Laimas Jansones komponistes devums sadarbībā ar orķestri Sinfonietta Rīga liek sevi manīt jau atkārtoti. Uz šīs pašas skatuves Lielajā ģildē pagājušā gada janvāra nogalē Eiroradio pārraidītajā koncertā Folk into Classics viņa uzstājās kā radoši spilgta interprete, kopā ar Normunda Šnē vadīto orķestri pirmatskaņodama speciāli viņai radīto Ērika Ešenvalda kokļu koncertu Tīmekļi, un apliecināja arī autores ambīcijas savā opusā Spēka vārdi, kurā līdzās izdomas pilnai kokles spēlei lieti noderēja arī Latvijas Radio kora virstoņu dziedāšanas māka. Tiesa, līdz šim Laima Jansone vispārliecinošāk izpaudusies kā spilgta un jaunām idejām bagāta interpretācijas māksliniece, viņas komponistes darbs pagaidām ir interesantas radošās laboratorijas stadijā, kuras rezultātus vēl tikai gaidām.
Koncepcija vēl kūniņā
Laima Jansone ir mūziķe, kura drosmīgi, gudri un mērķtiecīgi paplašina kokļu skanējuma un ar to saistīto žanru robežas, rosinot maigi dzinkstošajā latviešu koklē saredzēt lielu mūsu mūzikas nākotnes potenciālu. Viņas kokles (gan etnogrāfiskās – diatoniskās, gan akustiskās koncertkokles, gan elektriskās) skan un iederas ne tikai jaunajā akadēmiskajā mūzikā, bet arī džezā, turklāt šie radošie meklējumi nav atsvešināti no šī senā un leģendām apvītā tautas instrumenta dziļākās būtības. Arī jaunajās izpausmes formās kokle un vispār mūzika viņas rokās nezaudē saikni ar latvisko identitāti, apliecina tās dzīvotspēju XXI gadsimtā. Taču ar obligātu noteikumu, ka koklei atskaņojuma brīdī noteikti jābūt Laimas Jansones pašas rokās, ļaujot, lai publiku uzrunā jaunās mūziķes personības šarms, bet nereti arī kompensējot mūzikā trūkstošo. Teiktais attiecas arī uz tikko klausītāju vērtējumam nodoto viņas jaundarbu koklei, etnodziedātājai, dejotājam un kamerorķestrim Cilvēks. Pūlis.
Jaundarba pirmatskaņojums apliecināja, ka tā ideja, koncepcija patlaban ir krietni pārliecinošāka par reālo īstenojumu. Savā estētikā (bet ne mūzikas valodā) romantiskais indivīda (bārenīša) un pūļa (vienaldzīgās sabiedrības) konflikts, turklāt caur īstu Birutas Ozoliņas dziedātu latgaliešu tautasdziesmu pierakstīts mūsu dievzemītē, ir spēcīgs un ļoti pateicīgs dzinulis mūzikas dramaturģijai. Lieliska ir ideja par t. s. instrumentālo teātri un dejotāja Krišjāņa Santa kā simbola, dinamiska skaņas objekta iekļaušanu darba "partitūrā", kur viņš faktiski pilda arī orķestrī neesošo sitaminstrumentu lomu un ir iesaistīts ritmisku improvizāciju dialogos ar kokli. Tomēr ir grūti savienot vienā atstumto simbolā spēcīgo, enerģiski konvulsīvo dejotāju ar nesalīdzināmi trauslāko, kaut arī ļoti ekspresīvo, laikmetīgi skaudro Laimas Jansones kokles skaņu valodu.
Vizuālās tēlainības aspektā melnos, plandošos svārkos tērptais dejotājs ar vīrišķīgi stūrainajām kustībām drīzāk atgādināja baletos un pasaku filmās redzētās raganas, kuras tik efektīgas ir tāpēc, ka tās tēlo vīrieši. Arī atstumtība nekādi nav nolasāma, kaut gan orķestris Sinfonietta Rīga (pūlis!) uz skatuves sēž noslēgtā lokā ar muguru pret skatītājiem. Dejotājs ar to nekomunicē, jo savā nodabā darbojas uz savas nelielās dejas grīdiņas. Pilnīgi lieka un neobligāta šķita dažu orķestra mūziķu piecelšanās un apsēšanās skaņdarba gaitā.
Veiksmīgākais teatrālais efekts šajā performancē bija baltā tērptās, Krustpils sagšu apsegušās Birutas Ozoliņas lēnā, savrupā gaita apkārt orķestra noslēgtajam lokam. Viņas ārpasaulīgais vizuālais tēls bija harmonijā ar divās melodiskajās versijās dziedāto sērdieņu dziesmu. Atgriežoties pie jaundarba būtiskā guvuma – lai gan muzikālais oriģinālmateriāls ir visai blāvs un neiezīmīgs, ir sperts solis tālāk gan improvizāciju tehnikas attīstībā, gan radošas koncepcijas un jaunas sadarbības meklējumos. Tā ir pieredze, kas vienkārši jāuzkrāj un jāsijā. Līdz šim muzikāli visinteresantāko radošo rezultātu Laimai Jansonei izdevies sasniegt tautas un džeza mūzikas albumā Zarbugans, kurš tapis kopspēlē ar džeza perkusionistu Arti Orubu un kontrabasistu Andri Grunti.
Ziemeļu patiesība
Visā koncerta kontekstā līdzās jau par jaunlaiku klasiku uzskatāmajām vitālajām Bēlas Bartoka Rumāņu tautas dejām un orķestrāli ļoti krāsainajam un komplicētajam, virtuozi izpildītajam somu mūsdienu komponista Veli Mati Pūmalas opusam Chains of Camenae īpaši izcēlās lietuviešu mūzikas lielmeistara Broņus Kutaviča Ziemeļu vārti (daļa no Jeruzalemes vārtu cikla). B. Kutavičs ir Dieva svētīts meistars, kurš mūsdienīgā skaņu valodā dziļi un pamatīgi iekodē senus un joprojām emocionāli iedarbīgus arhetipus.
Ikreiz no jauna viņš atrod asociatīvi spēcīgu intonāciju, tembru vai vienkārši ritmu, kas, verot Ziemeļu vārtus, uzrunāja skarbi dobjā senās, primitīvās būvtehnikas varenībā, liekot lietā dīvainu, Sinfonietta Rīga pastāvēšanas vēsturē nespēlētu sitaminstrumentu – ķēdē iekārtu akmeni un stīgu instrumentus kā "zāģētājus".
Kutavičam piemīt īpašs talants mūzikā iespaidīgi sapresēt laiku – gadsimtus un tūkstošgades, veselus cilvēces kultūras laikmetus, grodi un nepārprotami rādot to virzību dzīvības un attīstības vai iznīcības virzienā. Kutaviča mūzikas ritējums, kas pats par sevi šķiet objektīva un nenovēršama pasaules procesu aina, neatstāj vietu vienaldzībai par to, ka globalizētajā mūsdienu pasaulē iet bojā cilvēka savdabība, etniskā kultūra. Normunds Šnē ar savu orķestri bija labi sabiedrotie Kutaviča – komponista, domātāja – mūzikas pasaulei.