Turpinot 8. aprīļa KDi numurā aplūkoto tēmu, var uzdot jautājumu – kāds mūsdienās var būt Turandotas lasījums laikmetīgās mākslas kontekstā. Pēc ārkārtējās situācijas beigām var ieplānot Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra apmeklējumu – Viļņa lepojas ar Džakomo Pučīni pēdējās operas iestudējumu amerikāņu mākslinieka Roberta Vilsona režijā. Šī izrāde ir kopražojums ar Madrides Karalisko operu Teatro Real un Kanādas operas kompāniju Toronto.
Dizains aizstāj režiju
2020. gads ieies Turandotas vēsturē ar to, ka titullomu pirmo reizi karjerā atveidojusi mūsdienu populārākā opermāksliniece Anna Ņetrebko. Līdz šim Turandotas āriju viņa bija dziedājusi tikai koncertos un īpašos pasākumos, bet gada sākumā iejutās šajā tēlā uz teātra skatuves – Bavārijas Valsts operā Minhenē. Šim notikumam tika pievērsta visas operas pasaules uzmanība: teātri, kurā jaunā lomā debitē soprāns Anna Ņetrebko vai tenors Jonass Kaufmanis, vienmēr satricina uzbudināts fanu, kritiķu un blogeru pūlis.
Minhenes Turandota nav jauniestudējums, tā ir Bavārijas Valsts operas repertuāra izrāde, kuras autors ir režisors Karluss Padrisa no katalāņu teātra mākslinieku apvienības La Fura dels Baus. Maestro Zubina Metas diriģētā Turandotas pirmizrāde Minhenē notika 2011. gada decembrī. Jau toreiz programmiņā bija piezīme – "Fragments". Tas nozīmē, ka Minhenē skan versija, kurā nav galveno varoņu Turandotas un Kalafa fināla dueta. Izrāde beidzas tur, kur apstājās Pučīni roka, tāpēc kāds var teikt, ka šī nav "pilnvērtīga" Turandota.
Skatītāji, kuri ir pazīstami ar La Fura dels Baus daiļradi, zina, ka kolektīva dalībnieki vienmēr sagādā superdārgu šovu. Grupa ieguva pasaules slavu ar 1992. gada Barselonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas režiju, un katra nākamā izrāde, ko rotā zīmols La Fura dels Baus, kļūst par "olimpiskajām spēlēm", kas no stadiona pārceltas uz operskatuvi un draud noraut teātrim jumtu. La Fura dels Baus izrādēs dizains un atrakcijas visbiežāk aizstāj to, ko saprotam ar režiju, taču tāds ir šo mākslinieku stils, un par to viņiem arī maksā.
Parādu piedziņas karaliene
Karlusa Padrisas Turandota ir halucinācijas un reiboni izraisoša multimediāla pasaka. Pie ieejas zālē skatītājiem tiek izdalītas 3D brilles. Izrāde ir zinātniskās fantastikas komikss, avatāru parāde, kas atgādina elektroniskās mūzikas pionieru Kraftwerk koncertu, kādas režisora Gaspāra Noē filmas vai Lēdijas Gāgas videoklipa uzņemšanas laukumu. Publika un operas varoņi iekļūst neona izgaismotā tukšumā, nebeidzamā kosmiskajā Čainataunā, digitālo efektu paradīzē un ellē. Iestudējumā piedalās gaisa akrobāti, daiļslidotāji un breika dejotāji. Viss, kas var (un nevar) lidot, šajā izrādē lido.
Uz skatuves ekrāna parādās signāls, ka skatītājiem ir jāuzliek 3D brilles un jāgūst videobauda. Viens no iedvesmas avotiem ir filma Pa asmeni skrejošais/Blade Runner, kadri no tās – līdzās citiem fascinējošiem vizuālajiem materiāliem (hieroglifu ornamenti, maskas, pornoskaistule, ātri pagatavojamās ķīniešu nūdeļzupas paciņa, kā arī citi orientālās kultūras simboli) – ir publicēti izrādes programmiņā.
Pirmā cēliena darbības vieta ir ledus arēna. Otrā cēliena darbība risinās Ķīnas televīzijas CCTV galvenās mītnes tuvumā – scenogrāfijā ir atsauce uz arhitekta Rema Kolhāsa biroja OMA projektētā, 2012. gadā Pekinā pabeigtā CCTV debesskrāpja neparasto formu.
