Bavārijas Valsts operā Minhenē tapis «gadsimta Parsifāls», un jums vēl ir tikai viena iespēja to dzirdēt – 31. jūlijā. Iestudējums atgriezīsies repertuārā nākamajā sezonā, taču solistu ansamblī būs dažas būtiskas izmaiņas. Pašlaik Parsifāla pirmizrādes ciklā Bavārijas Valsts operas galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā dzied tenors Jonass Kaufmanis (Parsifāls), soprāns Nīna Stemme (Kundri), bass Renē Pape (Gurnemancs), baritons Kristiāns Gerhāers (Amfortass) un baritons Volfgangs Kohs (Klingzors). Viņu balsis hipnotizē un dāvā enerģiju, bez kuras nav iedomājama šī mūzika.
Riharda Vāgnera svinīgās skatuviskās mistērijas jauniestudējums Minhenē ir mūzikas un vizuālās mākslas dzīres. Līdzās maestro Kirilam Petrenko, kurš Parsifālu diriģē pirmo reizi karjerā, šajā izrādē ir vēl viens virsvadītājs – un tas pat nav režisors Pjērs Audi, bet gan mākslinieks Georgs Bāzelics, kurš ir uzveduma koncepcijas un scenogrāfijas autors.
Sakrustot Vāgnera šedevru ar Bāzelica mākslu ir bijis sens Bavārijas Valsts operas intendanta Nikolausa Bahlera sapnis. Viņam ir izdevies to īstenot. Var teikt, ka visa sezona Minhenē ir pagājusi Georga Bāzelica zīmē: vācu glezniecības titāns ir noformējis Bavārijas Valsts operas 2017.–2018. gada sezonas brošūru (jau vairākas reizes esmu rakstījis, ka visi šā operteātra izdotie poligrāfijas materiāli ir mākslas darbi paši par sevi).
Diriģenta enigma
Parādi man savu brūci – tāda ir Bavārijas Valsts operas 2017.–2018. gada sezonas devīze un programmas galvenais pavediens. Teātra vadītājs Nikolauss Bahlers uzskata, ka visa opermāksla ir stāsts par brūcēm un sezonas devīzei izvēlētā frāze iemieso mākslas fundamentālo funkciju: teātris ir vieta, kurā var parādīt, aplūkot un izārstēt brūces. Protams, tā ir tieša atsauce uz Parsifālu. Riharda Vāgnera pēdējās operas jauniestudējums ir sezonas svinīgākais notikums un kulminācija ne tikai Minhenē, bet visā pasaulē. Jā, visi vāgneristu ceļi ved uz šo Parsifālu – tādu ažiotāžu var apskaust pat Baireitas festivāls.
Georga Bāzelica mākslas klātbūtnes efekts ir varens, taču šī pirmām kārtām ir diriģenta, viņa vadītā orķestra un dziedātāju izrāde. Galveno lomu atveidotāju ansamblis ir unikāls ar to, ka katrs ir enigmātiska personība, katrs atbilst Vāgnera varoņu mitoloģiskajam spēkam. Maestro Kirila Petrenko interpretācija ir autordarbs. Viņš dziļi izjūt muzikālā teātra dinamiku un ritmu. Kirils Petrenko ir Bavārijas Valsts operas lielākā zvaigzne – biļetes uz viņa diriģētajām izrādēm vienmēr ir pārdotas. Viņš neizdod ierakstus (principiāls lēmums), un viņa sniegumu var novērtēt tikai operā vai simfoniskās mūzikas koncertos.
2019.–2020. gada sezonas sākumā Kirils Petrenko kļūs par Berlīnes filharmonijas orķestra galveno diriģentu, šo amatu tikko ir atstājis sers Saimons Retls. Savukārt Kirilu Petrenko Bavārijas Valsts operas muzikālā vadītāja amatā 2021. gada rudenī nomainīs cits Vācijā mītošais krievu diriģents Vladimirs Jurovskis.
