Traģiskā autoavārijā iet bojā sieviete. Pēc ilgiem nošķirtības un klusēšanas gadiem atkal satiekas mirušās vīrs un viņu nu jau pieaugušie bērni. Bēru ceremonija izvēršas par katastrofu un farsu. Nelaiķes atvasēm – īpaši homoseksuālajam dēlam – atgriešanās dzimtajā vietā ir kā atgriešanās ellē – liekulīgā, aizspriedumu un tabu pilnā sabiedrībā, kurā citi apspriež katru tavu soli. Ģimenes locekļi tiek konfrontēti cits ar citu, savu pagātni, dramatiskiem pārdzīvojumiem un nepiepildītām cerībām – ar visu to, ko viņi, kā pašiem šķita, sen ir atstājuši aiz muguras. Klusajā vietā emocijas nav pieklusinātas.
Atklājam Ameriku
Leonarda Bernsteina opera Klusā vieta/A Quiet Place ir traumu un neirožu caurstrāvota ģimenes drāma, kas ir nospriegota kā seno grieķu mīts. Kurš Eiropas teātra meistars ar šādiem mītiem – gan arhaiskiem, gan laikmetīgiem – varētu rīkoties labāk par poļu režisoru Kšištofu Varlikovski? Nav brīnums, ka Klusā vieta, kas Francijā skan pirmo reizi, tika deleģēta tieši viņam. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir amerikāņu diriģents Kents Nagano, kurš ir studējis pie Leonarda Bernsteina un cieši ar viņu sadarbojies.
9. martā Garnjē pilī Parīzē notikušo pirmizrādi apmeklēja gan Klusās vietas libreta autors Stīvens Vodsvorts (amerikāņu rakstnieks un režisors, kura iestudētajās izrādēs ir dziedājuši Elīna Garanča un Aleksandrs Antoņenko), gan komponista dēls Aleksandrs Bernsteins (Bernsteina meitas un dēls cītīgi seko līdzi tam, kas notiek ar viņu tēva radošo mantojumu).
Kluso vietu Garnjē pilī varēs dzirdēt līdz 30. martam – šo iespēju var dēvēt par ekskluzīvu, jo Leonarda Bernsteina (1918–1990) pēdējā opera uz tik prestižas skatuves netiek iestudēta bieži. Ieguvēji ir visi – teātris paplašina repertuāru, publika – redzesloku, kā arī tiek atjaunots kultūrvēsturiskais taisnīgums, jo pats Bernsteins uzskatīja, ka Klusā vieta diemžēl nav pienācīgi novērtēta un būtu pelnījusi lielāku uzmanību. Līdzās citiem repertuāra attīstības virzieniem Parīzes Nacionālās operas jaunais ģenerāldirektors Aleksandrs Nēfs plāno iepazīstināt franču auditoriju ar amerikāņu laikmetīgo operu, nākamajā sezonā šeit skanēs Džona Adamsa Niksons Ķīnā.
Pasaulē Bernsteinu joprojām vislabāk pazīst kā mūzikla Vestsaidas stāsts autoru. Viņa pēdējās operas ceļš līdz klausītājiem ir bijis ērkšķains. Klusā vieta bija iecerēta kā komponista satīriskās, džezīgās viencēliena kameroperas Nepatikšanas Taiti (1952) turpinājums. 1983. gadā Hjūstonā pirmatskaņotā Klusā vieta piedzīvojusi vairākas modifikācijas, kas skar gan partitūru, gan dramaturģiju (sākotnēji Nepatikšanas Taiti un Klusā vieta tika izpildītas vienā vakarā). Pēdējos gados daudz darba Klusās vietas popularizēšanā ieguldījis diriģents Kents Nagano. Viņš uzturēja ciešas radošās attiecības ar Bernsteinu. Pēc maestro aicinājuma Kents Nagano septiņus gadus pie viņa apguva diriģēšanas mākslu. Tieši tajā laikā Bernsteins revidēja Klusās vietas partitūru iestudējumam Vīnes Valsts operā (1986), un viņam joprojām bija sajūta, ka šis darbs tā arī nav sadzirdēts.