Režisoram Karlusam Padrisam ir sava Turandotas koncepcija. Esam nonākuši 2046. gadā. Kādreiz bagāto Eiropu ir iekarojusi Ķīna. Vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem Ķīna ir izglābusi Eiropu no finanšu krīzes, pārņemot visus tās parādus, īpašumus un kontroli pār dabas resursiem. Ķīna ir kļuvusi par ietekmīgāko spēlētāju pasaules ģeopolitikā. Princese Turandota pret Eiropas iedzīvotājiem izturas nežēlīgi kā Lielais brālis (precīzāk Lielā māsa). Eiropieši ir kļuvuši par viņas vergiem, kuriem ir jāatmaksā katrs cents, lai nokārtotu savu vecāku paaudzes saistības. Minhenes uzvedumā Turandota ir «parādu piedziņas» karaliene, kura ir pavadījusi mūžu eksistenciālā pašizolācijā, un empātija viņai ir sveša.
Mana visvieglākā loma
Annai Ņetrebko patīk tēlot fūrijas – piemēram, lēdiju Makbetu. Viņas Turandota arī ir mākslas darbs. Kad Anna Ņetrebko dzied, viņa aizēno visus 3D efektus un apstādina laiku. "Šī ir mana visvieglākā loma! Es tagad varētu atgriezties uz skatuves un nodziedāt vēl vienu reizi," pēc diriģenta Džakomo Sagripanti vadītās izrādes Minhenē sarunā ar KDi saka dīva.
Viņas vokālais sniegums šajā partijā izraisa apbrīnu un sajūsmu. Mākslinieces, kuras ir apveltītas ar dramatisko soprānu un ir Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera maratonpartiju rūdītas, Turandotu bieži dzied šausminoši asi un skaļi, taču Anna Ņetrebko pierāda, ka šo lomu var interpretēt skaisti, neko nezaudējot no nežēlīgās princeses rakstura (Turandotai arī sāp!). Viņas balsī ir vieglums un dziļums, spēks un lidojums, kā arī emocionālas krāsas visā diapazonā. Pučīni pēdējās operas mūzikā Annas Ņetrebko balss plūst un mirdz tā, it kā tā būtu kāda bel canto pērle.
Anna Ņetrebko ir viena no artistiskākajām, harismātiskākajām māksliniecēm, taču viņas galvenais noslēpums – kaut gan tas nav nekāds noslēpums – ir balss, kas ir neizsmeļams ekspresijas avots. Katra izdziedāta frāze ir dramatiski izjusta un teatrāli piepildīta. Turandotas ārijā In questa reggia Anna Ņetrebko ļauj saklausīt eleganci un pamatīgumu, intimitāti un grandiozitāti.
Viņas talants un šarms atbruņo pat visskarbākos kritiķus. 2019. gada 31. decembrī Ņujorkas Metropolitēna operā notika Džakomo Pučīni mūzikai veltītā Annas Ņetrebko benefice, kurā viņa atveidoja trīs lomas – Mimī, Tosku un Turandotu. Vecgada vakarā publikai tika piedāvāts Bohēmas un Toskas pirmais cēliens, kā arī Turandotas otrais cēliens. Katrs no tiem tika izspēlēts attiecīgās operas dekorācijās. Laikraksta The New York Times pieredzes bagātais kritiķis Entonijs Tomasīni atzina, ka nav piedzīvojis tik aizraujošu Turandotas ārijas izpildījumu kopš jaunībā Metropolitēna operā dzirdētās Birgitas Nilsones interpretācijas. Savā nākamajā publikācijā Entonijs Tomasīni aicināja Annu Ņetrebko apsvērt iespēju beidzot nodziedāt arī kādu laikmetīgo operu. Citi fani lūdz Annu Ņetrebko nākotnē izpildīt Turandotu nevis ar Franko Alfāno, bet Lučāno Berio komponēto finālu.
Jāmirst poētiski
Minhenes izrādē Kalafu atveido Annas Ņetrebko dzīvesbiedrs tenors Jusifs Eivazovs, šī partija ir viena no viņa vizītkartēm. Jusifa Eivazova spēlētais tatāru valdnieka dēls princis Kalafs ir iejūtīgs un spēcīgs. Dziedātāja balss ir eleganta, varena, izturīga un izkopta. Kalafa ārija Nessun dorma – galvenais Turandotas hits, kurš ir iekarojis vietu arī popkultūrā, – ir vizuāli iespaidīgākais iestudējuma numurs. Gaismas triki un videoprojekcijas rada vibrējošas bezgalības, fluorescējošas miglas efektu hieroglifu ieskautajā nākotnes metropolē, kurā vairākums cilvēku sen neko nejūt. Šāds Kalafa priekšnesums noteikti uzvarētu Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Verdzeni Liu efektīgi tēlo soprāns Selēne Dzaneti. Režisors Karluss Padrisa uzskata, ka Liu un Turandota ir kā jiņ un jan. Tuvojoties izrādes beigām, Liu tiek spīdzināta – caurdurta ar bambusa stiebru. Šī ir vēl viena izrādes vizuālā un muzikālā virsotne. Karluss Padrisa skaidro, ka bambuss Austrumu kultūrā simbolizē harmoniju un transformāciju. Liu nogalina sevi, un viņas pašuzupurēšanās pārvērš visu sabiedrību. Turandota pēkšņi saprot mīlestības nozīmi, bet vai ir iespējama laime uz nelaimes rēķina? Karlusam Padrisam nav šaubu, ka stāstam ir jābeidzas šajā punktā – tas ir filosofisks, apgarots fināls: "Liu līdzinās madonnai. Viņas aiziešana ir poētiska, turklāt šīs ir pēdējās Pučīni notis."