Gara transformācija
Kirila Petrenko maigajā, plastiskajā un inteliģentajā lasījumā Parsifāls vilina, ievaino, apdedzina, nomierina un finālā ne tikai parāda glābšanas ceļu, bet arī attīra visu šā ilgstošā reliģiskā rituāla dalībnieku un liecinieku garu. Diriģentam ir svarīga katra skaņa, krāsa, pagrieziens – gan mūzikā, gan varoņu domāšanā un uzvedībā –, tāpēc vērtīgs ir ikviens mirklis. Viņam ir būtiska ne tikai spriedze, drāma un eiforija, bet arī caurspīdīgu, smalku un intīmu muzikālo motīvu trauslums, tāpēc arī dziedāšanas veids ir pietuvināts bel canto tehnikai. Neizmantojot ārišķīgi žilbinošus specefektus, Kirils Petrenko liek klausīties operu ar aizturētu elpu – šķiet, nekas tāds vairs neatkārtosies. Tāpēc publika viņu arī dievina: diriģents ļauj pietuvoties mākslas noslēpumam, taču mīklas paliek neatminētas.
Uzstāšanās ar Kirilu Petrenko ir dāvana dziedātājiem, kuri zina: kopā ar šo diriģentu viņi spēs iekarot jaunu virsotni un balss skanēs vislabāk. Minhenes Parsifāls attaisno un pārspēj visas cerības – tas nav zvaigžņu asorti, slavenību komplekts, kas savākts tikai prestiža dēļ. Izrādes muzikālā un emocionālā kvalitāte pārliecina: šis ir paraugdemonstrējums, kādam mūsdienās ir jābūt Parsifālam. Tā ir bauda klausīties, ar kādu uzmanību un perfekciju tiek pasniegts teksts: ir saprotams katrs vārds.
Tenors Jonass Kaufmanis, kurš pēc dažu gadu pauzes ir atgriezies Parsifāla lomā, atkal ir izcilā vokālajā formā. Viņa atveidotais varonis saglabā distanci no pārējiem, viņš ir ievainojams, brīžiem neveikls un bikls, pazudis pasaulē un sevī. Viņam nav raksturīgs fanātisms un apsēstība. Jonass Kaufmanis fascinē ar balss izteiksmīgumu un tajā iekodēto teatrālo spēku – maigu un vingru vienlaikus. Mēs labi zinām: ja nāks glābējs, viņam būs Jonasa Kaufmaņa balss, un, dzirdot to, mēs piedzīvosim gara transformāciju.
Kundri partijā apbur soprāns Nīna Stemme, viņa izstaro kaisli, siltumu un cēlsirdību. Viņa dzied ar sērīgu, traģisku eleganci. Šo lomu zviedru dīva pirmo reizi atveidoja 2017. gada pavasarī režisora Alvja Hermaņa jauniestudējumā Vīnes Valsts operā, pēc tam ir dziedājusi to Cīrihē un Berlīnē. Pusotra gada laikā Nīna Stemme ir kļuvusi par interesantāko Kundri interpreti, kuru var dzirdēt mūsdienu operteātrī. Viņa pati skaidro, ka ir nepieciešams aptuveni piecpadsmit izrāžu, lai jauna loma "iesēstos" ķermenī. Bass Renē Pape ir pieredzes bagātākais Gurnemanca lomas atveidotājs un absolūta autoritāte – katru vārdu viņš piepilda ar jēgu, viņš ir Vāgnera tuvākais domubiedrs (nodziedājis simtiem Vāgnera operizrāžu).
Amfortasu pirmo reizi karjerā šajā iestudējumā dzied baritons Kristiāns Gerhāers – nepārspējams kamermūzikas izpildītājs, kurš ļoti rūpīgi izvēlas operlomas. Viņa balss ir viens no vērtīgākajiem mūzikas instrumentiem, kuru mums ir bauda dzirdēt koncertzālēs un retāk operā. Parsifālā Kristiāns Gerhāers dzied ar kristāldzidru, sāpīgu jutekliskumu, kurā atklāj sava varoņa ciešanas (viņam ir neārstējama brūce), – Vāgners viņa izpildījumā pārvēršas par garīgo mūziku.
Kalpot… Kalpot!
Jonass Kaufmanis neslēpj: salīdzinot ar citām Vāgnera lomām, kuras ir viņa repertuārā, – Valteru Štolcingu Nirnbergas meistardziedoņos un Loengrīnu –, Parsifāla partija vokāli ir vieglāka, jo viņam ir jādzied mazāk. "Taču ir dažas būtiskas nianses. Pirmkārt, Parsifāla dziedājumam ir jābūt vai nu ļoti spēcīgam un skaļam, vai pavisam maigam un pieklusinātam. Tas nozīmē, ka balsij ir jābūt labi iesildītai. Otrkārt, frāzes, kuras dzied Parsifāls, bieži ir ļoti tālu viena no otras. Otrais cēliens visvairāk līdzinās "normālai operai" – tam, ko esam pieraduši saukt par operu –, un tajā Parsifālam ir daudz teksta, taču arī šajā cēlienā "attālums" starp viņa frāzēm mēdz būt četras vai piecas minūtes," intervijā Bavārijas Radio stāsta Jonass Kaufmanis.
