Pārlūkojot arvien sabiezējošo Raiņa un Aspazijas gada programmu, kurā netrūkst interpretāciju un pārinterpretāciju, frāžu un parafrāžu un, teiksim atklāti, arī projektiņu, kuru vienīgā motivācija ir mirklīti pasēdēt uz astes ievērojamajiem klasiķiem, piezogas jautājums: vai mūsdienās kāds maz ir spējīgs domāt tikpat dižas domas kā Rainis, būt reizē tik romantisks un novatorisks, nacionāls un kreiss un, galvenais, vienādā mērā gatavs ciest gan par visas tautas likteņiem, gan sevi pašu? Ja neticat, ka jā, aizejiet uz galeriju Alma, kurā līdz 20. martam skatāma Aijas Zariņas personālizstāde RA i nis.
Patvaļīga vārdu spēle
Aijas Zariņas organiskā spēja iejusties pasauli glābjošu ideju un mītu pasaulē nav nekas jauns – viņas karjeras uzplaukums un reizē nošķirtība latviešu mākslas pasaulē sākās ar tādām tēmām kā Eiropas nolaupīšana, Karmena un princese Gundega. Tādēļ liekas likumsakarīgi, ka māksliniece radošajā briedumā nonākusi līdz Raiņa prezentācijai. Tomēr veids, kādā Aija Zariņa to dara, nesagatavotu skatītāju, iespējams, var apstulbināt un atstāt samulsumā uz ilgu laiku: izstādē nav ne Raiņa portretu, ne darbu vai pat ideju ilustrāciju, toties ir Raiņa konstruētajai senvēsturei, kas iesēdusies masu apziņā gluži kā īsta, alternatīvs piedāvājums. Turklāt Aijas Zariņas izteiksmē nav ne miņas no laikmetīgajā mākslā neizbēgamās ironijas, dekonstrukcijas un šaubām.
Saistība ar Raini ir patvaļīgās vārdu spēlēs, kurās izstādes nosaukums, piemēram, saprotams kā "Saule un viss, ko tā apspīd". Domās atvēzējoties no Senās Ēģiptes saules dieva līdz Eiropas pagānu saules kultam, leģendai par Jēzus Kristus laulību ar Mariju Magdalēnu (kurai ticējuši senie katari) un Francijas valdnieku dinastijas Merovingu pēdējam pārstāvim Dragobēram II, Aija Zariņa zīmē zudušas civilizācijas varoņus, kam nav nekā kopīga ar mūsdienās dominējošo vēstures versiju.
Jāuzteic galerijas darbs, izstādes satura skaidrošanā piesaistot Agnesi Gaili-Irbi, erudītu kultūras pētnieci, kas, palikdama racionālās pozīcijās, reizē spējusi iedzīvoties mākslinieciskās jaunrades specifiskajos tēlveides nosacījumos. Viņas teksts izlasāms galerijā un noteikti būtu publicējams reizē ar, piemēram, Aijas Zariņas gleznu cikla katalogu, ja tāds kādreiz taptu (jo noteikti būtu vērts). Avoti, kurus māksliniece izmantojusi, lai izveidotu savu pasaules uzskatu, droši vien būtu saucami par alternatīvajai vai pat kvazizinātnei piederīgiem. Tomēr jautājumam par satura uzticamību mākslas kontekstā iespējams pieiet no otras puses: vai gan māksliniekam vispār iespējams radīt savu pasauli, tai neticot? Vai Rainis, rakstot lugu Uguns un nakts, kuras sižets skaidri aizlienēts no Andreja Pumpura sacerētā eposa Lāčplēsis, būtu varējis neticēt sava darba varoņiem? Un, pat ja būtu, vai tādā gadījumā lugas tēli varētu tādā mērā aizraut lasītājus un skatītājus, ka kļuvuši par akmeņiem nacionālās identitātes pamatos?
Slēpt sajūsmu nav vērts
Aijas Zariņas satuvināšanās ar Raini ir visnotaļ pamatota: viņa, tāpat kā savulaik dzejnieks, ir dumpiniece, kuru neapmierina pastāvošā pasaules kārtība. Tomēr atšķirībā no dažādiem patērētājsabiedrības simptomu kritiķiem viņa ir daudz radikālāka – parādot noraidījumu Rietumu civilizācijai kopumā.
Skatītājam ne mazāk svarīgi par idejām ir tēli, ko tās rada. Lai gan Aija Zariņa ir darījusi daudz, lai viņas gleznas neizskatītos līdzīgas ne profesionālas meistarības demonstrējumiem, ne dizaina priekšmetiem, kuru nozīmi pilnībā izsaka funkcionālās un estētiskās kvalitātes. Tomēr jāatzīst, ka Zariņa gleznotāja līdzās Zariņai domātājai ir savā labākajā formā: tieši šajā izstādē ar tās izvērsto ideoloģisko patosu īsti vietā ir autores gadiem izkoptā, reducētā formu valoda. Tajā iederas gan ar roku rakstīti vārdi ("līgo", "kultūRA"), gan arhaiskās vai viduslaiku mākslas stilizācija, piemēram, grāfienes Esklarmondas de Fuā attēlojumā. Tikai pavisam nezinošs izstādes apmeklētājs varētu sajaukt mākslinieces izsmalcināto rokrakstu ar tiešām naiva vai neizglītota autora darinājumiem.
Lai pie kāda tēla Aija Zariņa ķertos, tas iznāk vienlīdz lakonisks un iespaidīgs: sentēvu krīvs asaru pilnām acīm un koklē iemājojušu sauli (Saules zintnieks), karalis – lācis vai cilvēks – kentaurs. Tomēr divi, par kuriem nav vērts slēpt sajūsmu, ir īpaši izceļami: latvietis Jānis, kas kautrīgi piestājies maliņā grupas portretam, kura centrā ir Jēzus – Radomirs un divas Marijas (Vēdiskais dievs RAdomirs), un gailis, kas, sasprindzinājis visus spēkus un balsi, kāda nu viņam dota, izdzied kaut mazu, tomēr dzeltenu Gaismas pili (Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem). Tā, ka šļakatas vien šķīst!
Aija Zariņa
Personālizstāde RA i nis
Galerijā Alma līdz 20. martam