Interneta dīvainajā attēlu un video jūklī ir apakšžanrs "lietas, kas nevainojami iekļaujas citās lietās". Ir ārkārtīgi tīkami redzēt krūzīti, kurā ieslīd kolas skārdene, tieši tik liela kā krūzīte – ne vairāk, ne mazāk. Vai plīts slēdzi, kas izmantojams automašīnas panelī. Vai mazo, apaļo lego knibuli, ar kuru var aizstāt mehāniskā zīmuļa dzēšgumiju. Kristīnes Želves īsproza krājumā Dzīve tevi salauzīs man pirmām kārtām atsauca atmiņā šo ļoti specifiski tīkamo sajūtu: šie stāsti nevainojami iekļaujas paši sevī.
Idejas zibsnis
Proza, kuras garums ideāli atbilst saturam, ir patiešām reta parādība. Romānus un garstāstus lasot, bieži vien rodas kārdinājums kaut kam pārslīdēt pāri, sajūta, ka autors ir pārāk aizrāvies ar kaut kādiem aprakstiem vai vienu un to pašu domu pasaka daudzkārt, tā teikt, lai visiem būtu skaidrs. Īsajos stāstos problēma mēdz būt tieši pretēja: autors, šķiet, pasaka par maz, atsevišķas rindkopas ir jāpārlasa, un arī pēc tam reizēm ir sajūta, ka aiz teksta robežām ir vesels romāns vai, piemēram, filma. Zibstāstos jeb flash fiction – tas ir, ļoti, ļoti īsos stāstos, kas aizņem tikai dažas lappuses, reizēm pat vienu, – šī problēma mēdz būt pavisam izteikta. Taču to jebkurā gadījumā kompensē tas, ka stāstu lasīšana – vai klausīšanās, piemēram, Prozas lasījumos, – ir ātra un salīdzinoši nesāpīga, piemērota mūsdienu straujajam dzīves tempam un reizēm pat ļoti saskaldītajai uzmanībai. Zibstāsts var būt viens neliels notikums – vai arī tikai novērojums, sajūta, idejas zibsnis, maza vinjete no dzīves.
Varētu domāt, ka tik īsā formā iepildīt stāstu ir nieks, bet patiesībā tieši nelielais apjoms padara zibstāstu par āķīgu uzdevumu, kurā ikvienam vārdam ir proporcionāli ļoti liels svars. Tādēļ arī valodas precizitāte ir tik svarīga. Precizitāti nevajag jaukt ar lakonismu, askētismu vai vienkāršību – tieši otrādi, Kristīnes Želves krājumā daudzus stāstus caurvij atkārtošanās motīvi ar vai bez variācijām. Stāstos monologos Dzīve tevi salauzīs, Mīkstās mantas un cietās mantas un Vēstule no tālienes šī atkārtošanās faktiski ir stāsta pamats. Arī daudzos citos darbos atkārtošanās motīvs atveido mūsu pašu domāšanas lokus – reizēm plašus un liktenīgus, reizēm smacējoši šaurus un īsus, nespējot izrauties no vienas frāzes vai domas jūga. Arī dzīve un tās notikumi iezīmējas kā jaušami cikliska vai vismaz liekta līnija, kuras beigu punkts izrādās stāsta sākums vai, precīzāk, stāstīšanas sākotnējais impulss, bez kura šī stāsta nemaz nebūtu.
Dažkārt šis noslēgums ir komisks vai pārsteidzošs, un Kristīnes Želves gadījumā šis pārsteigums, lai arī ar humora intonāciju, parasti ir skumīgs, piemēram – ieskatoties dziļāk stāsta Šopings gandrīz vai kariķētajā tēlā "vīrietis, kuru sieva atvilkusi uz veikalu, un viņš nezina, ko un kā darīt", beigu frāze liek teju vai apkaunēties par savu smīkņāšanu. Līdzīgi arī citi marginālie tēli drīzāk izraisa līdzjūtību, nevis nicinājumu. Taču visbiežāk nobeigums ir vienkārši precīzs, tas ir pēdējais puzles gabaliņš, kuru ieliekot vietā rodas sajūta, ka par notikumu – par situāciju, cilvēkiem tajā, par viņu izjūtām un dzīvi vispār – viss ir skaidrs. Tieši šī skaidrība, pēdējā, izšķirošā teikuma precizitāte rada sajūtu, ka šie stāsti nevainojami iederas savā formā.
Kaut kas nepateikts
Šādai bezatlikumu saimniecībai ir plusi, kas vienlaikus ir arī mīnusi: stāsti lielākoties ir viegli un raiti izlasāmi kaut pašā īsākajā braucienā ar tramvaju, tie viegli ieslīd pa vienu ausi iekšā un tikpat viegli izslīd pa otru ausi ārā. Ja vien kāds pasniedzējs nepieprasītu vai kāds censonis pats neizvēlētos kādu īsstāstu rūpīgam tuvlasījumam (un to noteikti būtu vērts darīt!), lielāko daļu šo tekstu izdodas aizmirst tik viegli, ka daži no tiem mani pārsteidza vairākkārt: gan pirmajā lasījumā, gan pēc tam, kad tos pārlasīju.
Iespējams, lai stāsts paliktu atmiņā, tajā ir jābūt kaut kādai zināmai pārmērībai, atlikumam, kas nav pateikts, bet ir nojaušams un tādēļ vienlaikus gan ir stāstā, gan tam pietrūkst. Īpaši izteikti ir stāsti Leģions un Mans vectēvs mēdza teikt tā – tie rada sajūtu, ka šeit ir palicis kaut kas nepateikts. It kā arī pēc stāsta atslēgšanas atvilktnes dziļumos būtu atrodama vēl viena slepenā atvilktnīte ar slepeno atslēdziņu, kas vai nu jāatrod pašam, vai kaut kā jāizžmiedz no autores. Līdzīgi ir arī ar abiem garākajiem tekstiem. Kādā dienā ieskicē notikumus iz padomjlaika bērnības, savukārt Glābējiņa apkopo dažādas stilistikas vinjetes, kuras vieno caurviju psiholoģiskais motīvs – ironisks skatījums uz dažādu pašaizliedzīgu glābšanas darbu mazāk apzinātajiem aspektiem. Abos gadījumos gribas bēdīgi nopūsties un noņurdēt, ka traki žēl, ja autorei nav bijis vairāk materiāla, jo šo ideju noteikti varētu izvērst par stāstu krājumu, varbūt pat romānu.
Šīs ir tādas sapņu klubkrēslā lasītāja gaudas – jo skaidrs taču, ka tie stāstījumi, kurus mēs reāli ikdienā varam patērēt, ir kompakti pastāstiņi feisbukā, instiķī un citos tramvaju pārbraucienu medijos. Tādā brīdī ir lieliski, ja ir kāda liela mēteļa vai somas kabata, kurā ielikta mazas prozas grāmatiņa – piemēram, šī.