2018. gadā iznāca Kenta Nagano vadībā tapušais Klusās vietas ieraksts kopā ar Monreālas simfonisko orķestri (izdevusi kompānija Decca Classics). Tā ir versija samazinātam orķestra sastāvam, un to radījis Bernsteina daiļrades eksperts Gārts Edvins Sanderlends, kurš darbojas Leonarda Bernsteina birojā Ņujorkā un ir atbildīgs par tā radošajiem projektiem, kuru vidū, piemēram, ir Stīvena Spīlberga veidotā Vestsaidas stāsta (2021) ekranizācija. Parīzē Klusā vieta skan jaunā orķestrācijā lielam orķestra sastāvam (tās autors arī ir Gārts Edvins Sanderlends). Šī ir opera trijos cēlienos, kas ilgst stundu un četrdesmit minūšu bez starpbrīža.
Nav jāstāv uz galvas
Izrāde Parīzē pārliecina, ka Kentam Nagano šis ir personiski svarīgs darbs, parādīt to publikai ir viņa misija. "Šajā operā ir kompozīcijas meistarība, asa ironija, ritmiskā valodā izteikts personību raksturs, dziļa un nobriedusi emocionālā izteiksme, eksperimenti ar izvērstām formām un drosmīgi harmoniskie atradumi. Darbā ir jūtama Bernsteina unikālā spēja kompozīcijas tehnikā izmantot tradicionālās amerikāņu dejas žanru formas un savienot tās ar amerikāņu dziesmas un balādes īpašībām," apgalvo Kents Nagano.
"Komponista pēdējos dzīves mēnešos mēs turpinājām tikties privāti, un viņš bieži runāja par Kluso vietu ar mīlestību un nožēlu, ka tā nav sasniegusi plašāku auditoriju. Bernsteins uzskatīja, ka operā ir iekļauti daži no viņa visdrosmīgākajiem, visinteresantākajiem mūzikas fragmentiem. Pēc komponista nāves viņa menedžeris un draugs Harijs Krauts lūdza mani iepazīties ar Bernsteina vēlīnajām partitūrām, īpaši ar darbiem Mesa, Pensilvānijas avēnija 1600 un Klusā vieta, lai noskaidrotu, vai tos varētu kaut kā adaptēt vai rediģēt, lai tie atgrieztos apritē. Es veltīju divus gadus, lai iedziļinātos Bernsteina kompozīcijas mantojumā. Rezultātā tapa Baltā nama kantāte, ko veido Pensilvānijas avēnijas 1600 fragmenti, un jauns Mesas ieraksts," stāsta diriģents.
Klusās vietas jaunā orķestrācija parāda, cik nobriedusi bija kļuvusi Bernsteina kompozīcijas tehnika un cik daudz zinātkāres un novatorisma viņš sevī bija saglabājis. "Tas viss pierāda, ka Bernsteina mākslinieciskais redzējums joprojām ir aktuāls un enerģijas pilns, vienlaikus autors vienmēr ir bijis uzticīgs savai valodai," piebilst Kents Nagano.
Diriģents īpaši atceras savu pēdējo tikšanos ar Leonardu Bernsteinu viņa mājā Tenglvudā dažas dienas pirms viņa nāves: "Es ļoti vēlējos viņu redzēt. Iespējams, man bija nojauta, ka mums vairs nebūs daudz iespēju satikties. Bernsteins jau bija diezgan slims, viņa plaušas bija cietušas. Komponists zināja, ka dzīve tuvojas beigām. Arī es to pēkšņi sapratu. Viņš, kā vienmēr, smēķēja. Vienā rokā turēja cigareti, otrā – skābekļa masku, kas atviegloja elpošanu. Mēs runājām par personīgām lietām un par mūziku, šoreiz – konkrēti par viņa mūziku. Iepriekš tas notika reti, parasti mēs apspriedām citu komponistu repertuāru, ko viņš bija diriģējis. "Kent, operā Klusā vieta ir spēcīga mūzika," viņš teica ar dziļu pārliecību, bet arī ar nelielu vilšanās pieskaņu. Bernsteins uzskatīja, ka daži no viņa vēlīnajiem darbiem ir patiesi laba mūzika. Viņam kā komponistam nācās pieredzēt, cik pretrunīgi viņš tiek vērtēts, un līdz pat beigām daudzi viņa darbi nepārliecināja ne kritiķus, ne publiku. Operas Klusā vieta 1983. gadā notikusī pirmizrāde bija labākais piemērs. Toreiz The New York Times rakstīja: "Nosaukt rezultātu par pretenciozu neveiksmi būtu maigi teikt." Laikraksts ieteica pamatīgi pārstrādāt materiālu. Vēlāk operu revidētā versijā iestudēja Vīnē, arī tur tā guva tikai mērenus panākumus. "Klusajā vietā ir spēcīga mūzika," Bernsteins gandrīz nejauši atkārtoja. Tas bija viens no pēdējiem teikumiem, ar ko viņš no manis atvadījās un kas vēlāk mani motivēja meklēt šo spēcīgo mūziku."
