Iepazīstieties – Norma. Druīdu pareģe, politiskā un reliģiskā līdere. Māte un mīļākā. Garīdzniece un pretošanās kustības vadītāja. Šādu tēlu uzbur Vinčenco Bellīni bel canto šedevra Norma jauniestudējums, kura pirmizrāde 12. septembrī atklāja Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas 2016.–2017. gada sezonu.
Titullomā – jaunā dīva bulgāru soprāns Soņa Jončeva. Pie diriģenta pults – sers Antonio Papāno. Uzveduma autori ir Alekss Olē un Valentīna Karrasko no ekstravagantās, kādreiz izaicinoši novatoriskās Katalonijas mākslinieku apvienības La Fura dels Baus.
Režisori atsakās no mītiskā arhaisma un piedāvā drosmīgu Normas versiju, kura pielāgota mūsdienu realitātei. Izrādās, Bellīni vēl nekad nav bijis tik aktuāls kā tagad. Normas slepenās privātās dzīves drāma attīstās uz reliģisko un militāro konfliktu fona.
Dūriens nepakļāvīgajiem
Operas darbība risinās pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras romiešu iekarotajā Gallijā. Jauniestudējuma režisori to pārceļ uz mūsdienām. Šī Norma pompozākajos brīžos atgādina Madonnas šovu un viņas bīstamās spēles ar reliģijas tēliem.
Izrādes scenogrāfiju veido šausmas uzdzenošs krucifiksu režģis. Jūs esat atnākuši paklausīties Bellīni skaistās melodijas? Tās skanēs šķīstītavā. Krustā sistā Jēzus skulptūru uz skatuves ir vairāk nekā tūkstotis – tās draud caurdurt ikvienu nepaklausīgo. Tas ir reliģiskā ekstrēmisma simbols. No krucifiksiem izgatavotas dažādas formas, piemēram, milzu ērkšķu vainags, kas nolaižas no griestiem. Šie tēlniecības darbi atsauc atmiņā radikālā beļģu mākslinieka Vima Delvuā spirālveidīgās instalācijas no krucifiksiem.
Kad skan Normas ārija Casta diva, virs skatuves un orķestra bedres svārstās vīraka kvēpināmais trauks – šo baznīcas aksesuāru savas 2012. gada turnejas MDNA Tour šovā veiksmīgi integrēja Madonna. Ne mazāk radoši un oriģināli Londonas Normā tiek izmantots biktskrēsls. Jācer, ka ticīgo jūtas netiek aizskartas. Izrādes muzikālā kvalitāte ir tik augsta, ka režisoru dramaturģiskās un vizuālās idejas, kuras pēta aizliegtas kaisles un fundamentālisma mijiedarbību, šķiet pilnīgi pamatotas, Bellīni darba garam un mūsdienu skatītāju uztverei atbilstošas.
Feminisms ekstrēmisma kontekstā
Norma vada kristiešu sektu, kurā politika un militārā agresija ir saaugusi ar reliģiju. Viņa nav tikai kulta kalpone un politiķe – viņa ir teroriste. Šā grupējuma rituāli ir līdzīgi tiem, kurus praktizēja Spānijas inkvizīcija, un tiem, kurus joprojām piekopj Spānijas katoļu baznīca. Izrādē nav izteikta konflikta starp galliem un viņu teritoriju iekarojušajiem romiešiem. Druīdu ienaidnieks, okupācijas spēku pārstāvis Romas prokonsuls Pollions, kuram Norma slepenībā dzemdējusi divus bērnus, ir kāds pelēcīgs funkcionārs. Polliona lomu lieliski dzied maltiešu tenors Džozefs Kalleja.
Šajā skatuves versijā Norma ir spēcīgāka par Pollionu, izrāde sludina laikmetīgās feminisma idejas politiskās varas kontekstā. Izrādes programmā atrodam Mārgaretas Tečeres, Indiras Gandi, Bēnazīras Bhuto un Hilarijas Klintones portretus. Bellīni operas klausītājiem tiek atgādināts, ka gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja ir mācītāja meita.
