Tagad daudzi koncerti un festivāli ir atcelti, bet albumi turpina iznākt, kā plānots. Divas dažādu žanru vecmeistaru grupas – vācu avangarda mūzikas apvienība Einstürzende Neubauten un amerikāņu inteliģentās popmūzikas duets Sparks – piedāvā savus jaunos albumus Alles in Allem un A Steady Drip, Drip, Drip. Pat ja to fizisko eksemplāru atceļošana sakarā ar ierobežotajiem pārvadājumiem varētu aizķerties arī līdz pašu autoru namdurvīm, straumēšanas platformās tos var noklausīties kopš iznākšanas dienas – 15. maija.
Abiem kolektīviem netrūkst cienītāju arī Latvijā – uz dueta Sparks koncertu Ventspilī pirms dažiem gadiem bija aizbraukusi vesela mūzikas fanu delegācija no Rīgas, savukārt Einstürzende Neubauten līderis Bliksa Bārgelds ir uzstājies Mūzikas namā Daile Rīgā kā 2014. gada nepieradinātās mūzikas un mākslas festivāla Skaņu mežs visvairāk gaidītais viesmākslinieks. Bliksa Bārgelds ir bijis arī ilggadējs Nika Keiva sabiedrotais – viņa grupas The Bad Seeds ģitārists kopš tās dibināšanas 1983. gadā. Pirmā Nika Keiva mafijas viesošanās Latvijā iekrita pāris gadu pēc tam, kad Bliksa Bārgelds bija šo apvienību pametis, un koncerts Arēnā Rīga 2006. gadā notika jau bez viņa.
Lai neielec kāda skaida
Kādi vēl Nine Inch Nails? Industriālās mūzikas pamatlicēji ir Einstürzende Neubauten! Tā paziņojumus par Rīgā pirms dažiem gadiem notikušo amerikāņu grupas NIN koncertu izsmēja šī ekstrēmā žanra cienītāji, kaut par tā pionieriem tiek dēvēti 1975. gadā dibinātās angļu grupas Throbbing Gristle mūziķi (Auroras līdera Ritvara Dižkača elki), kas arī ir visai nosacīti, jo eksperimenti ar trokšņiem, kuru radīšanā izmantots viss, kas skan, pastāvējuši vienmēr.
Gandrīz katrs to spēlējoties ir darījis bērnībā, bet bija vajadzīgs laiks, lai šīs sākotnēji nesaprastās skaņu konstrukcijas iegūtu kulta statusu kā protests pret priekšstatiem, kas ir baudāma skaņa, jo panki, kuri septiņdesmito otrajā pusē brutāli nostājās pret arvien sarežģītāko rokmūziku, lielākoties nebija tik muzikāli radoši un, kaut arī primitīvi, tomēr spēlēja tos pašus instrumentus. Einstürzende Neubauten radās 1980. gadā Rietumberlīnē un ieguva ievērību ar saviem skaņu eksperimentiem, izmantojot metāla priekšmetu berzēšanās un sitienu skaņas, celtniecības rīkus un visu citu, kas pa rokai, ieskaitot arī tradicionālos mūzikas instrumentus. Savā paspārnē Einstürzende Neubauten paņēma tolaik progresīvā angļu ierakstu kompānija Mute Records, un arī leibla populārākie mākslinieki Depeche Mode iedvesmojās no Einstürzende Neubauten, sākot sist pa dzelžiem albumā Construction Time Again (1983).
Iespējams, būtu notikusi pat vēl lielāka abu nozīmīgo grupu mijiedarbība, ja Depeche Mode solists Deivs Gahans nebūtu tik konservatīvs, pārmetot Mute šefam, ka viņš sadarbojas ar tādu narkomānu kā austrālietis Niks Keivs, kurš toties prata atrast kopīgu valodu ar Einstürzende Neubauten Bliksu Bārgeldu, lai izveidotos jau pieminētā ilgstošā sadarbība The Bad Seeds ietvaros.
Laiks iet, ir sasniegts cienījams vecums, un viss savulaik jaunībā izmēģinātais kļūst apnicīgs, jo cik var atražot sevi, tāpēc Einstürzende Neubauten jaunais albums ir kā vāciešu atgriešanās pie senču saknēm – melodiski gaumīgām dziesmām lielākoties vācu valodā, kas nav gluži šlāgeris, kā daudzu citu savulaik novatorisku šīs zemes jaunā viļņa grupu dalībniekiem beidzot pieaugot, bet vēlme pēc miera un harmonijas ir saklausāma visai pamatīgi. Jo galu galā daudzi mūziķi apgalvo, ka viņu mīļākā skaņa ir klusums. Protams, stīgu instrumentiem, ērģelēm un arfai arī visādas dīvainas skaņas laiku pa laikam izlec priekšā (dziesma Zivilisatorisches Missgeschick), perkusiju instrumenti ir vibrējošas skārda plāksnes, burzīti vai degoši papīri un elektriskie urbji, kuru tuvumā jāaizver acis – ne tikai aiz labsajūtas, bet arī piesardzībai – lai neielec kāda skaida.