Kents Nagano turpina savu domu: "Bernsteins nožēlotu, ja viņa muzikālās idejas tiktu zaudētas. Viņa teiktais mani nekad nav pametis. Mēs bijām pārvērtuši šo ģeniālo, dāsno cilvēku ar izcilo talantu un harismu par izslavētu popzvaigzni, kam bija pastāvīgi jāstāv uz galvas, lai visus izklaidētu. Tomēr daudzi kritiķi un, iespējams, arī Bernsteina kolēģi joprojām neuzskata viņa kompozīcijas par pietiekami dziļām. Ilgu laiku pats nebiju pārliecināts par Bernsteina kā komponista nozīmīgumu. Laiks vēl nav pasludinājis savu spriedumu. Vai vēl vairāki viņa darbi – ne tikai Vestsaidas stāsts – varētu iekļūt pasaulē atzītu, svarīgu kompozīciju kanonā? Bernsteins nebija tikai Vestsaidas stāsta komponists. Viņš bija ne tikai viens no izcilākajiem klasiskās mūzikas pedagogiem un popularizētājiem, ne tikai, iespējams, talantīgākais mūzikas vēstnesis un skatuves titāns neatkarīgi no tā, ko darīja – mācīja, mācījās pats, spēlēja vai diriģēja –, bet arī unikāls komponists, kurš, būdams uzticīgs savai intuīcijai, eklektiski sajauca visu, ko amerikāņu mūzika spēja piedāvāt."
Tālu no paradīzes
Operas Klusā vieta darbība risinās kādā ASV priekšpilsētā XX gadsimta 80. gados. Režisors Kšištofs Varlikovskis izrādē uzsver vēstījuma pārlaicīgumu. Atmosfēra ir rūgta un nežēlīga, attiecībās valda liekulība, niknums un īgnums. Saturā un formā šis ir ļoti amerikānisks stāsts. Vecāki – mirusī Dina un viņas vīrs Sems – iemieso ASV sabiedrības pēckara ideālus. Var teikt, ka šī ir opera par amerikāņu sapņa nesasniedzamību. Skarbā realitāte sagrauj ilūzijas par skaistu, laimīgu dzīvi un fantāzijas par ģimenes idilli.
Klusā vieta atkailina varoņu dvēseles tumšākās puses, viņu fobijas, bailes un grēkus, kā arī psiholoģiskās un emocionālās nobīdes. Viņi alkst ģimeniska siltuma, vēlas patverties viens otra apskāvienos. Varoņi piedzīvo gan maiguma, gan indes izšaušanas brīžus. Līdz savstarpējai sapratnei ir ļoti tālu.
Kšištofa Varlikovska izrāžu estētikas spilgtums un faktūra uzreiz ir atpazīstama, režisors strādā ar saviem uzticamajiem domubiedriem – scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Malgožatu Ščensņaku, gaismu mākslinieci Felisu Rosu, videomākslinieku Kamilu Polaku un radošo partneri Klodu Barduju. Telpu iekārtojumā ir jaušams retro stils, kas iedvesmo un biedē vienlaikus. Pat brīžos, kad varoņi izmisīgi cenšas valdīt jūtas, spriedze kļūst neizturama – kaut kas tūlīt uzsprāgs. Režisors akcentē kontrastu starp skaistu fasādi un sakropļotu īstenību. Šī gaisotne liek atcerēties gan kino (Sema Mendesa Amerikāņu skaistums, Toda Heinsa Tālu no paradīzes, Deivida Linča darbus), gan Edvarda Hopera un Džeimsa Rozenkvista glezniecību, gan literatūras, fotogrāfijas un populārās kultūras darbus (piemēram, savu mītisko, mistisko Ameriku popmūzikā satraucoši uzbur Lana del Reja).
