Tā jau visur notiek – ejot ārā no zāles, savam līdznācējam saka kāda skatītāja. Pāris dienu pēc izrādes Aizliegtais pianīns noskatīšanās braucu ar autobusu uz pilsētu N, stāvam dažas minūtes pieturā, kaut kāda ķeršanās ar kases aparātu. Šoferītis jūtas neērti, viņa balsī skan nolemtība, samierināšanās un atvainošanās reizē: "Tie aparāti mums no deviņdesmitajiem... Es tur neko nevaru padarīt..." Kurš var?
Tauta aiz žoga
Latvijas Nacionālais teātris ar savu sezonas atklāšanas izrādi – Māra Bērziņa romāna Aizliegtais pianīns skatuves versiju Ināras Sluckas režijā – zālē met šo pašu jautājumu, bet atšķirībā no autobusa, kur tas palika gaisā karājamies, izrādē atbilde nav tālu jāmeklē – skaidrs, kurš! Nu, protams, ka viņi! 100 gudrās galvas, kuru gudrība kolektīvi atbrīvojošos zāles smieklos līdzīgi kā savā laikā Paula Putniņa lugu iestudējumos vai Žurkas Kornēlijas teatrāli satīriskajās ambrāžās tiek pamatīgi apšaubīta un izsmieta. Viss jau ir pareizi – birokrātijas pinekļi un pašnovērtējuma anketas mūs visus reizēm gāž no kājām nost, neļaujot ne dzīvot, ne strādāt, īpaši jau izglītības darbiniekus, kuri ir Aizliegtā pianīna uzmanības centrā, bet kāpēc tomēr, skatoties izrādi, ir nedaudz neērtības sajūta? It kā skatītājs būtu tauta aiz žoga, kas sviestu karaļa svītas zirgiem pa kājām ar sapuvušiem āboliem? Piemēram, Ditas Lūriņas deputāte Linda Cibāne tik tiešām kā bērnudārza ludziņā runā tieši divās intonācijās, pārslēdzot tās kā lampas slēdzi. Kāpēc? Vai tas ir asprātīgi? Izrādes laikā pat aizmirstas, ka Dita Lūriņa ir viena no labākajām Nacionālā teātra aktrisēm. Māra Bērziņa elegantā absurda estētikas izjūta, kas vairāk rada Kafkam nekā Cirčam, piedāvā daudz lielāku sarunas temata mērogu un modernāku, dialektiskāku skatu uz tēmu nekā vien šādu "melnbalta slēdža" principu.
Scenogrāfe, arī kostīmu māksliniece Marija Ulmane radījusi divstāvu telpu: otrajā stāvā atrodas Saeimas sēžu zāle ar nepievilcīgām brūni apšūtām sienām, bet apakšā – bērnudārza Puķulodziņš mazā, krāsainā idillīte ar karogu uz sienas no bērnu plaukstiņu nospiedumiem, samīļošanās sienu, no kuras var izvēlēties, vai šorīt audzinātājai "dosi pieci" vai apkampsi. Uz sienas uzzīmētas arī saulespuķes, uz kurām šobrīd vairs nav iespējams palūkoties neitrāli, un skaidrs, ka tās liecina par pašiem jaunākajiem laikiem. Bērnudārza virtuve kā mīlīgs mūrītis no Kaķīša dzirnavu pils virtuves, pie kuras, atsēdusies un maza, sarkana bērnu soliņa, šņukstot sabrūk Daces Bonātes medmāsa Aija, kuras mīkstajā klēpī mierinājumu meklējis gan jau neviens bērns vien, bet tagad jauno direktīvu gaismā viņa sanāk nepārāk kompetenta darbiniece, jo kaut kas īsti nesakrīt ar tiem ogļhidrātu gramiem... Aināra Ančevska Stasim gan nenāk ne prātā raudāt, viņš izlīdzas ar anekdotēm, melno humoru un konceptuālu kreņķa neķeršanu. Viņš labāk izvēlas ar savām piezīmēm novest līdz asarām Pārtikas dienesta Pārtikas uzraudzības departamenta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas inspektori Liepiņu. Ieva Aniņa epizodiskajā lomā precīzi nospēlē, cik jauki un labi cilvēki kalpo par skrūvīti gluži orveliskajā, jo anonīmajā birokrātijas ritenī. Veselā saprāta cilvēks – Daigas Gaismiņas saimniecības pārzine Elita – Kārlīša mammas, deputātes Cibānes, klavieru dāvinājuma saceltajā orkānā cer izkuģot, ņemot talkā loģiku, bet pat viņa kādā brīdī ir spiesta pilnā balsī iesaukties: "Tad jau iznāk, ka ir jāapraksta katra rokas kustība?!" Aktieri, atveidojot Puķulodziņa darbiniekus, pārliecinoši rada priekšstatu par normālu bērnudārzu, kurā, iespējams, notiek kādas mazas cilvēciskas kļūdas, bet kuru uzlūkot par korupcijas perēkli ir visai neiespējami. Ja nu vienīgi ēteriskā un panaivi jūsmīgā Ances Kukules-Sniķeres mūzikas skolotāja Sandra ko pastrādājusi, ha-ha.
