Var gadīties, ka atkārtojos, un ne pirmoreiz, tomēr atļaušos vēlreiz piesaukt šo mazliet ironisko mērauklu, kas man šķiet ļoti noderīga jaunu cilvēku radošās attīstības novērtēšanai, – pirmo dzejoļu krājumu (gleznu izstādi, filmu, jebko citu) katrs var "sataisīt", svarīgi ir, kāds būs otrais. Protams, hiperenerģiskais Matīss Kaža nu jau vairs tikai gados ir jauns kinematogrāfists, bet filmu skaita ziņā pamazām sāk apsteigt arī gados vecākus kolēģus. Tomēr salīdzinājums starp "pirmo" un "otro" viņa radošajā darbībā vēl ir iespējams – Ūdens garša ir otrā filma, kas kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu uzņemta vienā kadrā visas pilnmetrāžas garumā, un priecē acīmredzamais fakts, ka šajā "žanrā" ir bijis, kur augt un pilnveidoties.
Pirmo šādu mēģinājumu – filmu Kino un mēs (2020) – autori dēvēja par filmizrādi, un varbūt tas ir loģiski, jo lielākā uzmanība tajā tika veltīta aktieru brīnišķajai spējai pārmiesoties dažādos tēlos (ne velti filmas aktieru trijotne kā viens vesels saņēma Lielā Kristapa nomināciju par labāko aktierdarbu galvenajā lomā). Godīgi sakot, tobrīd nemaz nebija īpaši saprotams, kāpēc šai aktierspēles uguņošanai vajadzēja uzkraut papildu apgrūtinājumu ar viena kadra principu, ja nu vienīgi uztvert to kā jaunu un ambiciozu autoru vēlēšanos pierādīt, ka spēj tikt galā ar pašu izgudrotiem šķēršļiem.
Virziens pēc skices
Tagad, kad redzam, kādā virzienā šis viena kadra princips attīstījies, filma Kino un mēs izskatās kā ar zīmuli uzmesta skice darbam, kas tālāk rūpīgi izstrādāts detaļās un veikli izgleznots, teiksim, ar ūdenskrāsām, ja negribam aizklīst tālu no filmas satura. Lai gan patiešām, ja vispār lietojam šādas gleznieciskas paralēles, tieši akvarelis ir vistuvāk šīs filmas veidošanas tehnikai – brīva ļaušanās un uzticēšanās improvizācijai, plūdinājums, kurā katrai nejaušībai ir sava paliekoša vieta. Tomēr, dziļāk ieskatoties, redzam, ka īpaši otrajā filmā tā improvizācija, par kuru visi Ūdens garšā iesaistītie vienmēr runā filmas publicitātes ietvaros, patiesībā ir tāda atraktīva virskārta, kas varbūt attiecas uz varoņu dialogiem un mirkļa reakcijām, savukārt visas mizanscēnas un aktieru pārvietošanās starp epizodēm ir ārkārtīgi precīzi izrēķinātas un bagātinātas ar dažādiem papildu elementiem – ne salīdzināt nevar ar īsajiem pārgājieniem gar melno aizkaru, kā tas bija filmā Kino un mēs.
Patiesībā šī viena kadra ievērošana ir viens no filmas jaudīgākajiem motoriem, kas uztur intrigu un skatītāju interesi, jo katra kameras slīdējuma beigās var atklāties jauns dalībnieks šajā epizodē vai jauna telpa, kurā sākas pavisam cita darbība. Tikai pamazām apjaušams, cik nopietnu sagatavošanas darbu un precīzu scenāriju prasa šī šķietamā improvizācija, kurā katram dalībniekam tomēr jāatrodas īstajā laikā un īstajā vietā, bet papildu izklaidi skatītājam nodrošina iedomāta sekošana operatoram un aktieriem pa reālā nama telpām – tā, tagad pa kāpnēm lejā uz pirmo stāvu ar starpspēli otrajā stāvā, tagad ar liftu atpakaļ uz augšu…
Patīkams pārsteigums ir arī fakts, ka «viena kadra rāmis» tomēr atļauj filmas darbībai pat iziet ārpus četrām sienām, un tas, kas notiek pilsētas ielās, ir viena no amizantākajām filmas epizodēm.
Tu debils esi?!
Bet kā tad ar filmas saturu, jautās skatītājs, kuram varbūt ir pilnīgi vienalga, ar kādiem tehniskajiem un mākslinieciskajiem paņēmieniem autori būvē savu stāstu, ka tikai būtu "interesanti skatīties". Negribu atkal pārstāstīt filmas sižetu, kas jau visur izlasāms (arī Kultūras Dienā 31. martā jau divi materiāli šai filmai veltīti), tomēr tas nu ir jāatzīmē – Ūdens garša piedāvā diezgan satraucošu svaigas aktualitātes sajūtu, it kā būtu, tēlaini izsakoties, aizvakar uzfilmēta, vakar apstrādāta un šodien jau uz ekrāniem. Varbūt tas ir mazbudžeta filmas dabiskais agregātstāvoklis – vienkārši nav naudas, lai apmaksātu ilgu un garu pēcapstrādes procesu –, bet tikpat labi šo aktualitātes sajūtu rada fakts, ka filmā dzirdamie teksti, frāzes un intonācijas mums katru dienu straumēm plūst pāri no dažādām virtuālajām telpām un sociālajiem tīkliem (ja vien paši ļaujam tam notikt).
Apelēšana pie cilvēka apziņas un patiesās būtības, attīrīšanās no informatīvā piesārņojuma un visādas citādas "ierullētas" vārdu kombinācijas burzguļo kā tas pats "strukturētais ūdens", vairāki filmas tēli ir skaidri plakātiski (un mazliet vienkāršoti) simboli vienam vai otram jēdzienam, kādus pazīstam no šīm divu pasaules uzskatu sadursmēm. Uzmanīgu dara fakts, ka vārdu cīņās argumenti izklausās diezgan loģiski gan vienā, gan otrā pusē, un tas arī ir kā no dzīves – man pašai ir trāpījies ieskatīties dažos feisbuka komentāru kaujaslaukos, kur cīnās, piemēram, par vai pret vakcinēšanos, un gadās, ka ātrumā nemaz nevar saprast, kurš te ir par un kurš pret, jo runā visi apmēram vienādi…
Un vēl viena noderīga mācība turpmākajām vārdu kaujām, vienalga, par kādu tematu, – pat vissaprātīgākais cilvēks neko nepanāks, ja sarunbiedram metīsies virsū ar: "Kas tu debils esi?! Viņi taču ir tevi galīgi nozombējuši!" Acīmredzami bezcerīga taktika, kas ved tikai vēl dziļāk dramatismā, un nemaz nevar tik droši apgalvot, vai visu spēj līdzsvarot priecīgais fakts, ka Vilis Daudziņš beidzot tiek vaļā no savas briesmīgās parūkas.