Mečislava Veinberga 1968. gadā komponētajai operai Pasažiere ir sarežģīts liktenis. Aleksandra Medvedeva libreta pamatā ir poļu autores Zofijas Posmišas daļēji autobiogrāfiskā grāmata Pasažiere. Pasaules pirmatskaņojumu koncertversijā Pasažiere gaidīja gandrīz četrdesmit gadu – tas notika Maskavā 2006. gadā, desmit gadu pēc komponista nāves. Pirmais skatuves iestudējums tapa 2010. gada Brēgencas festivālā Deivida Pauntnija režijā. Izrāde bijusi skatāma arī Varšavas Lielajā teātrī un Anglijas Nacionālajā operā Londonā, kā arī Hjūstonā, Ņujorkā, Čikāgā un Maiami. Pašlaik šo vēsturiski nozīmīgo pirmiestudējumu var redzēt Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, kurā līdz 24. martam to diriģēs Veinberga mūzikas speciāliste lietuviete Mirga Gražinīte-Tīla.
Ar kuģi uz Aušvicu
10. martā notika Pasažieres jauniestudējuma pirmizrāde Bavārijas Valsts operā Minhenē. Savu versiju skatītājiem piedāvā maestro Vladimirs Jurovskis un režisors Tobiass Kracers. Pasažieres darbība risinās divos laika slāņos – uz kuģa klāja 1959./1960. gadā un Aušvicas koncentrācijas nometnē 1943./1944. gadā. Minhenes iestudējuma radošā komanda iekļauj arī trešo laika posmu – mūsdienas. Režisora Tobiasa Kracera izrādē kāda veca dāma dodas kruīzā, kurā atceras savu pagātni. Viņai rokās ir urna ar vīra pelniem. Sieviete nojauš, ka šis būs viņas pēdējais ceļojums. Kaut kad sen viņa jau ir bijusi kuģa pasažiere – toreiz Līze kopā ar savu vīru Valteru, vācu diplomātu, šķērsoja Atlantijas okeānu ceļā uz Brazīliju, kurā viņas vīram bija jāieņem jauns postenis. Uz kuģa tika piedzīvots dramatisks notikums: Līzei šķita, ka vienā no pasažierēm viņa atpazīst Martu, bijušo Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzīto. Līze arī ir bijusi Aušvicā – kā SS locekle un koncentrācijas nometnes uzraudze. Savus noziegumus Līze ir turējusi noslēpumā, arī viņas vīrs par tiem neko nav zinājis, taču uz kuģa Līzei nācās viņam savu noslēpumu atklāt, un tagad varoni ar jaunu spēku pārņem atmiņas par Aušvicā notikušo.
Vecā Līze jaunajā Minhenes izrādē ir līdzīga Rozai no Titānika. Viņa ir sieviete, kura visu mūžu ir dzīvojusi ar vainas apziņu. Iespējams, viņa atgriežas no Brazīlijas uz Vāciju, lai dzimtenē apglabātu vīra pelnus. Šajā liktenīgajā kruīzā viņa atkal redz sevi jaunu, redz arī nometnē ieslodzīto Martu, ar kuru Aušvicā viņai bija izveidojušās ļoti dīvainas, sarežģītas attiecības. Abas sievietes bija atkarīgas viena no otras, arī manipulēja viena ar otru. Savienojot vairākus laika posmus, režisors Tobiass Kracers parāda ne tikai to, ka pagātne var iebrāzties tagadnē un izjaukt to, bet arī to, ka nākotne var ietekmēt pagātni. Laiks ir aplis vai spirāle, kurā cilvēki, jūtas, atmiņas, traumas, vaina un atbildība brīvi šķērso dažādas zonas.
Operas libretā ir iekļautas ainas uz kruīza kuģa un varoņu agrāk piedzīvotais Aušvicā, taču jauniestudējumā Minhenē Tobiass Kracers kopā ar diriģentu Vladimiru Jurovski ir atļāvies atteikties no dažām ainām Aušvicā un vairākiem personāžiem. No citiem Pasažieres iestudējumiem šis atšķiras ar to, ka ir pirmais, kurā Aušvicā notikušais netiek atveidots ar reālistiskiem izteiksmes līdzekļiem. Šeit nav ne uniformu, ne noskūtu galvu, ne nožogojumu, ne citu labi zināmu holokausta simbolu – viss, ko vajag atcerēties, tāpat eksistē gan pašu varoņu, gan publikas prātā.