Šajā Turandotas versijā Anna Ņetrebko un Jusifs Eivazovs atkal būs dzirdami Minhenes Operas festivālā 2021. gada 12. un 15. jūlijā (biļetes maksās 20–343 eiro). Nākamā gada pavasarī abi dziedātāji maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā piedalīsies Turandotas jauniestudējumā Zalcburgas Lieldienu festivālā. Anna Ņetrebko dziedās Turandotu Ņujorkas Metropolitēna operā 2021./2022. gada sezonā, kā arī citos teātros.
Radikāls matriarhāts
2070. gads. Pekina ir globālas impērijas galvaspilsēta. Princese Turandota ir ieviesusi radikālu tehnofeministisku matriarhātu. Pagātnē, kad notika cīņa par Pekinu, daudzas sievietes, ieskaitot Turandotas priekšteci, tika izvarotas.
Šādu Turandotas scenāriju piedāvā itāļu režisors Fabio Čerstičs un krievu mākslinieku grupa AES+F. Pirmizrāde notika 2019. gada janvārī Masimo teātrī Palermo. Tas ir kopražojums ar Boloņas un Karlsrūes operteātri. Ar dižu spēku apveltītie galvenie varoņi – Turandota un Kalafs – iesaistās dzimumu cīņā, no kuras iznākuma būs atkarīga pasaules vēsture. Impērijas iedzīvotāji – mazie cilvēki, viegli manipulējamā masa – ir tikai pamats zem divu milžu kājām.
Izrādes autori uzdod jautājumu: vai daiļā dzimuma cienītājs Pučīni, komponējot savu pēdējo, sarežģītāko un modernāko operu, atcerējies arī paša piedzīvojumus mīlas frontē? Piecpadsmit gadu pirms Turandotas tapšanas komponista sieva noveda līdz pašnāvībai viņu kalponi, pret kuru māksliniekam bija platoniskas jūtas. Varbūt tieši tāpēc Pučīni izvairījās no pēdējā Turandotas un Kalafa mīlas dueta komponēšanas?
Šī izrāde ir muzikālā teātra un mediju mākslas hibrīds. Uz skatuves ir četri milzīgi ekrāni. Turandota ir pirmā opera, kuru noformējusi starptautiski pieprasītā konceptuālā grupa AES+F (scenogrāfija, video, kostīmi). Kolektīvu 1987. gadā izveidoja jauni Maskavas arhitekti Tatjana Arzamasova un Ļevs Jevzovičs, kuriem pievienojās grafikas dizainers Jevgeņijs Svjatskis un vēlāk – fotogrāfs Vladimirs Fridkess. Viņu oriģinālais, vizuāli pievilcīgais stils un starpdisciplinārā pieeja mākslai izraisīja sensāciju pasaulē – AES+F regulāri piedalās prestižākajās izstādēs un biennālēs.
AES+F darbi ir absurda, haotiskuma un neparedzamības caurstrāvotas biedējošas futūristiskas fantāzijas, kas ir piepildītas ar pagātnes atsaucēm, taču vienmēr runā par mūsu kopīgo bīstamo tagadni – globalizāciju, jaunajām tehnoloģijām, sociālo nevienlīdzību, domāšanas militarizāciju, digitālo un fizisko vardarbību, luksusa un greznības industrijas draudiem, dažāda veida mutācijām, Austrumu un Rietumu sadursmi. Mākslinieku kvartets rada ambiciozus projektus, kuros saplūst video, fotogrāfija, glezniecība, instalācija un tēlniecība. Visi darbi ir nedabiski glancēti, mākslīgi uzlaboti, tie runā laikmetīgā glamūra valodā, kurā savienojas modes žurnālu fotosesiju un reklāmas klipu estētika, datorspēļu mehanizētā dinamika un satraucošu, asiņainu tēlu galerija (vairāk informācijas: aesf.art).