Teju Ilgu tramvaja fināls
Visprecīzāk aizvien augošo absurdu starp bērnudārza audzinātājas reālo ikdienas darbu un instanču pieprasītajiem bezgalīgajiem "pašnovērtējuma, profesionālās izaugsmes un kompetenču attīstības" papīriem, atvainojos, dokumentiem, izspēlē Sanitas Paulas Gunita. Tāda roķīga, pa īstam entuziastiska savas lietas pārzinātāja, kura visiem spēkiem pūlas turēties pretī birokrātijas murgam. Aizelsusies, ar karodziņu virteni ap kaklu, priekšnieces Sabīnes saukta, viņa ieskrien kabinetā, nepacietīgi sit kāju pret grīdu, piespiesta Zoom seminārā klausīties kārtējās metodoloģijas vadlīnijas. Visa viņas būtne pauž riebumu un vēlēšanos ātrāk atgriezties pie bērniem, jo lietderības no Izglītības ministrijas pirmsskolas izglītības nodaļas vadītājas Eglītes vārdu virknējumiem bez loģikas un pieturzīmēm nav nekādas. Vēl vairāk, ja izglītības "eksperte" Evijas Krūzes atveidā Zoom lodziņu vairāk izmanto savu erotisko attiecību risināšanai ar Mārča Maņjakova ilggadējo partijas bosu Kāravu. Un tad, kad Gunita grūtnieces nelabumā apvemj kaimiņu bērnudārza aizdoto pretkorupcijas stratēģisko plānu, var just, ka zālē daudziem ir patiess prieks, man arī.
Talantīgā aktrise Inga Misāne savu bērnudārza vadītāju Sabīni spēlē dziļi. Viņas ārprāta aina, izlienot no dokumentu mapju grēdas, atvadoties no katra zvēra personīgi un dodoties līdzi medicīnas darbiniekiem, ir iedarbīgāka nekā Blānšas fināla skats dažā labā Ilgu tramvajā. Izrādes žanrs ir traģikomēdija. Ingas Misānes Sabīne vairāk ir ieturēta traģiskajā reģistrā, un ne jau tikai tāpēc, ka viņai sašķobās psihe, cenšoties burtiski izpildīt visas direktīvas. Šis aktierdarbs atklāj Māra Bērziņa pieteikto tēmu tās sarežģītībā un neviennozīmībā. Saeima nelemj par to, lai mēs būtu tādi nozombēti teicamnieki, kas pašiznīcinošā, aklā mazohismā dzen reālā ārprātā sevi un savus līdzcilvēkus. Kāpēc Sabīne ir tāda, kāda ir? Kur ir sākums viņas tramīgumam un nekritiskajam izpildīgumam? Kāpēc tik ļoti baidāmies sacelties pret nepieņemamām lietām? Kāpēc nespējam vienoties to darīt kopā? Cik sabīnisma ir mūsos katrā? Šie jautājumi izrādē tiek aizsmieti ar sulīgu anekdotes intonāciju, Izglītības departamenta grāmatvedības speciālistes Milzkalnes lomu piešķirot ar komiķes talantu apveltītajai Indrai Burkovskai. Viņa savu Milzkalnes pārliecības pilno tukšmuldēšanu ataino ar lielu entuziasmu, bet traģikomikas tajā gan ir maz, drīzāk šķiet, ka pirmsjāņu sesijas noslēgumā deputātus izklaidēt ieradusies kāda no Silmaču vecenēm. Izrādes estētiku vecina arī iecere par stilizētajām kustībām, piemēram, Saeimas darbinieki, horeogrāfes Elīnas Gaitjukevičas apmācīti, darbā ierodas dejas solī, dezinficē rokas un purina gaisā plaukstas, monotoni saskaņotā ritmā pārcilā papīrlapas un pārliek pie auss telefonklausules – interesanti, ka padomjēras – ar gumijas spirālēm...
Kad izdzirdēju, ka Nacionālais teātris sezonu atklās ar Māra Bērziņa Aizliegtā pianīna iestudējumu, domās izteicu teātrim komplimentus. Tas šķita tik apsveicami – skandināt trauksmes zvanus par birokrātijas "rauga sēnes" nekontrolējamo plešanos (no intervijas ar Rīgas Vāgnera biedrības priekšsēdētāju Māri Gaili radio Klasika). Būtu jau skaisti, ja Bērziņš būtu rakstījis par padomju ierēdniecību, diemžēl grāmatas beigās ir pievienots reālo dokumentu saraksts, no kuriem ir jāatkaujas šodienas skolotājiem. Tas tiešām ir traģiski, ka pārspīlējuma un kariķējuma rakstnieka romānā patiesībā ir ārkārtīgi maz. Tāpēc jo īpaši žēl, ka vērtīgās ieceres rezultāts – mulsinošs klišejiskums un dekoratīvs "teijāteriskums" estētikā – visticamāk, atstums to teātra skatītāju daļu, kuri apmeklē, piemēram, Kvadrifrona iestudējumus, jo īpaši izrādi Ciešamā kārta, kas šo pašu tēmu atklāj laikmetīgā teātra valodā un reālajai dzīvei pietuvinātā pretrunīgumā.
Aizliegtais pianīns
Nacionālajā teātrī 29.IX, 6., 25.X, 4., 25.XI, 20.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30