Henrieta Verhoustinska ****
Unamuno romānam Migla piemīt īpašs, spānisks humors, kurā zemjostas joki savijas ar metafiziku (kā Servantesa Donā Kihotā, tuva arī itāļa Pirandello traģigroteskā izjūta). Šo cieto riekstu izrādei izvēlējusies Indra Roga, kura jau pārcēlusi uz skatuves komplicētus, daudzslāņainus prozas darbus. Režisori interesējis ne tikai stāsts par sarežģītu mīlestību, kuru varoņi drīzāk sev iestāsta nekā jūt, bet arī stāsts par autora un personāža attiecībām. Samežģītais romāna vēstījums pielāgots skatuvei, vienkāršojot un apvienojot personāžus un stāstus lineārā izklāstā, tādējādi mazliet zaudējot Miglas valdzinājumu, toties darot skaidru ideju arī nesagatavotam skatītājam. Gan rēgainā, izspīlēti nereālā atmosfēra, gan atsevišķie personāži – maskas – ir rūpīgi sastrādāti un iedarbojas! Izcils vecīšu ansamblis I. Misānes, L. Zeļģes, I. Kļavinska izpildījumā, kolorīti, bet ne plakani, kā no Goijas gleznām ir M. Egliena tuklais, tak dzīves gudrais naiviķis, D. Lūriņas "piens un asinis" un M. Doveikas "grezele", U. Siliņš un J. Spulenieks mīlošo dzīvnieciņu lomās. Pāri visam – Mārtiņa Brūvera pašaizliedzīgais un gandrīz virtuozais lidojums svārstīgā mīlnieka Augusto Peresa (Gogoļa Podkoļosina radinieks) lomā. Ir aktieri, kuri savu vietu kopainā vēl meklē (A. Cīrule, K. Dumburs, G. Grasbergs), fināls šķiet pārāk izstiepts, tomēr priecājos, ka esmu pieredzējusi šo izrādi.
Atis Rozentāls ***
Tieši pirms 100 gadiem sarakstītais Migela de Unamuno romāns uz Nacionālā teātra skatuves slēgts caur grotesku. Pasaule, kas mīt Gundara Grasberga atveidotā rakstnieka Viktora Goti galvā, ir kāpņu labirints (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis), kurā lodā vieni vienīgi dīvaiņi. Mārtiņš Brūveris savu donu Augusto Peresu veido nevis kā Donu Kihotu (šis salīdzinājums izskan izrādē), bet drīzāk kā pieaugušu Buratino bez garā deguna – tas ir cilvēks, kuram nav nekāda sakara ar realitāti un kura mīlestības alkas ir drīzāk iedomātas, nevis iekšējas nepieciešamības diktētas. Ar šādu uzstādījumu ir grūti noturēt skatītāju nemitīgā līdzpārdzīvojumā, skatoties, kā zaļā uzvalciņā tērptais īpatnis nespēj izlemt starp divām pievilcīgām jaunām dāmām – Agneses Cīrules Euhēniju un Lienes Sebres Rosario. Pārējo personāžu virkne ir izteikti groteskā manierē atveidoti sirmgalvji. Viņu lomās redzami gados jauni aktieri, kas taisa balsis un atveido fiziskus defektus. Kā pretenziju uz zināmu simbolismu var uztvert suņa un kanārijputniņa līdzdarbošanos Ulda Siliņa un Jurģa Spulenieka atveidojumā. Izrādes komponenti pagaidām dzīvo katrs savu dzīvi, tie neveido īpašu, neparastu atmosfēru, kas skatītāju aizrautu savā varā. Respektīvi, vēl neveidojas virsvērtība, kas pāri formas eksotikai ļautu uztvert un izdzīvot mīlestības stāstu.