Turandotas videoekrānos ir redzama 2070. gada Pekina: gigantiska, multietniska metropole ar biomorfu arhitektūru. Turandota joprojām nav izdzīvojusi pagātnes traumas, kas ir saistītas ar sieviešu izvarošanu, tāpēc tehnomatriarhāta apstākļos vardarbībai tiek pakļauti vīrieši. Bargās Turandotas sodītajiem prinčiem ar lāzeru tiek nocirsta galva. Galvas nolaižas uz milzu ziedlapām un meditatīvi lido akvareļdebesīs. Viņi nonāk atbaidošu bezdzimuma radījumu varā un pa konveijera lenti ieslīd uzlabošanas aparātā. Tikai Kalafs, atminot Turandotas mīklas, pierāda, ka var eksistēt neuzlabotā versijā. Tehnoloģijas šajā pasaulē vairs nav progresa simbols, kāds tas bija pirms simt gadiem. Titulvarone videoprojekcijās maina izskatu – viņa ir gan astoņkājis debesīs, gan gigantisks ķīniešu bēbis finālā.
Kad pasaule atgūsies pēc Covid-19 krīzes, šo eksperimentālo Turandotu būs vērts redzēt savām acīm.
Revolūcijas himna
Slimības uzliesmojums ir apturējis vēl viena ievērojama mākslinieka – ķīniešu disidenta Aja Veiveja – veidotās Turandotas tapšanu. Pirmizrādei bija jānotiek marta beigās Romas operā. Tas bija viens no visvairāk gaidītajiem notikumiem opermākslas kalendārā. Ajam Veivejam tika uzticēta iestudējuma režija un scenogrāfija, kā arī kostīmu un video veidošana.
Jau pēc tam, kad Itālijā tika slēgti visi teātri, 5. martā mākslinieks savā Instagram kontā ievietoja ierakstu: "Koronavīruss ir kā pasta – to radīja ķīnieši, bet itāļi izplatīs pa visu pasauli." Daudzus tas saniknoja un aizvainoja. Itāļu režisors Paolo Sorrentīno aicināja boikotēt Aju Veiveju un viņa darbu.
Romas opera ziņo, ka Aja Veiveja izrāde pārcelta uz 2021. gada pavasari. Mākslinieks uzsver: "Turandota ir vērienīgākais projekts, kādu jebkad esmu īstenojis." Sarunā ar laikrakstu The Financial Times viņš stāsta, ka kādu laiku ir izjutis radošo krīzi un apsvēris iespēju pamest mākslu, taču Turandota devusi jaunu impulsu. "Turandotā visu esmu sācis no nulles, tas padara šo darbu tik interesantu. Manā personīgajā attīstībā visvairāk stimulējošie brīži ir bijuši tie, kad man nācies saskarties ar neiedomājamiem šķēršļiem. Šādi brīži iedarbina intelektu," saka Ajs Veivejs.
Gatavojoties iestudējumam, viņš ilgi meklējis laikmetīgas paralēles gan operas libretā, gan tā literārajos pirmavotos. Mākslinieku iedvesmo operas izteiksmīguma potenciāls: "Skatuve ir kā vesela pasaule. Tā ir maza, bet atspoguļo visu universu. Skaņa, gaisma, aktierspēle, atmosfēra – mūsu rīcībā ir tik daudz elementu, lai parādītu humāno dabu."
Izrādē Ajs Veivejs integrē atsauces uz koronavīrusu, bēgļu krīzi un savu mākslu (piemēram, dzīves glābšanas vestes un vidējā pirksta fotogrāfijas). Kalafa ārijas Nessun dorma vizualizācijai plānots izmantot nesen Honkongā uzņemto protestu skatus, tādējādi tā pārvēršas par "revolūcijas himnu". Ajs Veivejs nebaidās izaicināt publiku un atgādina, ka Itālija 2018. gadā aizvēra savas ostas bēgļu glābēju kuģiem. "Skatītājiem var nepatikt tas, ko mēs rādīsim, viņi var novērsties. Taču mans pienākums ir darīt to, ko es daru, un aizstāvēt savas vērtības," apgalvo mākslinieks.
Turandotas jauniestudējumam Romas opera ir atvēlējusi miljonu eiro. Tāds pats budžets pirms četriem gadiem bija kinorežisores Sofijas Kopolas rīcībā, kad viņa šajā teātrī debitēja operas režijā ar Džuzepes Verdi Traviatas iestudējumu, kuram kostīmus radīja leģendārais modes mākslinieks Valentīno. Izrāde bija izaicinoši konservatīva, taču Traviatas biļešu pārdošanas ieņēmumi sasniedza gandrīz četrus miljonus eiro, un, pateicoties Sofijas Kopolas un Valentīno iesaistei, projekts guva publicitāti visā pasaulē.