Līdz brīdim, kad pār kultūru nolaidās lokdauna šlagbaums, visu šī rudens notikumu milzīgo daudzumu nevarēja iespēt nedz redzēt, nedz aprakstīt. To vidū bija arī vērtīgi, ievērības cienīgi notikumi. Tagad laiks pie tiem atgriezties. Dziedātājas Sonoras Vaices sniegums divu viencēlienu jauniestudējumā – Džankarlo Menoti komiskajā kameroperā Telefons un Fransisa Pulenka monooperā, psiholoģiskajā drāmā Cilvēka balss – noteikti bija viens no šādiem notikumiem. Turklāt šī bija arī pieredzējušās dziedātājas debija režijā.
Precizēsim – lai gan pirmizrāde notika jūlijā Alūksnes pilsētas svētkos, var teikt, ka īstā pirmizrāde tomēr bija oktobrī VEF Kultūras pilī. Alūksnē izrāde tika piedāvāta brīvā dabā uz īpaši izbūvētas skatuves ezera krastā un bija skatāma no laivām – tas jau pats par sevi ir romantisks piedzīvojums. Publika VEF Kultūras pils zālē uzmanību varēja pilnībā koncentrēt uz katru izrādes niansi. Telefons. Cilvēka balss ir Operetes teātra projekts, kas ar šo darbu piesaka žanriski jaunu virzienu – kamerstila operu iestudējumus.
Otrā elpa
Augstās balsis ir ļoti trauslas. Sonora Vaice sāka karjeru kā spožs koloratūrsoprāns, bet, attīstot balsi plašā operrepertuārā, ceļš vedis gan kalnup, gan lejup. Dzīves pārbaudījumu un vokālās krīzes brīžos dziedātāju glābis spilgtais aktrises talants, personības harisma, mākslinieciskais temperaments. Savukārt nesalūzt un turpināt palīdzējis optimisms un humora izjūta. Pašlaik dziedātāja ir lieliskā vokālajā formā. Varētu teikt – ir atvērusies otrā elpa, un tajā jūt gan brīvību, gan stabilitāti. Iestudējumā apliecinājās arī mākslinieces aktiermākslas kvalitātes, jo arī šajā ziņā te ir kur izvērsties. Un visbeidzot – Sonorai Vaicei kā režisorei ir ko teikt. Jau pirmajā režijas darbā viņa visu dara ar pārliecību, atrodot sev būtisku domubiedri mākslinieces Inetas Sipunovas personā (par to mazliet vēlāk).
Šī nav pirmā reize, kad itāļu izcelsmes amerikāņu komponista Džankarlo Menoti Telefons un francūža Fransisa Pulenka Cilvēka balss satiekas vienā vakarā. Par spīti tam, cik šīs operas ir atšķirīgas (komēdija iepretim drāmai, angļu valoda iepretim franču valodai), tās saista telefons, kas savas popularitātes uzvaras gājienu cilvēku sadzīvē piedzīvoja tieši Menoti operas komponēšanas laikā, XX gadsimta vidū (pirmizrāde notika 1947. gadā). Būdams arī savas operas libreta autors, Menoti risina komisku stāstu, kura varone Lusija ir tā aizrāvusies ar telefonsarunām, ka pat nepamana līgavaini, kurš atnācis viņu bildināt. Lai tiktu sadzirdēts, līgavainis dodas uz telefona būdiņu… Ne velti šīs operas pilnais nosaukums ir Telefons jeb Mīla trijatā.
Savukārt Pulenka un rakstnieka Žana Kokto meistardarbs Cilvēka balss mums atklāj sievietes drāmu, kura risinās četrdesmit minūšu ilgā, bezcerīgā sarunā ar mīļoto, kurš viņu ir pametis. Monologs beidzas ar sievietes pašnāvību. Sonora Vaice abus viencēlienus ir veidojusi kā vienotu stāstu, kura varoņi pirmajā operā apprecas, bet otrajā – šķiras. Kaut arī izmantotas nevis orķestra, bet klavieru oriģinālversijas, uzvedums ar to nezaudē. Gluži otrādi – iegūst, jo pianists Māris Žagars ir ne tikai prasmīgs koncertmeistars ar asu muzikālo reakciju, bet, spēlēdams uz skatuves, kļūst arī par notikumu vistuvāko vērotāju.
Visa emociju gamma
Sonora Vaice kā režisore un izpildītājmāksliniece gan vokāli, gan žestos un mīmikā demonstrēja plašu un strauji mainīgu emocionālo krāsu paleti. Operā Telefons bija dzīvā skatuves partnerībā ar baritonu Nauri Indzeri atraktīvi izspēlēta komēdija, savukārt drāmā Cilvēka balss – dziļi sāpīga dzīves izvērtēšana galvenās varones sarunās ar savu dvēseli, šajā laikā pāršķirstot gan Inetas Sipunovas videomākslā gaumīgi vizualizētās laimīgo dienu ceļojumu atmiņas par Parīzi, Versaļu, Londonu, gan vēlreiz izdzīvojot brīdi, kad varone aci pret aci saskārās ar mīļotā cilvēka un savas labākās draudzenes nodevību.