Aušvicas ainas jaunajā izrādē ir šausminošo atmiņu ēnas, kas iedarbina iztēli. Šo izrādi kā estētisku fenomenu un oriģinālu mākslas darbu jau salīdzina ar režisora Džonatana Gleizera filmu Interešu zona/The Zone of Interest, kas holokausta drāmu parāda no citas puses (filma uz Latvijas kinoekrāniem būs skatāma no 29. marta). Mēs daudz ko dzirdam un jūtam, bet neredzam to, ko tik bieži esam redzējuši, šeit vēsturiskam kičam nav vietas. Operas iestudējums atsauc atmiņā arī Stenlija Kubrika Mirdzumu/The Shining, kurā savijas iztēle un realitāte.
Morālais pienākums
Pasažiere ir ļoti personisks komponista Mečislava Veinberga (1919–1996) un stāsta autores Zofijas Posmišas (1923–2022) darbs. Bērnībā Varšavā poļu ebrejs Mečislavs Veinbergs ir spēlējis sava tēva vadītajā ebreju teātra orķestrī un gatavojies pianista karjerai. Viņš ir absolvējis Varšavas konservatoriju. 1939. gadā pēc nacistu iebrukuma Polijā viņš vienīgais no savas ģimenes aizbēga uz PSRS, bet visa viņa ģimene tika nogalināta. Vispirms Veinbergs uzturējās Minskā (tur viņš studēja kompozīciju), pēc tam Taškentā (tur apprecējās ar populārā padomju ebreju aktiera Solomona Mihoelsa meitu). 1943. gadā Veinbergs pārcēlās uz Maskavu, kur dzīvoja līdz mūža beigām. Viņš bija tuvs Dmitrija Šostakoviča draugs un Maskavā guva ievērojamu atzinību (vispirms ar kamermūziku un dziesmām), taču viņa dzīve bija traģisku pavērsienu pilna – 40. gadu beigās Veinbergs kļuva par antiformālisma kampaņas upuri, daudzi viņa darbi vairs netika atskaņoti. Viņš cieta no antisemītisma un 1953. gadā tika apsūdzēts un arestēts, jo bija Solomona Mihoelsa meitas vīrs un "no ārzemēm iebraukušais". No ieslodzījuma viņš tika atbrīvots pēc Staļina nāves un vēlāk reabilitēts. Padomju Krievijā viņu vienmēr uzskatīja par poli, Polijā – par krievu un abās valstīs – par ebreju.
Pasažiere ir pirmā no septiņām Veinberga operām, un tās eklektiskajā partitūrā ir jūtama gan Dmitrija Šostakoviča, gan Bendžamina Britena ietekme. Veinbergs ir daudzu simfoniju, koncertu, stīgu kvartetu un sonāšu autors. Veinbergs ir sacerējis mūziku filmai Lido dzērves, animācijas filmām Vinnijs Pūks un Bonifācija brīvdienas. Veinberga dzīves laikā Rietumos viņa opusi nebija pazīstami. Pēdējās desmitgadēs interesi par mākslinieka daiļradi ir veicinājis vijolnieks Gidons Krēmers, kurš ir iekļāvis skaņraža darbus savās koncertprogrammās un iemūžinājis tos vairākos ierakstos.
"Daudzi mani darbi pievēršas kara tēmai. Tas nav mana apzināti pieņemtā lēmuma rezultāts – mani ar kara tēmu saista mans liktenis un manas ģimenes traģiskais liktenis. Uzskatu par savu morālo pienākumu rakstīt par karu un par briesmīgajām lietām, kas notikušas ar cilvēkiem šajā gadsimtā," teicis Mečislavs Veinbergs.
