Skrej, mazais ratiņ, pa lielceļiem,/ Ved mani atkal pie tautiešiem!/ Pāris gadu mielojies ar bonbongām,/ Es atgriežos pie kāpostiem un desiņām – šos vārdus kopā ar visu melodiju joprojām atceros no bērnības, kad tā daudz skanēja no mājas lenšu magnetofona. Varēju atpazīt Ilmāra Dzeņa balsi, bija zināms arī Amerikas latviešu grupas Čikāgas piecīši nosaukums un skanējums, bet nebija ne jausmas, kas ir šīs lipīgās dziesmiņas izpildītāji. Kad padzirdēju, ka tie esot Trīs no Pārdaugavas, kļuvu domīgs, jo Pārdaugava taču bija tepat Rīgā, bet šī grupa esot no Amerikas. To varēja saprast arī pēc izrunas, kas nebija kā šejieniešiem, bet tāds mikslis, valodai, kādā šeit esot runājuši pirms Otrā pasaules kara, sajaucoties ar vieglu Amerikas latviešiem raksturīgo akcentu, kas daudz izteiktāks bija manām aizokeāna radiniecēm, kuras paretam atbrauca ciemos. Un ko gan citu bērns no viņām varēja gaidīt vairāk par dāvanām?
Man bez žurnāla People un amerikāņu vērtīgākās mantas – košļenēm – tika rūtaina žaketīte ar baltu oderi, kas bija drusciņ par mazu, un nu jau varu atzīties grēkā, ka paslepus no Amerikas tantes Salem paciņas izvilku kādu mentola cigareti, kaut pat parasto Elitu vēl nebiju noprovējis. Amerikāņu tomēr, un vēl tik vilinoši smaržo! Manam tēvam tās cigaretes likās par stipru, toties tika džinsi, ko viņš katrā mazgāšanas reizē spītīgi krāsoja ar tumši zilu krāsu, jo tas nodilums bija neciešams. Nosprieda, ka tās laikam kaut kādas amerikāņu strādnieku bikses, ko inteliģentam latvietim valkāt neklājas.
Trīs no Pārhudzonas
Ne mazāk, kā šeit visi kāroja tālās Amerikas labumu, tur ikdienā angliskā vidē dzīvojošie tautieši ilgojās pēc visa latviskā, par to arī stāsta piedziedājuma rindas raksta sākumā. Tāpēc viņi saglabāja savu valodu, runājot latviski ģimenēs, rīkojot saietus, spēlējot teātri un arī dziedot – nelegāli ievestajos ierakstos šeit dzīvojošie saklausīja brīvības balsis. Un tas ratiņš patiesībā ir dzeltens folksvāgens, kas arī likās dīvaini, ka amerikāņiem ir jābrauc ar vācu mašīnu, ja viņiem taču savējās ir gana labas.
Tikai tagad – pēc vairākiem gadu desmitiem –, izlasot tikko iznākušo Viļņa Baumaņa un Noras Ikstenas grāmatu, uzzināju nosaukuma Trīs no Pārdaugavas rašanās vēsturi. Izrādās, Ņujorkas latvieši par Pārdaugavu dēvējuši Ņūdžersiju, ko no Ņujorkas šķir Hudzonas upe. Tas viss vairs nav svarīgi – šīs tā saukto trimdas latviešu aktivitātes bija aktuālas abās okeāna pusēs dzīvojošajiem, lai uzturētu latvisko garu tajos gadu desmitos, kas aizritēja pirms deviņdesmitajiem, kuru sākumā visas šīs grupas brauca uz šejieni un pulcēja milzu pūļus koncertos.
Vēl neapgūta repertuāra meklējumos grupa Ducele ir izveidojusi programmu ar grupas Trīs no Pārdaugavas dziesmām, tas, protams, ir noderīgi, ja vien šodien vēl var atrast tām klausītāju, bet liels ir pārsteigums, ka grāmatai pievienotajā diskā skan tieši Duceles jaunieskaņojumi, nevis septiņdesmito gadu ierakstu oriģināli, kuriem kā pievienotā vēsturiskā vērtība bija tieši tā sākumā pieminētā kā no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem iekonservētā izruna. Grāmata taču ir par Amerikas grupas vēsturi! Arī sākumā lasāmie Duceles dalībnieka Arņa Veisbārža ievadvārdi liek domāt, ka grāmatas iznākšana notiek šīs grupas turnejas kampaņas ietvaros, kas tagad, kad koncertēšana ir ierobežota vai neiespējama, protams, nenes cerēto rezultātu.
Pāršķirta lapaspuse
Cilvēkam, kurš kādu brīdi padzīvojis Padomju Savienībā un savulaik ierakstu badā vai labprātīgi klausījies Trīs no Pārdaugavas, ir interesanti vienā vakarā izraut cauri šādu grupas biogrāfiju (tā ir ļoti īsa), bet arī tikai tādēļ, lai aizpildītu robus savās zināšanās, kaut patiesībā šie robi nemaz netraucē, bet tieši krāšņo, nenoraujot to noslēpumainības plīvuru, kas tanī pusē dzīvojošos latviešus savulaik iecēla tādā kā pārcilvēku kārtā, bet tagad visa pasaule ir vaļā.
Kas ir tas briesmīgais, nemitīgi piesauktais dzelzs priekškars? Labi vēl, ka neatceros grāmatā to kaut reizi pieminam! Es vairāk atceros to romantisko aizliegtā augļa saldumiņu un prieku par katru jauniegūto svešzemju lietiņu, kas šodien zudis, jo ātri un legāli ir pieejams viss. Arī lielākā daļa grāmatā aprakstītā un tajā skatāmās fotogrāfijas šodien šķiet tikai formālas, jo tā ir bijusi sveša (kaut iekārojama) pasaule jau toreiz, bet tagad to visu vēl svešāku ir padarījis laika zobs.
Sākot nodaļu Kā radās dziesmas, Vilnis Baumanis uzreiz atzīst, ka neko par to vairs nevar pateikt, jo pusgadsimts pagājis, un šīs lappuses patiešām ir visskopākās. Aizraujošs ir skarbo bēgļu gaitu apraksts Otrā pasaules kara beigās, bet joki gan vairs nav smieklīgi. Visgarākā un līdz ar to informatīvi noderīgākā ir nodaļa par darbu radiostacijas Amerikas balss latviešu redakcijā. Lielāko daļu dalībnieku laika patiešām paņēma ikdienas darbi, un grupa bija tikai izklaide sev un citiem tautiešiem par prieku brīvajā laikā tikai viena mērķa labad – sava latviskuma uzturēšanai, nevis kādu māksliniecisku ambīciju dēļ, kā tas ir bijis grupām Alis P, Akacis vai Alva, kuru ieraksti ir novērtējami arī ārpus piespiedu kārtā sadalītās latviešu tautas konteksta.
Viļņa Baumaņa, Mārtiņa un Fēliksa Ērmaņu maigās balsis pašu spēlēto akustisko ģitāru pavadījumā ir pāršķirta vēstures lapaspuse: "Krekliņš ir tam nodilis/ Aliņš saulē sasilis/ Nauda aptrūkstas šad tad/ Tautas dziesmas it nekad…"