Kur kovbojam nav vietas
Klusā vieta portretē amerikāņu sabiedrības metamorfozes XX gadsimta otrajā pusē. Operas prologā esam liktenīgās autoavārijas liecinieki, pirmajā cēlienā esam klāt atvadu ceremonijā krematorijā. Nelaiķes Dinas nu jau pieaugušie bērni Juniors (basbaritons Gordons Bintners) un Didi (soprāns Klaudija Boila) kavējas, visi viņus gaida. No sava tēva Sema (bass Rasels Brauns) viņi sen ir atsvešinājušies. Juniors ir gejs, viņam ir mentālās veselības traucējumi. Savulaik viņš ir aizbēdzis no ASV uz Kvebeku Kanādā, lai pasargātu sevi no iesaukšanas armijā un dienēšanas Vjetnamā. Didi ar savu vīru Fransuā (tenors Frederiks Antuns), kurš ir bijis Juniora mīļākais, dzīvo kopā ar viņu Kanādā un pieskata viņu. Juniors mātes bērēs ierodas košā kovboja tērpā. Tēvs ir sarūgtināts un saniknots, viņš uzskata, ka Juniors un Didi, kuri ilgus gadus ir bijuši prom, zaimo savas mātes piemiņu. Juniors izpilda striptīzu pie mātes zārka un viņas nāvē vaino tēvu.
Režisors Kšištofs Varlikovskis un izrādes dramaturgs Mirons Hakenbeks saka: "Leonarda Bernsteina un Stīvena Vodsvorta operā aiz lakoniskas valodas, saukļiem, rotaļām ar vārdiem un dziesmām slēpjas emocionāls bezdibenis. Šo bezdibeni mēs pētām kopā ar varoņiem, kuri atklāj savas traumatiskās atmiņas. Šķiet, ka šajā ceļā var nonākt līdz patiesībai. Tā ir patiesība, kas varētu izskaidrot izgāšanās un neveiklības sajūtu, ievainojumus, nelaimi un visbeidzot – mātes nāves cēloni. Izrādās, tā bijusi pašnāvība. Vai šis process ved uz mierinājumu? Vai tas palīdz ģimenei atrast veidu, kā saprasties, pārvarēt klusēšanu un atsvešinātību un piedot cits citam? Vai arī ideja par iespējamo kopīgo nākotni ir jauni meli un nosacījums? Šajā stāstā viss ir divdomīgs. Katrā ģimenē ir noslēpumi un aizvainojumi. Komponists un libretists radīja šo operu XX gadsimta 80. gadu sākumā, desmit gadu vēlāk dramaturgs Tonijs Kušners aprakstīja šo periodu savā darbā Eņģeļi Amerikā (to Kšištofs Varlikovskis iestudējis drāmas teātrī – J. J.). Klusās vietas sižetā ir sprādzienbīstams sajaukums – alkoholisms, depresija, mātes pašnāvība, dēla homoseksualitāte (iespējams, Juniors ir viens no pirmajiem atklāti homoseksuāliem varoņiem uz operas skatuves), sarežģītas un netradicionālas attiecības starp brāli, māsu un bijušo brāļa mīļāko, kurš jau kādu laiku ir precējies ar māsu. Dēlam ir raksturīga gandrīz patoloģiska greizsirdība, kuras dēļ viņš nemitīgi provocē cilvēkus, kurus mīl."
Vodsvorts un Bernsteins šajā operā ir iekļāvuši savu pieredzi – mīļotā cilvēka zaudējumu, Bernsteina ilgu laiku slēpto homoseksualitāti, viņa sievas nāvi, kā arī vainas apziņu, ka viņš gadiem ilgi bija atstājis viņu vienu. "Šķiet, ka četras desmitgades vēlāk mēs dzīvojam mazāk liekulīgos apstākļos. Pastāv dažādi ģimenes modeļi līdzās kombinācijai – tēvs, māte, divi bērni, māja un dārzs... Kā toreiz, tā tagad cilvēkiem ir bail būt pamestiem, bail no izzūdošas mīlestības, viņi manipulē ar emocijām, satraucas par to, kā var izvērsties dzīve. Ne mazāk svarīgs ir jautājums, kā mēs izturamies pret nāvi un zaudējumu. Kādi rēgi mūs vajā? Varone, kura zaudē dzīvību pašā operas sākumā, ir klātesoša mūsu iestudējumā, šis tēls pārstāv visus neatbildētos jautājumus, nepabeigtos stāstus, neizmantotās iespējas," norāda režisors un dramaturgs.
Dievi ir aizgājuši
Kšištofa Varlikovska izrādē ieviesto mātes rēgu atveido aktrise Johanna Vokaleka (loma bez vārdiem). Viņa uz skatuves atgādina fotomākslinieces Sindijas Šērmenas radītos tēlus – šķietami tik pazīstamus, kaut kur redzētus, bet netveramus. Tās ir zemapziņas spēles, meditācija par tukšumu un iztukšotību, morāli un dubultstandartiem. Operas gaitā atklājas arvien vairāk noslēpumu, kas vairākus gadus vēlāk joprojām ir skumju, ciešanu un izmisuma iemesls. Šiem traumētajiem, nelaimīgajiem cilvēkiem no vienas ģimenes jau sen nav ērti būt kopā. Vai ir iespējama piedošana un izlīgums? Viņi nemitīgi balansē uz robežas starp cerību un bezcerību, noslēpumainību un atklātību. Klusā vieta sāpīgi un tieši stāsta par ģimenes dzīvi, laulību, labklājību, karjeru, atkarībām, mentālo veselību, seksualitāti un sevis meklējumiem.