Telefons ir kā radīts Sonoras Vaices ekstravertajai, temperamentīgajai būtībai, ļaujot uzmirdzēt elegantā, rotaļīgā vieglumā. Cilvēka balss ir dziļi iekšupgriezīgs darbs, kas ved nesaudzīgi atkailinātas psihoanalīzes virzienā. Šeit ir nepieciešama tā maksimālā, spēkus izsūcošā koncentrēšanās un pašatdeve, kas no mākslinieka pieprasa visus viņa personības un dzīves pieredzes resursus. Citiem vārdiem, te ir "jāapēd" pašam sevi. Turklāt šī traģisma pilnā monologa vokālā partija ir izteikti rečitatīva, izaugusi no runas intonācijām, nevis melodikas, tāpēc Cilvēka balss monologā nav nekādu iespēju aizslēpties aiz skaisti vokalizētas kantilēnas. Šajos rečitatīvos, mainīgajās intonācijās un tempos ir gan izmisums un sastingums, gan pieķeršanās ilūzijām vai kādreiz piedzīvotajiem laimes brīžiem un visa pārdzīvojumu gamma starp abām šīm galējībām.
Sonora Vaice šajā sievietes un mūzikas pasaulē izpaužas ļoti dabiski un ticami, risinot to kā varones sarunu ar sevi un ieliekot tajā brieduma dzīvesgudrību. Šajā režijas koncepcijā tā ir nevis sievietes saruna ar mīļoto, kurš viņā, visticamāk, pat neklausās, bet gan saruna ar savu dvēseli, un tā notiek jau citā pasaulē, varonei mēģinot izprast izdzīvoto dzīvi. Sonora Vaice uzrunāja klausītājus, sevi nežēlodama. Tādas izrādes noteikti nebūtu iespējams "dragāt" turnejā katru vakaru. Un vēl kāds aspekts: ņemot vērā, cik būtisks Pulenka operā ir tās niansētais teksts, kurš tiek izdziedāts franču valodā, ļoti pietrūkst kāda vienkārša risinājuma, kā darīt to saprotamu publikai. Titru mašīna lai paliek operteātra greznība, taču programmiņas ar teksta tulkojumu un libretu ļoti pietrūka.
Izcila vizualizācija
Nozīmīga jaunuzveduma virsvērtība ir multimākslinieces Inetas Sipunovas pienesums. Tas ir tēlaini trāpīgs un precīzi telpisks – it īpaši viss, kas ar jauno tehnoloģiju palīdzību tiek projicēts uz lielā videoekrāna skatuves aizmugurē, mainot gan interjeru, gan ainavas ārā aiz loga un papildinot dzīvo realitāti ar filmētiem vai virtuāli radītiem, teju miesiskiem 3D personāžiem. Izcilais Inetas Sipunovas darbs – meistarīgi integrētā komunikācija starp fizisko un iluzoro, tagadnes un atmiņu ainām – ne tikai atceļ fizisko dekorāciju nepieciešamību (kas īpaši svarīgi ir ceļojošam, mobilam teātrim), bet arī spilgti un atbilstoši papildina izrādes vēstījumu. Inetas Sipunovas video nenovērš uzmanību no izrādes satura ar tam neatbilstošu paralēlo kino. Viņa smalki jūt, kas un kurā brīdī ir nepieciešams. Atbilstoši ir arī abi Sonoras Vaices tērpi: vitāli košsarkanā kleita pirmajā viencēlienā un necilais baltais mājas tērps – otrajā.
Inetas Sipunovas iesaistīšanās šajā Operetes teātra projektā to paceļ jaunā mākslinieciskajā līmenī. Tikai atgādināšu, ka viņa bijusi scenogrāfa Andra Freiberga digitālās grafikas asistente vairākām teātra un operas izrādēm Rīgā, Maskavā un Sanktpēterburgā, veidojusi videoprojekcijas režisora Alvja Hermaņa iestudētajām operām Trubadūrs Zalcburgas festivālā, Così fan tutte Berlīnes Komiskajā operā, Jenūfa Briseles Karaliskajā teātrī La Monnaie un Parsifāls Vīnes Valsts operā, operas žanrā sadarbojusies arī ar Andreju Žagaru.
Telefons. Cilvēka balss
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 19.XII plkst. 19, Ogres novada Kultūras centrā 22.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā
EUR 10–20