Programmā ir publicētas vērtīgas esejas par dzelzs sievietēm, seksu un varu, kā arī mūsdienu ekstrēmisma izpausmēm. Ilustrācijās ir redzami bruņoti palestīnieši Rietumu krastā, bruņoti mullas un bruņotas sievietes Irānā, Donalda Trampa atbalstītāji priekšvēlēšanu mītiņā, Musolīni, Franko, Staļina un Kastro tēli, amerikāņu sektanti un reliģiskas procesijas Spānijā.
Krusta gājiens
Režisors Alekss Olē esejā Norma sabiedrības normu slazdā raksta, ka Bellīni darbu caurstrāvo reliģijas tēma: "Dievbijība, procesijas, rituāli, celibāts, nevainība, grēksūdze ir šīs operas pavedieni. Reliģija ir līme, kas satur šo sabiedrību kopā, un neapzināts kārtības uzturēšanas veids. Tas ir represijas līdzeklis, kas tiek izmantots pret ikvienu, kurš atļaujas novirzīties no normas. Tā ir reliģija, kas izpaužas kā fanātisms, neiecietīgs, nelokāms likums, akls, pazemojošs un bargs varas instruments. Reliģija un politiskā vara ir viens un tas pats."
Izrādes autori šajā Normā pašreizējo sabiedrības stāvokli pārtulkojuši tēlos, kuri atspoguļo mūsdienu reliģiju, militārismu un politisko situāciju. "Mēs runājam par spēkiem, kuri ietekmē sociālo un politisko domāšanu, – spēkiem, kuri koncentrējas ap tādiem simboliem kā, piemēram, krusts. Tas nav krusts, kas tiek izmantots reliģijās, kuru pamatā ir mīlestība pret tuvāko, bet krusts, kuru redzam pēdējos gados aktivizējušos fanātisko, dogmatisko militāro grupējumu karogos un transparentos," piebilst Alekss Olē. Viņš norāda: "Mēs izmantojam šādu hiperreālistisku fonu, lai brīdinātu par diskriminācijas, fanātisma un vardarbības atgriešanos Eiropā."
Mākslinieku ieceres ir īstenotas visaugstākajā līmenī, izrādei ir izstrādāta īpaša ikonogrāfija – Normas militārajai katoļu sektai ir radīts krusts, kurš integrēts kostīmos.
Tīrība dvēselē un mājās
Privātā dzīve Normai ir liegta. Atbilstoši savam statusam druīdu sabiedrībā viņa nedrīkst būt ne sieva, ne māte. Varone iet bojā, cenšoties savienot savu reliģisko un politisko karjeru ar ģimenes dzīvi. Mīlas spēlē viņai ir lemts zaudēt. Dziedātāja Soņa Jončeva fantastiski nospēlē Normas iekšējo konfliktu. Viņa ir valdonīga līdere masu skatos, jutekliska mīļākā duetā ar Pollionu un maiga, šaubu plosīta māte.
Otrais cēliens sākas ar ainu Normas modernajā dzīvoklī, kurā viņa mitinās ar bērniem un kurš iekārtots saskaņā ar dzīvesstila žurnālu sludinātajiem postulātiem. Turklāt Normas apartamentos nav nekādu reliģisku artefaktu. Viņa ir sieviete, kura apzinās, ko dara. Pirms Norma nolemj nogalināt savas atvases, viņa rūpīgi sagatavo placdarmu šim svētajam noziegumam, kuram viņai tomēr pietrūks drosmes, – pārklāj tepiķi ar plēvi. Norma rūpējas par interjeru un tīrību – gan dvēselē, gan mājās. Zināt, cik grūti iztīrīt dārgu paklāju no asinīm?!
Neviena dīva nav neaizstājama
Šī ir Soņas Jončevas debija Normas lomā. Viņa piekrita dalībai iestudējumā, kad no Normas atteicās Anna Ņetrebko.
"Kad es sāku gatavot lomu, diemžēl sapratu, ka mana balss attīstījusies citādā virzienā. Es to nevarēju paredzēt, kad mēs pirms četriem gadiem kopā ar maestro Papāno ieplānojām šo projektu. Dziedātājiem lēmumi par lomu izvēli ir jāpieņem vairākus gadus uz priekšu," šā gada pavasarī paziņoja Anna Ņetrebko un atvainojās diriģentam, Londonas Karaliskajai operai un publikai. "Nevēlos nevienu maldināt, un man ir jābūt godīgai pašai pret sevi," piebilda dziedātāja. Vēlāk māksliniece atzinās, ka viņai neizdevās iemīlēt šo lomu, tāpēc nav vērts to atveidot. Anna Ņetrebko atcēlusi Normu ne tikai Londonā, bet arī Ņujorkā.
