Astoņu stundu garš koncerts Nakts meditācija, kas ilgst no saulrieta līdz saullēktam, ir Introvertās mākslas festivāla Ad Lucem īpašā tradīcija, ko izcilais britu čellists Metjū Bārlijs uzsāka 2010. gada vasarā Vecgulbenes muižā, bet šonedēļ 30. jūnijā turpinās Kristiana Karla fon Stricka villā.
Meditatīvo ceļojumu starp nomoda un sapņu, mūzikas un videomākslas tēlu pasaulēm apmeklētāji bauda guļus – iemiegot, pamostoties un nonākot neikdienišķā uztveres dimensijā. Tikai jāpaņem līdzi paklājiņš un sega. Koncerta repertuārs būs plašs – no Johana Sebastiana Baha līdz Arvo Perta, Džona Metkāfa un citu laikabiedru mūzikai, kā arī paša Bārlija improvizācijas akustiskajam, elektriskajam čellam un elektronikai. Gaidāma arī saspēle ar pianistu Juri Žvikovu.
Metjū Bārliju izceļ uzdrīkstēšanās pārkāpt robežas un atvērtība neparastām idejām, eksperimentiem un citām kultūrām. Viņš vienlīdz komfortabli jūtas, gan atskaņojot oriģinālmūziku un muzicējot ar orķestri, gan improvizējot kopā ar tradicionālās mūzikas meistariem no Japānas, Filipīnām, Austrālijas, Jaungvinejas, Jaunzēlandes, Indijas, Bangladešas, Irānas, Kazahstānas, Uzbekistānas, Krievijas, dažādām Āfrikas valstīm, Kolumbijas, Havaju salām, kā arī ar džezistiem, dīdžejiem un Londonas grime reperiem.
Tas, ka viesosieties Latvijā jau ceturto reizi, vedina domāt par īpaši siltām attiecībām ar Latviju un Introvertās mākslas festivālu.
Jā, tā ir. Tas ir unikāli patīkams datums manā kalendārā, un es to tik ļoti gaidu. Ir ļoti īpaša sajūta, ka gan festivāla organizētāju, gan klausītāju mūzikas izjūta ļoti precīzi atbilst tam, kāda ir mana muzikālā domāšana.
Mūsu sarunā 2011. gadā teicāt, ka koncerts līdz pat rītausmai jums bijusi pilnīgi jauna pieredze. Tagad šādi uzstājaties arī citviet?
Šādu koncertu vēl esmu sniedzis tikai Bārbikena centrā Londonā. Gribētos vairāk, taču ir sarežģīti ko tādu organizēt šajā garlaicīgajā valstī, kurā ir tik daudz veselības un drošības prasību kā Apvienotajā Karalistē.
Muzicēt visu nakti ir grūti? Klausītāji, guļot uz grīdas, pa laikam iesnaužas, bet to nevar mūziķis. Kāpēc to darāt?
Man patīk, ka nakts gaitā mūziķa un publikas jēdzieni pazūd un koncerts kļūst par sava veida rituālu – veidu, kā kopā svinēt dzīvi un tīru mūzikas garu. Šis rituālais elements ļauj vieglāk būt nomodā visu nakti, gaidot rītausmu pateicībā par to, ka varam dzīvot dzīvi.
Dažādai mūzikai jums ir dažādi čelli?
Es spēlēju Romas meistara Čezāres Džilji 1750. gadā izgatavotu čellu, kā arī elektrisko čellu, taču šoreiz uz Rīgu ņemšu tikai akustisko instrumentu.
Jūsu plašā un atvērtā mūzikas pasaule raksturota kā "viens vienīgs piedzīvojums, sadarbība un daudzpusība".
Kas ir visneparastākais, ko esat darījis?
Pat nezinu, ko atbildēt, jo katram ir savs viedoklis par to, kas ir neparasts. Esmu strādājis ar māksliniekiem, dejotājiem, aktieriem, bērniem ar speciālajām vajadzībām un mūža cietumniekiem, veciem ļaudīm vēža klīnikās un gandrīz ar ikviena žanra mūziķi, kādus vien var iedomāties. Šī dažādība ļāvusi saprast, ka lietas ir vienkāršas: mūzika ir mūzika, un cilvēki ir cilvēki – mēs esam vairāk saistīti nekā nošķirti un mūs visus apvieno cilvēcība. Esmu ļoti laimīgs, ka dzīve man to ir devusi.
Lūdzu, pastāstiet par neseno dalību pasaulslavenā čehu horeogrāfa Jirži Kiliana izrādē maijā Lionas operā.
Baleta nosaukums ir One of a Kind (Unikāls), un es atrodos uz skatuves divdesmit dejotāju vidū. Gadu gaitā esmu nospēlējis jau 37 izrādes ar Breta Dīna mūziku čellam solo un elektronikai. Šis ir mākslas darbs, kurā man ārkārtīgi patīk būt. Kilians ir viens no visizcilākajiem horeogrāfiem, un man ir liels gods strādāt ar viņu kopā.
Kas interesants gaidāms tuvākajā nākotnē?
Interesantais notiks rudenī – kopā ar savu sievu, vijolnieci Viktoriju Mullovu gatavojam franču komponista, modernista Paskāla Disapēna dubultkoncerta pasaules pirmatskaņojumu Amsterdamas Concertgebouw, kur muzicēsim kopā ar Nīderlandes radio simfonisko orķestri. Mums būs brīnišķīga turneja, uzstājoties ar Francijas Nacionālo orķestri, Londonas Filharmonisko, Leipcigas radio orķestri. Pirmoreiz tikšos ar Zviedrijas kamerorķestri un Frankfurtes radio simfonisko orķestri, par ko esmu sajūsmā. Būs brīnišķīga sadarbība ar mandolīnistu Avi Avitalu un Londonā dzīvojošo austriešu komponistu, perkusionistu Manu Delago. Gaidu arī savu nākamo atelpu Ziemassvētkos.