Bliksa Bārgelds arī Skaņu mežā aicināja klausītājus uz meditācijas spēlēm ar savu vokālu, un šeit viņš ieaijā kā mūžīgā miegā, tomēr turot rādītājpirkstu paceltu – kā brīdinot, ka modrība jāsaglabā. Iespējams, ja šis nebūtu Einstürzende Neubauten albums, tas nemaz netiktu pamanīts ārpus Berlīnes, bet, noklausoties to vairākas reizes, var pat apsvērt tā iegādi vinila formātā. Pat ja mūzika neatgādina brūkošas jaunceltnes (nosaukuma Einstürzende Neubauten tulkojums), par tām var sapņot, pat atrodoties tik dziļi pazemē, ka tālāk iebrukt nemaz nav iespējams pat tīri fiziski.
Vai jāgaida 13. oktobris?
Losandželosas duets Sparks ir tik mūžsens, ka varētu pretendēt uz pasaules vecākā muzikālā kolektīva statusu, kura pamatsastāvs nav mainījies. Grupu 1967. gadā nodibināja brāļi Rons un Rasels Maeli. Pirmais flegmatiski spēlē sintezatorus, bet vismaz reizi katrā koncertā metas arī savā slavenajā ātrslidotāja kustības atgādinošajā dejā, otrs dzied un ir pazīstams ar savu apjomīgo ārtrokam piemēroto balss diapazonu un dziedāšanas manieri, ko astoņdesmitajos gados mēģinājušas kopēt daudzas slavenas jaunā viļņa un sintpopa grupas, un daudzi to dara arī šodien.
Sparks mūzikā, līdzīgi kā minētajā ārtrokā, papildus kā medus lipīgām melodijām daudz izmantoti arī klasiskās mūzikas elementi – sarežģīta dziesmu uzbūve un daudzbalsīgi dziedājumi, kas iedvesmojuši neskaitāmus mūziķus – New Order, The Smiths, Bjorku, Kurtu Kobeinu un citus. Skotu grupa Franz Ferdinand pat panāca sadarbību, kas nav mazāk ievērojama un pārsteidzoša kā Metallica ar Lū Rīdu kopā ierakstītais albums Lulu (2011). Sadarbības aizmetņi parādījās jau 2004. gadā uzreiz pēc veiksmīgā Franz Ferdinand debijas albuma, kad grupas viena otrai sūtīja visādas skices, bet tikai 2013. gadā abas muzikālās apvienības satikās festivālā Coachella ASV un, ņemot vērā arī faktu, ka abām bija kopīgi fani, izveidoja supergrupu FFS, kas ierakstīja vienu albumu, un tas noteikti bija liels ieguvums abiem.
Skoti dabūja pieredzi no sadarbības ar saviem elkiem, bet Sparks iepazina par sevi jaunākas paaudzes pārstāvju muzikālo domāšanu, lai joprojām spētu radīt lieliskus ierakstus, jo lielākā pauze starp albumiem viņu vairāk nekā pusgadsimtu ilgās karjeras laikā ir bijuši septiņi gadi. Un viņi nebeidz pārsteigt ar jaunu mūziku, kas izklausās gana mūsdienīgi, kaut jau sen šķiet, ka iespējām šajā lauciņā vajadzētu būt izsmeltām. Brīžiem izklausās, ka dziesmas jau kaut kur ir dzirdētas, bet tā mēdz gadīties, kad sastopies ar nepārprotami pazīstamu rokrakstu.
2008. gadā Sparks divdesmit vienu vakaru pēc kārtas uzstājās Londonā, katrā spēlējot vienu no saviem albumiem pilnā garumā. Mūsdienās, kad populārajā mūzikā lielāko darbu paveic producenti, māksliniekiem atstājot reklāmas izkārtņu lomas, arvien vairāk atkal tiek novērtēta spēja vienkārši radīt un nospēlēt labas dziesmas kā mākslas darbus – koncertā Ventspilī brāļi uz skatuves bija divatā, un pēc šīs turnejas viņi izdeva savu pirmo koncertalbumu, ko tā arī nosauca – Two Hands, One Mouth.
Sparks plānotājā ir iezīmēta Eiropas turneja arī šī gada rudenī. Tuvākais punkts ir Stokholma (12. oktobrī), kam seko Kopenhāgena (14. oktobrī). Kāpēc gan neizmest mazu līkumiņu caur Latviju? Pie mums 13. datums ir ļoti populārs. Koncertu organizatoriem tagad grūti laiki, bet varbūt pienācis brīdis spert pirmos soļus atkopšanās virzienā? Tauta būs izslāpusi pēc labas mūzikas koncertiem un pateicīga.