.
Neesam nekas sevišķs!
"Koriem jāmācās dziedāt, lai mūs apsveiktu? Tas mums nepatīk. Bet viņi tomēr dara. Neklausīja. Mārtiņš Brauns šo dziesmu uzrakstīja mūsu 85 gadu jubilejas koncertam, tomēr savā īstajā vietā šī tēma skanēja starptautiskajā burdona festivālā Sēlijā. To dziedāja pusstundu, kamēr kori sanāca kopā. Godināšana vispār mums nepatīk" – brāļi jubilāri ir šerpi un tieši.
Koncerta rīkotājiem viņi uzrakstījuši savas vēlmes uz divām lapiņām. "Ieteicām: nevienā tekstā nerunāt, ko esam darījuši un sasnieguši. Vienīgi programma jāpiesaka pareizi. Estrādē būsim kā uz kuģa. Kolosāla ideja! Tad gribam, lai mūs piesaka: Pauls Manai dzimtenei. Diriģents Latvijas Republikas goda mākslinieks, PSRS Tautas mākslinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, Atzinības krusta ordeņa kavalieris, mūsu kuģa patrons Imants Kokars. Un viss! Pietiek! Mūs taču visi pazīst. Bet vai tā izdarīs, es nezinu. Mūsu laikmets nav šodiena, tā ir XX gs. otrā puse. Viss mūsu darbs, mūsu rezultāti ir XX gadsimta beigu posms 70., 80., 90. gadi. To vajag atzīt. Un nav jākaunas, ka Imants ir PSRS Tautas mākslinieks." Gido Kokars vēl tikai piebilst, ka viņa apbalvojumu sarakstā trūkst PSRS Tautas mākslinieka goda titula.
Šajā vietā, protams, varētu sākt stāstīt par Imanta un Gido Kokaru fenomenu Latvijas koru kultūrā, par viņu darba starptautisko vērienu: par leģendāro kori Ave sol, kas pasaulei atklāja Latviju kā koru kultūras lielvalsti, par vīru kori Dziedonis, koriem Daile, Beverīna, par diriģentu paaudžu izglītošanu.... Bet viņi iebilst: mēs neesam nekas sevišķs! "Kad Māris Sirmais būs mūsu gados, viņš būs izdarījis daudz vairāk! Un tādu diriģentu mums ir daudz! Mēs vienkārši neatlaidīgi esam darbojušies," – tā brāļi Kokari, uzņemot ciemos savās mājās Buļļupes krastā, kur dzīvo tikai puskilometru viens no otra.
Brīvības reliģijas draudzes
Imants Kokars runā mazāk, sarunā virsvadību uzņēmies Gido. "Tagad es varu brīvi runāt, kas ir mūsu kori.
Mums ir tāda pārliecība, ka latviešiem koru dziedāšana ir reliģija. Brīvības reliģija, kur visi kori ir brīvības reliģijas draudzes.
Mums ir brīvības draudžu saiets Mežaparkā. Tā tas bijis visus gadus. Tikai neviens to tā nesauca. Bet tagad es nekautrējos. Tagad es runāju kā sludinātājs." – "Kā vēstītājs," pielabo Imants Kokars. "Latvijas brīvība ir tieši ar to saistīta, un Mežaparks ir svētnīca, kur notiek brīvības draudžu saieti," Gido turpina.
Arī tagad, laikā, kad daudz jauniešu aizbrauc no Latvijas, brāļi Kokari zina, ka "Dziesmu svētki un kori ir tie, kas satur. Salīdzinoši: koru dziedātāji mazāk brauc projām, jo šeit brīvības draudzē gūst gandarījumu. Arī dejotāji ir šajā draudzē".
Esam laimīgi
Imanta Kokara pagalmā, kur arvien kūsājusi sabiedriskā dzīve, sveikt brāļus jau bijuši vai visi Latvijas diriģenti, te viņiem par godu dziedāja vecais un jaunais Ave sol un Dziedonis. Viņiem jautāts: vai esat laimīgi? "Savā laikmetā mēs bijām vajadzīgi. Tātad mēs esam laimīgi!" – tā brāļi Kokari, priecādamies, ka visur, kur pasaulē braukuši, notika brīvības sludināšana. Tagad Imantam gribētos reanimēt Paula dziesmas Manai dzimtenei patriotisko garu.
"Sākuma periodā tā bija unikāla patriotiska dziesma. Un cilvēki asarām acīs to dziedāja, ar tādu atdevi! Un tad pamazām to sāka dziedāt kā parastu dziesmu. Dziļums, kas ir šajā dziesmā, ir nonivelēts. Bet tā ir laikmeta pazīme, laikmeta vaina. Man ir sajūta, ka pašreiz patriotisms atkal sāk mosties," domā Imants Kokars.
Par šo dziesmu, vienu no spilgtākajām Dziesmu svētku zīmēm, brāļiem ir īpašs stāsts. Tuvojoties 1973. gada simtgades Dziesmu svētkiem, Gido Kokars, vēlēdamies parādīt kora Daile varēšanu, izvēlējies igauņu komponista Uno Naiso skaņdarbu Ei tohi! Viņš atminas: "Tas bija ļoti grūts, moderns darbs. Te mēnesi pirms Dziesmu kariem avīzē Padomju Jaunatne publicēja Raimonda Paula Manai dzimtenei, veltījumu Dziesmu svētkiem. Tur bija tikai meldiņš un pavadījums. Un teksts "Nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos..." Mūsu kora prezidents Romāns Apsītis [bijušais tiesībsargs] pienāca pie manis: vai nevajadzētu tomēr konkursam ātri iemācīties Raimonda Paula jauno dziesmu? Es pateicu, ka šlāgerus gan nedziedāšu. Un tur bija tā kļūda. Mēs dabūjām tikai otro vietu ar savu Ei tohi. 1977.gadā Imants Paula dziesmu jau diriģēja Dziesmu svētkos."
Jautāts, kas pašiem mūža devumā šķiet vissvarīgākais, Imants klusē. Viņam sevi slavēt negribas. Bet Gido Kokars stāsta: "Imants izveidoja jaunu kora kā instrumenta veidošanas tehniku. Mums ir iedzimts, ka mēs zinām, kā jāstrādā ar kori, lai tas labi skanētu. Galvenais ir veidot instrumentu un pēc tam labi spēlēt. Es zinu, ko es gribu, un daru. Un izdodas." Tagad brāļi aktīvi vēro. Viņu lolojums Ave sol arī šodienas paaudzē viņu vērtējumā dzied labi. "Tikai soprāniem ir cieta skaņa. Jāskan ir mīksti! Dziedātāji vēl jāskolo."
Nakts ir reāla.
Mūžu mūžos