Mūsdienās viss notiek tik strauji, ka nodomu iepazīt kaut ko ieinteresējušu tuvāk vairs nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku, jo tāds var arī nepienākt. Tāpēc pirmkārt gribētos aicināt festivālu un koncertu rīkotājus negaidīt, kamēr kāda tikko parādījusies kolorīta jaunā grupa "izaug" un "uzkrāj pieredzi", bet aicināt spēlēt, kamēr tā vēl nav pazudusi no zemes virsas. Sestdien, 7. septembrī, savu pēdējo koncertu jeb trakdanci Ādmiņu ielas 4 zālē izsludinājusi apvienība ŠŅK – pamanāmākā jaunās Latvijas pankroka scēnas grupa ne vien tāpēc, ka priekšplānā ir meitenes, bet arī ar izdziedātajos vai izkliegtajos tekstos skaidri sadzirdamu un nepārprotamu savas panciski feministiskās attieksmes paušanu.
Jaunais panku vilnis
Par dziedamām mantrām varētu kļūt ŠŅK frāzes: "Tu neesi nevienam vajadzīgs/Tāds sūds uz zemes virsas" un "Visi mani draugi mani ienīst", jo tās no vājuma brīžos piemeklējušās šķietamās bezcerības pazīstamas vai katram reālās dzīves skarbumu vēl iepazīstošam jaunietim. Abas iepriekšminētās lieliski papildina vēl viena frāze: "Kāpēc tu mani negribi/Nelaid sev klāt", kas gan nav no ŠŅK, bet Dzelteno pastnieku dziesmas, kuras par oriģinālu agresīvākā kaverversija ŠŅK koncertos ir viens no lielākajiem hitiem, kas pievērš jauniešu uzmanību arī viņu elku iecienītajiem veterāniem, kuru nesen pārpildītajā koncertā Depo lielākā daļa klausītāju patiešām bija pārdesmit gadu jaunāki par grupu un tās dziesmām. Vienotā korī publika Depo skandēja līdzi gan to pašu "negribēšanas dziesmu", gan slaveno Milžu cīņu, kuru zina liels un mazs.
Sociologi droši vien varētu vēl ilgi pētīt, kas ir galvenais iemesls jaunajam panku vilnim Latvijā XXI gadsimta 20. gadu sākumā. Iespējams, tā ir pandēmija, kas jaunus cilvēkus ilgi turēja atrautus no viņiem tik nepieciešamās socializācijas, enerģija sablīvējās un, ierobežojumu balonam plīstot, gāzās uz āru koncentrētā veidā – gan tieksmē izkliegt to visu, kas sakrājies, gan nepieciešamībā arī vizuāli pievērst sev uzmanību, ja jau tik ilgi bijis jāsēž četrās sienās, kur tevi neviens neredz. Vēl viens iemesls varētu būt Latvijas popmūzikā valdošā tendence klausītājus nomierināt un iemidzināt, radināt pie paklausības, uzreiz pēc skolas sola liekot ierakties darbos, nevis sapurināt un atgādināt par savu eksistenci. Līdz šim vismaz ar tekstu saturu to darīja reperi, bet tagad atkal aktualizējies pankroks to dara ar daudz lielāku enerģiju, neatstājot iespēju palikt malā un nepievienoties jau "mošpitā" trakojošajam pūlim. Pirms vienas dziesmas ŠŅK regulāri aicināja atkāpties malā visus vīriešus, lai arī trauslākas meitenes varētu iztrakoties, nebaidoties dabūt zilu aci no kāda krietni masīvāka mošotāja.
Īsi un kodolīgi
Grupa ŠŅK radās 2021. gada sākumā un ar koncertiem ātri vien ieguva uzticamu fanu armiju vienaudžu vidū. Ar savu aizrautību un oriģinalitāti tā ir izpelnījusies arī žurnālā Mūzikas Saule un citur rakstošo kritiķu, kā arī pieredzējušu mūziķu atzinību un uzmanību – par savu koncertu iesildītāju apvienību ŠŅK izvēlējušās sen pazīstamās grupas Tesa, Inokentjs Mārpls, PND un Suņa stunda. Savas darbības laikā ŠŅK paspējusi publicēt tikai vienu īsu albumu ar sešām dziesmām, bet vēstures arhīvos paliks arī uzstāšanās un intervija ar Mārtiņu Vilnīti Studijā Gateris, grupai veltītie raidījumi Radio NABA – Bitīt matos un Zibens pa dibenu.
Kolektīva sākotnējā sastāvā spēlēja galvenā vokāliste un ģitāriste Lauma Meža, galvenā ģitāriste un otrā balss Katrīna Kalve, basģitāriste Nikola Kurmele un bundzinieks Emīls Koļesņikovs, kuram vienīgajam pirms ŠŅK izveidošanas jau bija koncertēšanas pieredze (bet ne kā bundziniekam) grupās Tavas māsas nāsis un Grēcīgie partizāni. Pēc intensīvas koncertēšanas pirmā darbības gada garumā ŠŅK paņēma pauzi, jo soliste Lauma devās uz ārzemēm, bet pēc atgriešanās mainījās basģitāriste – kontaktu ar publiku koncertos starp dziesmām vienmēr visvairāk uzturējusī un arī citādi visai kolorītā dalībniece Nikola pameta grupu, un viņas vietā sāka spridzināt Karlīna Jansone. Pēdējā gada laikā visaktīvākā latviešu ¾ meiteņu pankgrupa Depustūtes dodas tālāk pa ŠŅK iemīto Riot grrrl taciņu un piedalīsies arī šī raksta galveno varoņu izvadīšanas pasākumā Pēdējā elpa.
Dzirdēsim jau citādi
Īsumā par turpmākajām dalībnieku gaitām. Katrīna studē skaņu režisoros un strādā šajā jomā Latvijas Nacionālajā teātrī. Pārliecību par viņas daudzpusīgo muzikālo talantu pauduši vairāki Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēji. Folkmūziķu ģimenē augusī Lauma iesaistījusies Arņa Balčus jaunajai panku scēnai veltītajās un arī citās aktivitātēs, savukārt Emīls, kurš vadījis Radio NABA pankrokam veltīto raidījumu Ej apskrieties!, atsācis muzicēt ar savu grupu Tavas māsas nāsis un publicējis popdziesmu Roboti dejo, kurā pievērsies elektroniskajai mūzikai.
Starp citu, grupas ŠŅK nosaukums, kā liecina arī logo, ir šķēru darbošanās skaņas "šņik" iedvesmots, bet uzmanību piesaistošais atšifrējums "Šņaucēju klubs" piedomāts vēlāk, savukārt šo tēmu apspēlējusī viena no pēdējām ŠŅK dziesmām Es šņaucu ir vairākdaļīgs muzikāli bagāts opuss jau ar progroka iezīmēm, kas pamazām sāk soļot prom no pankrokam raksturīgā pāris minūšu garā kodolīgā skaņu izvirduma. Visam savs laiks.