Pirmais un trešais cēliens ir sarežģīts tāpēc, ka titulvaronis ir uz skatuves ilgu laiku, taču viņam nav aktīvi jāpiedalās darbībā – Parsifāls ir vērotājs. "Piemēram, pirmā cēliena fināls, kurā notiek Svētā grāla atklāšanas rituāls, – tā ir pusstunda mūzikas, un Parsifāls tikai skatās. Dažreiz tas no manis prasa vairāk enerģijas nekā dziedāšana. Piecu stundu ilgajā izrādē mans galvenais uzdevums ir nevis izdziedāt pēc iespējas vairāk nošu, bet gan pēc iespējas ilgāk noturēt enerģijas līmeni," saka Jonass Kaufmanis.
Līdzīgu viedokli pauž arī Nīna Stemme. Kundri daudz dzied otrajā cēlienā, trešajā viņai ir tikai divi vārdi: "Kalpot… Kalpot!" Māksliniece atzīst: "Man patīk trešais cēliens pēc ārkārtīgi intensīvā otrā. Kundri nedzied, bet reaģē un dzīvo līdzi visam, kas notiek. Viņas iekšējā spriedze pārvēršas par mieru, viņa sasniedz līdzsvaru un atrod glābiņu. Taču tas nenozīmē, ka trešajā cēlienā es uz skatuves atpūšos. Iespējams, mans klātbūtnes efekts ir pat spēcīgāks, ja nedziedu."
"Kundri vada intuīcija. Viņa vairākus gadsimtus ir dzīvojusi vienatnē un zaudējusi spēju izteikties. Viņai nav sava "vārdu krājuma". Varbūt Kundri runā kādā citā valodā? Viņā ir kaut kas dzīvniecisks, tāpēc operā mēs dzirdam viņas izmisīgo kliedzienu," savu varoni raksturo Nīna Stemme. "Finālā viņa kļūst par cilvēku – vai arī par neaprakstāmu būtni. Šis tēls sniedz lielu interpretācijas brīvību. Starp otro un trešo cēlienu Kundri piedzīvo radikālas pārmaiņas, viņai vairs nav vainas izjūtas. Kundri ir gatava doties tālāk – citā dzīvē vai citā pasaulē. Viņa ir bagātinājusi visus. Viņa apzinās šīs Vāgnera uzburtās vīrišķīgās pasaules priekšrocības, un to nav daudz."
Nīna Stemme ir viens no spožākajiem dramatiskajiem soprāniem, viena no mūsdienu izcilākajām Vāgnera lomu interpretēm. Šogad viņa ir kļuvusi par Birgitas Nilsones vārdā nosauktās prēmijas laureāti un saņems miljonu ASV dolāru – šis ir dāsnākais apbalvojums klasiskajā mūzikā, kas tiek pasniegts reizi trijos gados. Trīs iepriekšējie godalgas saņēmēji ir dziedātājs Plasido Domingo, kuru izvēlējusies pati Birgita Nilsone, maestro Rikardo Muti un Vīnes filharmonijas orķestris.
Melnās atmiņu gleznas
Kāds ir Georga Bāzelica pienesums šajā projektā? Mākslinieku – tāpat kā Rihardu Vāgneru – nodarbina gan miesas un gara līdzāspastāvēšanas, gan bojāejas tēma. Parsifāla noformējumā izmantoti gleznotāja iecienītākie motīvi: novājināti un pakārti ķermeņi, kauli un locītavas, koki kā skeleti, ķermeņi kā zari.