Balss Parīzes laukumā
Pasažieres literārā pamata autore Zofija Posmiša izdzīvoja Aušvicā, kur bija ieslodzīta trīs gadus. Sākotnēji viņa uzskatīja, ka tur piedzīvoto nav iespējams aprakstīt vārdos. Ideja par Pasažieri radās 1959. gadā, kad Zofija Posmiša strādāja Polijas Radio literārajā nodaļā. Tajā gadā tika atklāts pirmais avioreiss starp Varšavu un Parīzi, un Zofijai Posmišai tika uzdots izveidot par to reportāžu. Viņa devās vienas dienas vizītē uz Francijas galvaspilsētu. Tur Konkordijas laukumā viņa sastapa skaļu vācu tūristu grupu. "Pēkšņi izdzirdēju balsi, kas skanēja gluži kā Aušvicas koncentrācijas nometnes uzraudzes balss. Šī balss vienmēr bija dzirdama visā virtuves ēkā. Un tur, Parīzē, es to atkal izdzirdēju. Es skatījos uz visām pusēm un meklēju viņu, bet tā nebija viņa. Protams, tā nebija viņa. Tomēr mana sirds uz mirkli bija pārstājusi pukstēt. Es nodomāju: ko es būtu darījusi, ja tā būtu bijusi viņa? Vai es būtu piegājusi pie policista un teikusi: "Tur ir sieviete, kuru jūs meklējat!"? Tā piedzima Pasažieres ideja. Es uzrakstīju radiolugu, kurā mēģināju attīstīt ideju par divu sieviešu – apcietinātās un uzraudzes – nejaušu satikšanos. Lai bijušajai uzraudzei nebūtu iespējas aizbēgt – bet Konkordijas laukumā viņa tāda iespēja bija –, nolēmu, ka drāmai ir jānotiek uz kuģa, kas jau ir jūrā. Ja es nebūtu piedzīvojusi šīs sajūtas Konkordijas laukumā, es nebūtu atradusi spēku, lai rakstītu par laiku, ko pavadīju Aušvicā," stāstīja Zofija Posmiša. Darbam viņa izvēlējās neierastu – nevis ieslodzītās, bet nometnes uzraudzes – skatpunktu.
Pēc radiolugas tika uzņemta televīzijas filma, pēc tam Zofija Posmiša uzrakstīja garstāstu, tapa pilnmetrāžas filma, visbeidzot – arī opera. "Kad man izteica šo priekšlikumu, man bija šaubas, vai šī tēma ir piemērota operai. Tomēr, iespējams, mūzika kļūs par nākotnes valodu, jo neesmu pārliecināta, vai nākotnes valoda var būt vārdi. Varbūt mūzika labāk spēs nodot to, ko nevar panākt ar vārdiem. Mūzika ir mākslas veids, kas visvairāk uzrunās nākamās paaudzes. Šī iemesla dēļ opera Pasažiere man ir ļoti svarīga," uzsvēra Zofija Posmiša. Viņa nomira 2022. gada augustā neilgi pirms savas 99. dzimšanas dienas.
Attēlojuma tabu
Režisors Tobiass Kracers atzīst, ka Zofijas Posmišas nāve ir pagrieziena punkts Pasažieres liktenī – ne tikai tāpēc, ka viņa bija viena no pēdējām Aušvicas lieciniecēm, bet arī Pasažieres uztveres ziņā. "Pasažiere Minhenē ir pirmais lielais darba jauniestudējums, kura pirmizrādē stāsta autore nevar fiziski būt klāt. Zofija Posmiša apmeklēja Pasažieres koncertversijas pirmatskaņojumu Maskavā 2006. gadā, pirmizrādi Brēgencas festivālā 2010. gadā, kā arī pirmizrādi Frankfurtē, Gelzenkirhenē un Grācā. Visās šajās pilsētās stāstu, kas ir balstīts autores autobiogrāfiskajos pārdzīvojumos, varēja uztvert un izdzīvot kopā ar viņu," saka Tobiass Kracers. Tagad viss ir citādi – izmaiņas, kas ir ieviestas jaunajā Pasažieres lasījumā, nebūtu iespējamas, ja Zofija Posmiša būtu dzīva. Lielā mērā tas attiecas uz reālistisku Aušvicas koncentrācijas nometnes ainu atveidošanu.
"Tiešais Aušvicas atainojums, ko pieprasa norādes operas partitūrā, man allaž ir šķitis problemātisks. Tas ir pretrunā ar visiem attēlojuma tabu, kas estētiskajā diskursā pazīstami kopš 1945. gada un kam es pilnībā piekrītu. Man Zofijas Posmišas fiziskā klātbūtne iepriekš notikušajās Pasažieres pirmizrādēs leģitimēja to, ka kostīmi un grims mēģina reālistiski attēlot koncentrācijas nometnes skatus. Tas savā ziņā bija iespējams tikai tāpēc, ka viņa bija klāt šajās izrādēs. Viņa sēdēja skatītāju zālē, pēc izrādes uznāca uz skatuves kopā ar izpildītājiem un bija būtiska šo iestudējumu sastāvdaļa. Viņas klātbūtne leģitimēja režijas lēmumus. Šīs operas dzinulis ir vēlme komunicēt. Savos literārajos darbos un aculiecinieces stāstos Zofija Posmiša, tiecoties pēc absolūtas precizitātes, skrupulozi apraksta, ko viņa piedzīvojusi Aušvicā. Viņa cenšas to darīt tik precīzi, cik vien iespējams. Pēc autores nāves mums pašiem ir jārisina šie jautājumi, un es uzskatu, ka mums ir jāatrod citi veidi, kā vizualizēt notikušo," apgalvo režisors Tobiass Kracers.
