Māksliniece šovasar aizgāja mūžībā, bet septembrī un oktobrī viņai bija paredzēta rezidence Pāvilostā ar izstādes atklāšanu 8. novembrī. Klātesot ģimenei, tuvākajiem laikabiedriem un viņas mākslas cienītājiem, 8. novembrī izstāde arī tika atklāta, nu jau bez pašas Aijas ķermeniskās klātbūtnes.
Izstādes telpā pie Haralda Vecvagara fotografētā gleznotājas portreta ir nolikts zems soliņš, uz kura apsēžoties apvērsti var piedzīvot līdzīgu efektu, kādu piedzīvoja fotogrāfs, uzlīdis uz skapja augšas un notvēris brīdi, kad Aija ar savām milzīgajām, runājošajām acīm domīgi paskatās kaut kur gaisā. "Viņai jau sirds enerģija nāk ārā tieši no acīm," vēlāk lekcijā Pāvilostas Mūzikas un mākslas skolā par savu sadarbību ar Aiju Zariņu teātrī sacīja režisore Māra Ķimele. Sēžot izstādē uz soliņa, ir sajūta, ka gleznotāja skatās uz tevi. Haralds Vecvagars izstādes atklāšanā pastāstīja, ka sākumā viņam Aija Zariņa nemaz nav patikusi. Izdarījis darbiņu, t. i., nofilmējis nu jau vēsturisko Ginta Grūbes 2004. gadā veidoto Vakara interviju, un aizmirsis. Bet ceļi tomēr vēlreiz krustojušies jau jaunā saprašanās līmenī.
Gaismas līnija
"Sākot veidot izstādi 2024. gada vasarā, Aija pieaicināja fotogrāfu Haraldu Vecvagaru, lai dokumentētu viņas iecerēto performanci, veidojot zīmes Pāvilostas jūras piekrastes smiltīs. Tā kā veicu organizatoriskos darbus, iepazinos ar Haraldu, un sadarbību turpinājām. Kopā ar Aijas meitu Tīnu Zariņu nolēmām veidot šo izstādi kā piemiņu. Haralds piedāvāja dokumentālus attēlus no 2019. un 2020. gada, kuros Aija redzama plenērā un glezniecības procesā. Kopā ar 2023. gada Aijas akvareļiem tie veido horizontu. Šobrīd Aija šim horizontam ir pārkāpusi pāri. Izstāžu zāles gaismas līnija pasvītro gaismas ceļu, kuru māksliniece gāja un kurā veda sabiedrību," izstādes ieceri atklāj kurators Kristians Fukss.
Izstādes koncepciju 2024. gadā veidojusi pati Aija Zariņa, akcentējot dabas kā garīgas atjaunotājas un līdzradītājas lomu. Publicitātes foto
Rezidences bibliotēkā, izbaudot modīgu 60. gadu interjeru, var mierīgi pasēdēt un iegrimt plašajā bibliogrāfiskajā materiālā par Aiju Zariņu, kas palīdz labāk izprast gleznotājas vietu un nozīmi Latvijas mākslas kopsakarībās.
"Aija, iespējams, kaut kādā ziņā simbolizēja un personificēja mūsu dzīvi: tiešāk, skarbāk, drosmīgāk, varbūt tā to nemaz negribēdama. Un tam nav nekāda sakara ar laikiem, kas, citējot, "bija grūti un smagi". Viņa nebija un nav "laiku" savažota," Anitas Vanagas piemiņas rakstā Viņa domāja zīmējot teicis mākslas zinātnieks Pēteris Bankovskis (KDi). Un tālāk: "Aija – un darbus viņa parakstīja tieši tā, nomainot saīsinājumu A.ZAR., – izkopa dinamisku vienkāršojumu un uzsvēra plakni. Tieši viņas mākslu plašākā sabiedrībā salīdzināja ar bērnu zīmējumiem. Bet cik daudzi būtu gribējuši saglabāt bērna skatiena tīrību un skaidrību! Primitivizāciju nevajadzētu uztvert kā negatīvu apzīmējumu. "Šajā jēdzienā ietvertie vispārinātības, naivas atklātības, sirsnīgas uzticības principi kļūst būtiski autores emocionālajā pasaules ainā," trešās personālizstādes (1983, Republikāniskais Zinību nams, tagad Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle) katalogā skaidroja mākslas zinātnieks Aijas dzīvesbiedrs Ivars Runkovskis."
Kurš par to ir atbildīgs?
Režisora Ginta Grūbes veidotajā Vakara intervijā (2004), kas skatāma nākamajā telpā, redzama Aija 2004. gadā Rīgas galerijā pretī Latvijas Nacionālajai operai. Intervija notiek Aijas izstādē Sarunas par mākslu Rīgā, kurai Aija intervēja toreizējo kultūras ministri Ingunu Rībenu, Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi (joprojām ir VKKF direktors), Kultūras ministrijas Stratēģijas nodaļas vadītāju Jolantu Treili (pašlaik strādā par tekstu redaktori un literatūrzinātnieci), kā arī mākslas zinātniekus Eduardu Kļaviņu un Stellu Pelši. Intervijās Aija Zariņa tieši, nepiekāpīgi, pat stūrgalvīgi jautā, kāda ir mākslas (un kultūras) loma sabiedrības attīstībā un kas par to ir atbildīgs.
Rezidences darbistabā ir apskatāms izstādes buklets, kurā apkopotas vairākas Haralda Vecvagara fotogrāfijas un izstādes veidošanā radušies veltījumi Aijai – personīgus saskarsmes brīžus atceras Monika Korpa (toreiz – Inese Pormale), Margarita Zieda, Ieva Rupenheite u. c.
Izstāde, ko organizē VV Foundation, apskatāma līdz 2026. gada 1. martam. Apmeklējums ir bez maksas, bet tas iepriekš jāpiesaka, rakstot uz e-pastu: [email protected]