Ilgus gadus Georgs Bāzelics noraidīja piedāvājumus piedalīties Parsifāla iestudēšanā. "Vienmēr esmu teicis, ka iesaistos tikai laikmetīgos projektos, kam ir sakars ar manu laiku un manām atmiņām," saka mākslinieks. Līdz šim viņa iespaidīgākais darbs muzikālajā teātrī bija 2013. gadā radītais XX gadsimta milža Ģērģa Ligeti operas Lielais baisais noformējums Kemnicas operā. Vēlreiz izteiktajam Bavārijas Valsts operas aicinājumam Georgs Bāzelics atteikt nespēja. "Šī tomēr ir Minhene, es šeit dzīvoju. Manas gleznas ir lieliski eksponētas Minhenes Modernajā pinakotēkā, pēdējos gados pilsētā notikušas fantastiskas manu darbu izstādes. Es būtu dusmīgs uz sevi, ja teiktu "nē"," piekrišanas iemeslus uzskaita mākslinieks.
Jo ciešāk Georgs Bāzelics pievērsās Parsifālam, jo dziļāk izjuta, ka šī opera sasaucas gan ar viņa atmiņām, gan darbiem – 60. gados tapušajām agresīvajām, antiheroiskajām gleznām un arī vēlāk radītajām, kurās redzam deformētus, ievainotus ķermeņus ar brūcēm un lūzumiem, bieži tie ir apgriezti kājām gaisā. Vāgnera pēdējās operas garam atbilst arī jaunākais Georga Bāzelica cikls Melnās gleznas, kurā viņš pieskaras bezgalībai.
Sākotnēji mākslinieks vēlējās radīt tik tumšu skatuves telpu, ka publika tajā gandrīz neko nespētu saskatīt. "Man nebūtu nekas pretim, ja skatītāji nepamostos visas izrādes garumā. Es, piemēram, varu klausīties mūziku un gulēt vienlaikus – tas ir ļoti patīkami, un es labi zinu un atceros, ko esmu dzirdējis. Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks ir atbrīvojies un zaudē spēju darīt jebko citu. Viņš tikai ļaujas Vāgnera suģestējošajai mūzikai."
Starp citu, savulaik līdzīgu ideju Nībelunga gredzena iestudējumam Baireitas festivālā piedāvājis dāņu kinorežisors Larss fon Trīrs – darbībai bija jārisinās pilnīgā tumsā, kuras intensitāte un "nokrāsas" tiktu dažādi regulētas, taču šim plānam nebija lemts īstenoties.
Drāma bez Svētā grāla
Vizuālās mākslas jaunajā Minhenes Parsifālā ir vairāk nekā režijas, un izrādes režisors Pjērs Audi to nenoliedz. Tāda ir bijusi radošās komandas iecere. "Šis ir ļoti īpašs Parsifāls. Tā atskaites punkts ir mākslinieks Georgs Bāzelics, nevis režisors Pjērs Audi. Koncepcijas autors ir Georgs Bāzelics, viņš pieiet šim darbam no vizuālās puses un rada atmosfēru, kurā interpretācija var attīstīties organiski," saka Pjērs Audi.
Izrādes dramaturģijas centrā ir ģimenes drāma, kurā ir iesaistīti tēvs, māte un dēls. "Tēvam ir divas sejas: Amfortass un Klingzors. Kundri arī ir divas sejas – atkarībā no tā, ar kuru no šiem vīriešiem viņa saskaras. Parsifāls ir dēls. Mūsu izrādē viss izriet no attiecībām šajā mīlas trīsstūrī. Parsifāls ir stāsts par nāvi, un tas, ko šajā iestudējumā piedāvā Georgs Bāzelics, ir meditācija par nāves noslēpumu," piebilst režisors.
Intervijā Bavārijas Valsts operas izdotajam žurnālam Max Joseph viņš stāsta: "Izrādes tapšanas process ir bijis atšķirīgs no tā, kā parasti viss notiek: režisoram ir koncepcija, un atbilstoši tai scenogrāfs rada telpu. Šajā projektā mēs iedvesmojāmies no Georga Bāzelica meistardarbiem. Sešu cilvēku figūras aizgūtas no viņa sērijas Varoņi. Mums visiem tas bija fantastisks piedzīvojums. Pēc četriem intensīviem darba mēnešiem secinājām, ka iestudējumā nebūs Svētā grāla. Grāls ir kaut kas noslēpumains."
Bija paredzēts, ka izrādē nebūs arī šķēpa. "Šķēps ir roka. Ja nav grāla un šķēpa, stāsts ir tikai par cilvēka iekšējo pasauli," pirms kāda laika teicis Pjērs Audi. Taču šķēps tomēr ir – diezgan trausls, gandrīz nemanāms, tā siluets atgādina krustu. Par ieroča fizisko nepieciešamību režisoru pārliecinājis Jonass Kaufmanis. "Viņš mani palūdza: "Iedod man kaut ko rokās, kaut vai mobilo telefonu!"" sarunā ar KDi atklāj Pjērs Audi.