"Ja runājam par piemiņas kultūru, ir daudz vizualizācijas iespēju, kas rada tiešas atsauces uz tādām vietām kā koncentrācijas nometnes, nerādot tās viens pret vienu. Mēs vēlējāmies to īpaši uzsvērt operas otrajā cēlienā: šķietami bezgalīga tukšu galdu rinda, kas stiepjas tālumā, simboliski parāda piespiešanu, vēlmi pēc kārtības un galvenokārt tukšumu, kas radies pēc tik daudzu upuru nāves," viņš piebilst.
Pēc līdzjūtības – riebums
Vai izrādē redzamā Līze vecumdienās var izraisīt skatītāju līdzjūtību? Jā, iespējams. "Pašreizējā atmiņu kultūras posmā gan upurus, gan vainīgos parasti sastopam tikai plašsaziņas līdzekļos. Zofijas Posmišas novelē notikumi tiek izklāstīti no vainīgo perspektīvas. Domājot par pēdējos desmit gados notikušajiem noziedznieku tiesas procesiem, mani pārņem pretējas sajūtas. Kad bijušajai koncentrācijas nometnes sekretārei un stenogrāfistei, 95 gadus vecajai Irmgardei Furhnerei, 2021. gadā tika izvirzītas apsūdzības par līdzdalību vairāk nekā 10 000 slepkavību izdarīšanā, šī morālā dilemma kļuva acīmredzama. No vienas puses – vai tiešām ir nepieciešams notiesāt tik vecu sievieti? No otras puses – protams! Nevienai slepkavībai nav noilguma, nemaz nerunājot par nodarījumiem, kuros viņa tika apsūdzēta. Tas izraisa līdzjūtību, ko tūlīt nomaina riebums," savās pārdomās dalās Tobiass Kracers.
Šajā Pasažieres versijā Minhenē skan vācu, poļu, čehu, franču un angļu valoda, kā arī jidišs. Diriģents Vladimirs Jurovskis ir pedantisks nopietna repertuāra meistars – viņa lasījums ir tikpat spēcīgs, cik Tobiasa Kracera daudzslāņainais teatrālais trilleris. Šis ir iestudējums, kas ir atbrīvots no jebkādām operas klišejām un piepildīts ar psiholoģismu, izteiksmīgumu un emocionalitāti. Nevainojama ir gan izrādes ideja, gan tās muzikālais un vizuālais izpildījums. Personāži ceļo cauri gadsimtiem, brīžiem parādoties tur, kur viņiem šķietami nav jābūt, – un skatītājiem aizraujas elpa. Var ilgi pētīt, apbrīnot un domāt par to, kā režisors izrādē sadala varoņu replikas un transformē vidi, piemēram, deleģējot kruīza kuģa pasažieriem nacistu pavēles un Aušvicas ainas risinot kuģa kapteiņa rīkotajās vakariņās kruīza dalībniekiem.
Dziedātājs Čārlzs Vorkmens (no kreisās), diriģents Vladimirs Jurovskis un dziedātājas Sofija Koša un Jeļena Callagova operas Pasažiere pirmizrādē Minhenē 10. martā. Foto – Vilfrīds Hesls
Visi dziedātāji parāda aktiermākslas augstāko klasi. Koncentrācijas nometnes uzraudzes Līzes lomu dzied mecosoprāns Sofija Koša, Līzes vīru Valteru – tenors Čārlzs Vorkmens, ieslodzīto Martu – soprāns Jeļena Callagova, viņas līgavaini Tadeušu – baritons Žaks Imbrailo. Līzi vecumdienās spēlē aktrise Sibille Marija Dordele (loma bez vārdiem). Lieliski ir arī otrā plāna lomu atveidotāji. Katram ir sava vieta režisora radītajā virtuozajā interpretācijā – tā pierāda, kāpēc Tobiass Kracers ir viens no visspilgtākajiem talantiem mūzikas teātrī (intervija ar viņu tika publicēta KDi 29. februārī). Nekad nevar zināt, kas slēpjams atpūtniekiem kuģa kajītē blakus jūsējai.
Pasažiere
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Tobiass Kracers
Bavārijas Valsts operā Minhenē 25. martā, 13., 16. jūlijā, 15., 18., 21. novembrī
staatsoper.de