Londonas Karaliskās operas muzikālais vadītājs Antonio Papāno neslēpa, ka šo ikonisko operu teātris vēlējies iestudēt ar tāda līmeņa dziedātāju kā Anna Ņetrebko un projekts ticis veltīts speciāli viņai. Par labāko kandidāti, kura varētu cienīgi aizstāt krievu prīmu, tika izvēlēta 34 gadus vecā Soņa Jončeva.
Viņa nav zvaigzne viendienīte – Soņa Jončeva ir viena no pieprasītākajām un spožākajām vokālistēm ar plašu, daudzveidīgu repertuāru. Viņa dzied franču, itāļu un krievu operu, izpaužas baroka repertuārā. Vokālo mākslu Soņa Jončeva slīpējusi pie ārkārtīgi prasīgā un ietekmīgā baroka meistara Viljama Kristi. Viņai piemīt temperaments, sievišķība, dziļa mūzikas izpratne un tembra greznums.
Kallasas rēga žņaugos
Grūti nosaukt labāko mūsdienu Normu. Oriģinālu interpretāciju – gan ierakstā, gan uz skatuves – piedāvā itāļu mecosoprāns Čečilia Bartoli. Ņujorkas Metropolitēna operā Normas jauniestudējumā, kurš svinīgi atklās 2017.–2018. gada sezonu, Annas Ņetrebko vietā dziedās amerikāņu soprāns Sondra Radvanovska. Vēlāk Ņujorkā šajā tēlā iejutīsies Latvijas zvaigzne Marina Rebeka un amerikāniete Andžela Mīda.
Opera ir mākslas žanrs, kas ir nežēlīgi iespiests pagātnes žņaugos. Jebkura dziedātāja, kura atveido Normu, ir nolemta salīdzinājumiem ar Mariju Kallasu. Tieši Normas lomā viņa debitēja Londonas Karaliskajā operā – tas notika 1952. gada 8. novembrī (tajā izrādē Klotildes lomu dziedāja Džoana Sazerlenda, kura 15 gadu vēlāk atveidoja Normu nākamajā šīs operas jauniestudējumā Londonā).
Kritiķi, blogeri un skatītāji sacenšas asprātībā, salīdzinot Soņu Jončevu ar Mariju Kallasu (cik bezcerīga nodarbe!). Soņai pārmet, ka viņa pārāk daudz klausījusies Kallasu un cenšas atdarināt viņas manieri un vokālās krāsas. Citi ir pārliecināti, ka salīdzinājumi ar Kallasu ir absolūti nevietā: "Soņa nobrūk jau pirmajā fioritūrā, balsij pietrūkst dramatisma, un līdz Kallasai viņai ir kā līdz Mēnesim."
Laikraksta The Times kritiķis Nīls Fišers uzskata, ka Soņa Jončeva pēc veiksmīgās debijas Normas tēlā var pacelt ne vienu vien glāzi ar kokteili Bellini. "Aizveriet acis, un Soņas valdzinošais, tumši krāsotais vidējais reģistrs skan tā, it kā Kallasa būtu atdzīvojusies Koventgārdenā," raksta Nīls Fišers.
Londonas publika ir noilgojusies pēc bel canto grāvēja – visas biļetes ir pārdotas. Šis ir ideāls sezonas sākums Koventgārdena operā. Iestudējums ir provokatīvs, un Soņas Jončevas sniegums Normas lomā – neaizmirstams.
P.S. Patīkami, ka Londonas izrādes programma informē, ka 1837. gadā – sešus gadus pēc Normas pirmizrādes Milānas Teatro alla Scala – Rīgā operu diriģējis Rihards Vāgners, kurš uzskatīja to par Vinčenco Bellīni veiksmīgāko kompozīciju.
Vinčenco Bellīni. Norma
Diriģents Antonio Papāno, režisori Alekss Olē un Valentīna Karrasko
Londonas Karaliskajā operā 1., 4., 8. oktobrī
www.roh.org.uk