Izrādē saglabāts arī cits Parsifāla simbols – nedziedināma brūce. "Mēs nevaram atteikties no visa. Dažiem simboliem, piemēram, gulbim, ir jāpaliek," uzsver Pjērs Audi. "Brūce ir skaudības rezultāts, tā dzīvo savu dzīvi. Svētā grāla bruņinieki piekopj kultu, kurā izmanto brūci. To var salīdzināt ar mehānismiem mūsdienu politikā un reliģijā – no islāma līdz budismam. Tā jau ir morāla diskusija. Būdams režisors, es nespēju atrisināt visus šos sarežģītos jautājumus. Georgs Bāzelics ir vācu mākslinieks, Rihards Vāgners ir fundamentāli vācisks komponists. Kas man būtu jāsaka? Citi mākslinieki reaģē uz Vāgneru ar mīlu vai naidu. Bāzelics tā nerīkojas. Viņš sevi velta līdzcietībai, nevis polemikai," apgalvo Pjērs Audi.
Viņš norāda, ka pats Vāgners nevēlas interpretēt, ko pauž Parsifālā: "Viņš rada dziļumu mūzikā, komponējot psiholoģiskā veidā. Parsifāls reizē ir reliģisks un nereliģisks darbs. Georga Bāzelica mākslas abstrakcionisms rada trešo perspektīvu. Esam vienojušies par ārpuslaika interpretāciju, tajā nav reālisma. Viss notiek psiholoģiskā līmenī."
Brīvība no režijas važām
Pirms sešiem gadiem režisors Pjērs Audi iestudēja Parsifālu Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā kopā ar citu laikmetīgās mākslas milzi – indiešu izcelsmes britu tēlnieku Anišu Kapūru.
Pjērs Audi ir viena no nozīmīgākajām personībām mūsdienu kultūrā. Viņš ir inteliģents, intelektuāls un daudzpusīgi attīstīts. Dzimis Beirūtā, studējis Parīzē un Oksfordā. Uzvedis operas un drāmas izrādes, īstenojis vairākus vērienīgus laikmetīgās mūzikas projektus. Dibinājis Londonas teātri Almeida, vadījis novatorisko Holandes festivālu. Kopš 1988. gada viņš ir Nīderlandes Nacionālās operas direktors, taču drīz noliks savas pilnvaras, lai no 2019. gada kļūtu par Ēksanprovansas festivāla vadītāju. Pašreiz viņš vada arī Ņujorkas mākslas centru Park Avenue Armory.
Pjēram Audi ir iespējas, resursi un kontakti, kas ir nepieciešami, lai īstenotu vienreizējus starpžanru projektus, kuros saplūst mūzika, vizuālā māksla, arhitektūra, mode un dizains. Ar viņu vienmēr ir gatavi sadarboties slavenākie sava aroda meistari, piemēram, arhitektu biroja Herzog & de Meuron dibinātāji Žaks Hercogs un Pjērs de Merons un modes nama Prada līdere Mjuča Prada, kā tas bija pirms astoņiem gadiem Džuzepes Verdi operas Atila iestudējumā Ņujorkas Metropolitēna operā. Izrāde, kuru diriģēja Rikardo Muti, savā teatrālajā izpausmē diemžēl bija statiska un garlaicīga, taču tam nav izšķirošas nozīmes – laikmetīgās mākslas fakts tik un tā ir noticis!
Iespējams, Pjēra Audi mākslas menedžera talants ir lielāks nekā režisora talants. Viņš neuzbāžas ar savām idejām un interpretācijas trikiem, bet kā labi audzināts cilvēks, turklāt no Tuvajiem Austrumiem, pieklājīgi palaiž priekšā "dizainerus" un vairāk darbojas kā koordinators un starpnieks. Minhenes Parsifāls, atbrīvots no režijas važām, turpinās iedvesmot visus, kam ir laimējies to piedzīvot.
Parsifāls
Diriģents Kirils Petrenko, režisors Pjērs Audi
Bavārijas Valsts operā Minhenē 31. jūlijā, 2019. gada 24., 28., 31. martā
www.staatsoper.de