Mēs uzzinām par brāļa un māsas jaunības gadu eksperimentiem un viņu incestuālajām rotaļām. Juniors mātes bērēs krematorijā iepazīstas ar kādu jaunekli, kurš drīz nonāk viņa gultā (Kšištofa Varlikovska firmas zīme ir īpaši rūpīgs darbs ar otrā plāna personāžiem, uz skatuves viņam ir principiāli svarīga katra figūra). Izrādē viesojas arī pats Leonards Bernsteins – iestudējumā ir retrospektīva aina, kurā Juniors agrā bērnībā, ģērbies kovboja tērpā, televīzijā skatās Bernsteina vadīto izglītojošo raidījumu par mūziku. Bernsteins bija viens no pievilcīgākajiem un dedzīgākajiem klasikas popularizētājiem, kurš spēja gan izskaidrot nianses, gan dabiski savaldzināt auditoriju.
Šajā konkrētajā raidījumā, kura epizode izmantota izrādē, Bernsteins piesaka Pētera Čaikovska Ceturtās simfonijas fragmentu: "Tagad mēs spersim vēl vienu milzīgu soli, lai atbildētu uz jautājumu: ko nozīmē mūzika. Tas patiešām ir milzīgs solis – mēs esam pietuvojušies atbildei! Tāpēc aizmirsīsim par mūziku, kas cenšas stāstīt stāstus vai attēlot attēlus, – mēs to esam dzirdējuši pietiekami daudz – un klausīsimies mūziku, kas apraksta emocijas – sāpes, laimi, vientulību, dusmas, mīlestību. Manuprāt, tas attiecas uz lielāko daļu mūzikas, un, jo labāka tā ir, jo vairāk jūs sajutīsiet tās emocijas, ko komponists izjutis tās rakstīšanas laikā. Tieši to vienmēr centās panākt Čaikovskis – viņš centās savai mūzikai piešķirt viegli atpazīstamu emocionālo noskaņu." (1958. gada 18. janvāra raidījums Young People’s Concert.)
Klusā vieta ir izrāde arī par mūzikas būtību un emocijām, ko tā izraisa. Tā ir izrāde par to, ko nozīmē saklausīt citam citu. Katrā darbā Kšištofs Varlikovskis izmanto savu optiku, kas ļauj no jauna iepazīt gan zināmu, gan vēl neatklātu repertuāru. Ne velti viņam pērn tika pasniegta Venēcijas biennāles goda balva Zelta lauva par mūža ieguldījumu teātra attīstībā. Pašlaik Franciju apceļo režisora jaunākā drāmas izrāde Odiseja. Stāsts Holivudai – negaidītu analoģiju panorāma, kuras dramaturģisko fundamentu veido Homēra un Hannas Krālas teksti. Literārais materiāls aptver posmu no Trojas kara līdz Otrajam pasaules karam. Tas ir ceļojums no Odiseja varoņdarbiem līdz Hērakla cienīgiem ebreju sievietes Izoldas centieniem glābt savu vīru Otrā pasaules kara laikā. Izolda domā, ka viņas dzīve būtu Holivudas filmas cienīga... Režisors uzdod jautājumu – kāds mums ir sakars ar to visu? Kur ir aizgājuši visi dievi? Vai arī viņi ir zaudējuši ticību? "Mēs dzīvojam bailēs un nespējam tikt no tām vaļā. Mēs, būdami vieglprātīgi, tās pieradinām," uzsvērts izrādes Odiseja. Stāsts Holivudai pieteikumā. Nākamajā sezonā poļu režisors Parīzes operā iestudēs franču komponista Ambruāza Tomā Hamletu.
Ja jums ir iespēja dzirdēt Kluso vietu, nepalaidiet to garām. Izrādi Parīzē varēs redzēt tikai klātienē, pārraide netiek plānota.
Klusā vieta
Diriģents Kents Nagano, režisors Kšištofs Varlikovskis
Parīzes Nacionālajā operā 26., 29., 30. martā
www.operadeparis.fr